1 gadus ar mums
LV, RU
Cilvēki vēršas pēc palīdzības tamdēļ, ka kaut kas viņu dzivē nav tā, ka gribētos. Nereti viņi jūtas kā cietēji - upuri. Sākot izprast notiekošā dziļāko jēgu, to, kā mēs paši veidojam savu realitāti un piesaistām noteiktus notikumus, ne tikai tiek sajusts atvieglojums, bet arī tiek iegūta iespēja sākt kontrolēt savu dzīvi. Mana pamatpārliecība ir tā, ka nekas nenotiek vienkārši tāpat. Visbiežāk situācijas, kuras mūs neapmierina vai pat sāpina, ir veids, kā mudināt mūs mainīties. Individuālo un grupas nodarbību laikā tiek meklēti tie (visbiežāk neapzinātie) psihes faktori, kuri ir par cēloni tagadnes situācijām.
Darbā galvenokārt balstos uz sistēmfenomenoloģisko pieeju. Cilvēks, kā daļa no veseluma (ģimenes, dzimtas), ir pakļauts specifiskiem sistēmas funkcionēšanas likumiem. Bieži to, ko nevar izprast un izmainīt individuālās pieredzes kontekstā, ir iespējams izskaidrot, raugoties uz dzimtas pieredzi un vēsturi.
Esmu pielāgojusi uzstādījumu metodiku darbam ar klientiem individuālajās konsultācijās, radod savdabīgu "Lāču terapiju". Dažāda izmēra lāči pilda aizvietotāju funkcijas, kļūstot gan par iekšējo bērnu, gan partneriem, gan vecākiem. Vēl viena mana specifika - turpat 20 gadus darbojoties ar sistēmiskajiem risinājumiem/uzstādījumiem, esmu attīstījusi īpašu jūtīgumu, kas man ļauj nolasīt izspiestās emocijas. Parasti, konsultācijas sākumā brīdinu savus klientus: "Ja negribat redzēt raudošu terapeitu, būs jāraud pašiem". Šī spēja ļoti palīdz izprast klientu un arī izreaģēt reizēm gadiem ilgi krātās emocijas.
Samaksa par konsultāciju 50 - 80 EUR atkarībā no konsultāciju daudzuma un biežuma
Bija pienācis laiks jaunam ceļojumam. Kā ierasts, pirms doties ceļā uz Zemi, Dvēsele satikās ar Dievu.
- Es esmu tik daudzas reizes bijusi gan uz Zemes, gan uz citām Planētām. Es esmu pieredzējusi laimi un ciešanas, nabadzību un pārticību, uzticību un nodevību, lidojumu un krišanu. Ko gan jaunu, nezināmu es varētu piedzīvot šoreiz?
- Šai reizei es esmu sagatavojis tev kaut ko ļoti īpašu, - tā atbildēja Dievs. Man priekš tevis ir ļoti īpaša dāvana, kuras nosaukums ir Mīlestība. Tikai, lai būtu interesantāk, es to noslēpu un tev tā būs jāatrod.
- Oooo! Tas izklausās patiesi interesanti!, nopriecājās Dvēsele un priecīga devās savā jaunajā piedzīvojumā.
Pirmie gadi uz Zemes, kā jau ierasts, prasīja daudz pacietības. Dvēselei bija tik šauri mazajā, neveiklajā bērna ķermenī. Tomēr Dieva apsolītā dāvana šoreiz visu vērta daudz vieglāk paciešamu.
- Mani gaida Mīlestība. Mani gaida MĪLESTĪBA! Tā Dvēsele atkārtoja katru reizi, kad šķita, ka kļūst neizturami smagi.
Cilvēki, kuri dzīvoja kopā ar šo bērnu, brīžiem jutās neveikli un samulsuši, jo mazā bērna acis tajos vērās ar neierastu ciešumu un tiešumu, tā, it kā viņš redzētu tiem cauri. Taču tādos brīžos Dvēsele tikai centās saskatīt, kur tad ir noslēpta tai apsolītā Dieva dāvana. Varbūt cilvēkā, kuru sauca par Mammu, varbūt otrā, tajā, kuru sauca par Tēvu? Tomēr nekur neredzēja neko , kas līdzinātos apsolītajai Mīlestībai. Dvēsele zināja, ka tai ir jābūt kaut kam īpašam, kaut kam debišķīgam. Jā, šie cilvēki rūpējās par viņu, kā prazdami, taču viņu rūpes bija tik tālu no tā, ko Dvēsele gaidīja, meklējot apsolīto.
Pagāja gadi, mazai bērns izauga par pieaugušo, par Cilvēku. Tomēr vēl joprojām viņš nebija atradis tik ļoti kāroto un ilgoto Mīlestību. Lai cik vērīgi tas ieskatījās savos vienaudžos – sākumā klases, tad studiju biedros, vēlāk kolēģos, nekur nebija ne miņas no solītā Brīnuma. Jā, bija daudzas citas jūtas, kaislības un aizraušanās, tikai ne tā vienīgā, brīnišķā, apsolītā......Atkal un atkal piedzīvojot vilšanos, Dvēsele pagura. Tik ļoti, ka sāka domāt:
-Varbūt Dievs tikai pajokoja? Varbūt patiesībā šīs reizes piedzīvojums ir Sāpes un Vilšanās?
Pamazām Dvēsele tam sāka noticēt un arvien retāk ielūkojās citu cilvēku acīs, lai atrastu tur Mīlestību, pēc kuras tik neizturami sāpīgi ilgojās. Viņas acis apdzisa un skatiens kļuva blāvs. Katra jauna diena atnāca kā pienākums, kas bija jānodzīvo bez prieka un intereses. Dvēsele vairs nedomāja par Mīlestību. Visas domas un sapņi par to bija nostumtas Dvēseles tālākajos, noslēptākajos kaktiņos. Ar katru dienu arvien vairāk viņa sāka ilgoties pēc tā brīža, kad varēs pabeigt savu šās reizes piedzīvojumu. Viņa pat lūdzās:
- Dievs, atpestī mani no šīm ciešanām!
Un Dievs viņu uzklausīja. Kad Dvēsele atkal nostājās Dieva priekšā, tā lūkojās viņā ar sāpju un pārmetuma pilnu skatienu:
- Kāpēc tu mani piemānīji? Tu apsolīji man visbrīnišķīgāko pārsteigumu! Tu apsolīji man Mīlestību, bet viss, ko es ieguvu, ir tikai Sāpes un Vilšanās! Kāpēc tu man to nodarīji!
- Nevienu brīdi es neesmu tevi mānījis. Mīlestība visu šo laiku gaidīja tevi. Tikai tu meklēji to ne tur, kur tā bija noslēpta. Es to noslēpu tavā Sirdī. Taču tu lūkojies visur citur, tikai ne tur! Tu domāji, ka kāds cits var dāvāt tev to, taču tu neiedomājies, ka tā ir Dāvana, ar kuru es apveltīju tevi, lai tu ar to dalītos!
Piepeši Dvēsele to saprata. Tad tās bija tās dīvainās sajūtas, kuras laiku pa laikam uzvirmoja viņas sirdī. Tad tas bija tas, par ko viņai centās pastāstīt viņas Sirds, brīžos, kad sāka straujāk sisties vai spēcīgāk pukstēt.
-Ak, es muļķe! Iesaucās Dvēsele patiesā nožēlā. -Lūdzu dod man vēl vienu iespēju, es gribu vērst visu par labu! Es gribu doties atpakaļ un izlabot savu kļūdu.
Un Dvēselei šāda iespēja tika dota. Dvēsele devās atpakaļ uz Zemi, lai šoreiz izzinātu visu Mīlestības spēku un skaistumu.
Tās Mīlestības, kura bija viņas Sirdī.
Tēta Kvadrāda un mammas Trīsstūres ģimenē auga 4 ņipri bērni – vecākā meita Taisne, divi dēli Rombs un Ovāls un jaunākā meitiņa Aplīte.
Jau kopš pirmdzimtās ienākšanas pasaulē vecāki zināja, ka viņiem ir ļoti īpašs bērns. Viņa neierasti agri sāka celties kājās un staigāt, agrāk par visiem citiem bērniem sāka runāt , pie kam, uzreiz pilniem teikumiem. Vecāki vēroja un priecājās par to, cik gudra ir viņu meita. Īpaši pamanāms tas kļuva pēc pārējo bērnu piedzimšanas. Neviens nevarēja sacensties gudrībā ar Taisni. Un kā gan savādāk – viņa taču bija pirmdzimtā, vecākā. Tētis un mamma ļoti novērtēja un paļāvās uz savu vecāko bērnu. Ja tiem bija kādas svarīgas darīšanas, tie bez raizēm uzticēja pārējos bērnus Taisnei pieskatīšanai un bija droši, ka viss būs kārtībā. Tāda bija Taisne – ja reiz ko apņēmās, tad izdarīja un vienmēr perfekti. Viņa patiesi bija ļoti īpašs bērns.
Arī Taisne to zināja un tā arī jutās. Vairāk pieaugušais nekā bērns. Viņai maz interesēja spēlēties kopā ar pārējiem bērniem. Vislabāk viņai patika lasīt grāmatas vai palīdzēt vecākiem. Ar tēti Kvadrātu Taisne sapratās ļoti labi. Jo arī viņam, tāpat kā Taisnei, bija taisni vertikāli sāni, pat veseli divi (tās otras divas perpendikulārās malas Taisne vienkārši neņēma vērā). Ar mammu bija grūtāk, jo, kā jau Trīsstūrei pieklājas, mammas sāni bija slīpi un Taisnei bija ļoti jāsašķiebjas, lai pieglaustos viņai. Visgrūtāk saprasties bija ar brāļiem un mazāko māsu. Taisne nekādi nevarēja saprast, ko ar tiem iesākt, kā atrast kopēju valodu. Ar vecāko brāli Rombu vēl dažbrīd tas izdevās, bet ar pārējiem diviem Taisne jutās pārāk nesaderīga. Ar laiku Taisne ar to aprada un pieņēma, ka ir savādāka, kā pārējie bērni.
Tas pats stāsts turpinājās, kad Taisne sāka iet skolā. Viņai nebija saistošas un interesantas parastās bērnu izklaides. Kad bērni sauca kopā ar viņiem spēlēties, Taisne strupi atteica: “Mani neinteresē tās jūsu glupās rotaļas.” Nereti pat pieaugušie viņai šķita, maigi sakot, ne pārāk gudri. Tiesa, arī bērniem Taisne ne visai patika. Viņi teica :” Viņa ir pārāk paš-Taisna.” Kuram gan patīk, ka to uzskata par dumjāku vai nevērtīgāku?
Taisne izauga, ieguva labu izglītību. Visu, ko viņa mācījās, viņa apguva un pabeidza ar izcilību. To pamanīja un novērtēja un Taisnei tika piedāvāts ĻĪVA.
Jūs nezināt, kas ir ĻĪVA? Tas ir Ļoti Īpašs Vadošs Amats, saprotams, ļoti īpašā Vadošā iestādē. Beidzot Taisne jutās “savā elementā”. Viņas īpašā statusa dēļ visiem citiem bija pienākums atzīt viņas TAISNĪBU.
Vai Taisne jutās laimīga? Gan jā, gan nē. Jūtas vispār bija Taisnei “svešs lauciņš”. Droši varu teikt, ka Taisne jutās gandarīta un apmierināta. Bet tikai tikmēr, kamēr bija darbā, jo, izņemot darbu, nekā cita viņai nebija – ne draugu, ne citu jebkādu attiecību. Ar savu izcelsmes ģimeni viņa jau sen bija pārtraukusi jebkādus kontaktus. Taisne visu sevi ielika darbā. Viņa nepagurstoši meklēja un centās izskaust jebkuru šķībumu vai ne-Taisnību gan dokumentos, gan cilvēku rīcībā. Viņa mācīja un skaidroja, cik svarīgi ir domāt un dzīvot Taisni. Viņa centās pārtaisīt un izlabot visus, kuri bija tālu no taisnuma – visus Apļus un Elipses, arī Rombus un Trīsstūrus. Viņai bija viņas Taisnība un viņa bija pārliecināta, ka tā ir derīga un vajadzīga visiem. Tamdēļ viņa par to cīnījās, un, pie nepieciešamības, bija gatava “lietot ārkārtas mērus”. Taisni respektēja un no viņas baidījās.
Tad kādā dienā Taisne satika kādu tikpat taisnu kā viņa pati.
Jūs domājat, ka tālāk notika kā jau visās pasakās – apprecējās un dzīvoja laimīgi?
Ne tuvu tam! Viņi satikās uz gājēju pārejas brīdī, kad Taisne devās veikt kārtējo Taisnības pārbaudi. Viņš brauca savā mašīnā un uzskatīja, ka visiem viņam ir jādod ceļš. Jo, līdzīgi Taisnei, arī viņš jutās īpašāks un svarīgāks, nekā visi citi. Sadursme bija ļoti smaga. Brīnumainā kārtā Taisne izdzīvoja. Ārsti darīja visu, lai glābtu viņas dzīvību. Vienīgi savi taisnumu Taisne pazaudēja uz visiem laikiem. Iznākot no slimnīcas viņa vairāk līdzinājās Jautājuma zīmei, nevis tai staltajai cēlajai Taisnei, kāda bija iepriekš. Arī viņas domās kaut kas bija sašķiebies. “Kā varēja gadīties tā, ka kāds bija taisnāks par mani? ” To viņai nekādi neizdevās saprast, lai cik viņa par to domāja. Pirmo reizi dzīvē daudzi jautājumi un šaubas nomocīja Taisnes prātu. Arī jautājums par to, kā dzīvot tālāk. Jo ilgstošās atlabšanas laikā viņas darba vietā bija pieņemts cits darbinieks.
Izcīnot lielu iekšēju cīņu, Taisne sameklēja sen senus pierakstus un atrada savu vecāku telefona numuru. Ar drebošām rokām viņa ievadīja ciparus. Viņas iekšienē cīnījās desmitiem domu, šaubu un cerību. Viena viņas daļa bailēs cerēja, ka neviens nepacels. Jo viņa nezināja, ko un kā teikt. Kāda cita daļa ilgojās izdzirdēt tik sen nedzirdētās vecāku balsis.
- Hallo, es klausos, pēkšņi telefona klausulē atskanēja tēva balss.
- Sveiki, tēt! Tā esmu es, tava meita....Taisne, viņa ar piepūli izstostīja.
- Meitiņ, tiešām tā esi tu?! Tēvam bija grūti noticēt. Taisnes balss bija ļoti mainījusies. Tā vairs nebija kategoriska un paštaisnuma pilna. Tagad to piepildīja sāpes un lūgums.
Kad Taisne pastāstīja, kas ar to bija noticis, vecāki nekavējoties piedāvāja atgriezties dzimtajās mājās. Taisne šo piedāvājumu pieņēma. Sākās jauns posms viņas dzīvē. Pēc pārciestās sadursmes Taisnei daudz kas bija jāmācās no jauna. Sākot jau ar to, ka bija no jauna jāiepazīst savs atspulgs spogulī – tā seja un stāvs, ko Taisne tur redzēja tagad, nemaz nelīdzinājās tik pierastajam iepriekšējam Taisnes izskatam. Viņai bija jāmācās no jauna staigāt un kustināt rokas, ķemmēt matus un aizpogāt pogas. Viņai bija jāmācās lūgt un pieņemt palīdzību. Kā arī bija jāiemācās pieņemt to, ka tagad bija citi, kuri uz viņu skatījās ar pārākumu un nepatiku. Palēnām viņa apguva pilnīgi jaunas un savā iepriekšējā dzīvē neierastas lietas - pazemību, pacietību un lēnprātību. Viņa mācījās saskatīt daudzveidības priekšrocības un dažādības burvību. Viņa saprata, ka ikkatra radība un ikviena būtne uz Zemes ir unikāla savā vienreizībā. Un to, ka reizēm taisnākais ceļš ir ar līkumu. Kā arī to, ka nav iespējams uzrakstīt “+” zīmi, neuzvelkot “-”. Bet pats galvenais, ko viņa iepazina, ka Patiesība ir viena, bet ceļš pie tās katru aizved savādāk – katram ir sava Taisnība.
