Dvēseles tumšā nakts

Tu ej, izzini savas rakstura īpašības, traumas un pieredzes, arvien vairāk izproti, sajūti, redzi un apzinies, pēcāk atrotītām piedurknēm rocies pa dubļiem, no kuriem velc ārā mazus un lielus netīrus akmeņus – savas apslēptās daļas, apslēpto pieredzi un traumas, kuras noraki dziļi dubļos, lai aizmirstu un tās tev netraucētu skaisti dzīvot… nu vismaz normāli dzīvot. Vai pat neatceries, jo tas notika mazotnē. Laikā, kad biji maza meitenīte gaišiem, lokainiem matiņiem un skatījies brīnumu pilnām acīm uz tauriņiem, ziediem un putniem, līdz nāca tas lielais melnais onkulis… Vai mazs puisītis, kurš pirmajā klasē publiskā pasākumā piečurāja bikses, visi smējās, un tu ievīstīji netīrajās biksēs savu vīrišķo drosmi un, apaļām bērna asarām ripojot uz mazajām rociņām, raki, raki, līdz apraki tās nolāpītās bikses.

Dažkārt ir tik smagi šos akmeņus atrast, atklāt, ieraudzīt. Saprast… Notīrīt, skalot, berzt un pulēt, līdz tie iemirdzas dārgakmeņu krāsās vai kļūst pavisam tīri, caurspīdīgi kristāli… Bet ja to darām ar mīlestības enerģiju, rodas izpratne. Pieredze. Spēks. Tā mūs nesagrauj. Tā mūs dara stiprus un izprotošus.

Kad šis pūlēm pilnais darbs ir paveikts, tava dvēsele iemirdzas aizvien spožāk.

Ar katru atrasto, salaboto, pieņemto un iemīlēto dvēseles daļiņu, tu kļūsti aizvien gaišāks. Aizvien viedāks. Spēcīgāks. Un tieši tad, kad jūties jau diezgan tālu ticis un izpēries pa dubļu bedri pietiekami, tieši tad, kad ieraugi, kādā gaismā patiesībā vari dzīvot, tieši tad, kad esi sasmaržojis, sagaršojis šo patieso skaistumu, notiek kāds melns notikums vai notikumu ķēde. Trieciens. Iestājas dvēseles tumšā nakts. Grūti pa tumsu brienams periods. Jo spēcīgāks un autentiskāks savā transformācijas ceļā kļuvi, pulējot akmeņus, jo jaudīgākus uzdevumus un mācības tev dāvā.

Un tu nekad nezini, kad tā iestāsies. Kad sāksies, kad beigsies. Kad parādīsies rītausma. Un kad dvēseles tumšā nakts vairs pie tevis neatnāks.

Un šajā brīdī der atcerēties, kā notiek attīstība. Pa spirāli. Spirāle dodas tikai augšup. Bet, lai tur tiktu, ir vajadzīgs stop brīdis un ir vajadzīgs pagrieziena punkts. Ir vajadzīgs neliels atkritiens. Bet pēc atkritiena tu esi pakāpienu augstāk nekā pirms tumsas. Un tā pēc katras bedres tu uzkāp aizvien augstāk. Pakāpienu pa pakāpienam. Un lejup nogāzties vairs nav iespējams. Pat ja apstākļi pasaulē, kurā šobrīd atrodies, ir atkrituši par simtiem gadu atpakaļ, tu esi ticis līmeņu līmeņiem augstāk. Un nekad vairs nespēsi nokļūt tur… atpakaļ. Tavu patiesību neviens nevar atņemt. Tu vairs nespēj nolaisties zemākā realitātē, ja esi jau pabijis, sajutis, ieraudzījis augstākus stāvus.

Dvēseles tumšā nakts var būt īsa.

Var arī ieilgt. To var arī piedzīvot vairākkārt. Tieši tā ir noticis ar mani. Tomēr, kad šķiet, ka esi iestidzis akmeņainajā purvā, atceries, ka caur tumsu mēs ejam uz gaismu. Līdzās tumsai mēs redzam gaismu. Pretstatu. Zinot neglītāko tumsu, mēs tiecamies pēc spožākas gaismas. Mums vairs nav motivācijas atgriezties tumsā. Caur tumsu mēs redzam gaismu, bet ne otrādi. Ja tumšā mežā viens staigā bez luktura, bet otrs ar lukturi, kurš kuru ieraudzīs pirmais? Un uzkrītoši ieraudzīs? Tas, kurš atrodas tumsā.

Dvēseles tumšā nakts ir pārbaudes laiks. Un stiprināšanas laiks. Tā nav nekāda ezotērika, jaunais garīgums vai kas tamlīdzīgs. Mēs to vienkārši esam atcerējušies. Jo aktīvi piedzīvojam mošanos – celšanos un krišanu. Šis jēdziens figurē jau kristietībā, tā autors ir 16. gadsimta mistiķis un teologs Krusta Jānis (San Juan de la Cruz).

Tumsā cilvēkam šķiet, ka Dievs tam ir uzgriezis muguru. Un Dievs pārbauda – vai tava ticība ir stiprāka par tumsu. Vai tu meklēsi izeju, vai lūkosies, kur ir gaismas stars un dosies tā virzienā. Ko neapzināti dara vidējais normālais cilvēks? Koncentrē visu uzmanību uz slikto. Ar daudziem tā mēdz notikt. Jo trūkst izpratnes par to, kā lietas darbojas. Kā Visums ir iekārtots. Kādas ir sakarības. Visumā neesam tikai mēs – skudriņas, kas skraida pa mazu apaļu bumbiņu, kur ir zeme un ūdens, mīlējas un kašķējas. Ir lielāki spēki, enerģijas, likumi. Viss ir slikti – tik bieži dzirdēts vārdu salikums. Tas mani vienmēr ir kaitinājis. NEKAD nav tā, ka VISS ir slikti. NEKAD dzīvē VISS nebūs slikti. Tā tas vienkārši nestrādā. Katram ir tiesības uz savu drūmo periodu, uz besīšanos, uz dusmošanos (dusmas ir vajadzīgas, tās nav sliktas emocijas, tās var ļoti palīdzēt, lietotas pareizā vietā un kontekstā, tās vienkārši ir vienas no emocijām). P.S. Šeit nav runa par nelaimēm, traģēdijām.

Personisko traģēdiju posmos, ko saucam par nelaimēm ģimenē, dvēseles tumšā nakts gan var ieilgt. Un cilvēka psihe ir tā iekārtota, ka ir ārkārtīgi smagi pieņemt notikušo. Tas var prasīt arī gadus. Bet, jo vairāk mēs būsim līdz notikušajam strādājuši ar sevi, jo visaptverošāk izpratīsim un spēsim pārdzīvot un izdzīvot arī patiesi skarbas nelaimes. Un arī pēc nelaimēm laika gaitā izaug gaiši, mirdzoši ziedi – vai tā būtu padziļināta empātija, vai kāds skaists labdarības projekts… Un, protams, dziļa lietu izpratne.

Mēs esam atnākuši uz šīs skaistās planētas iepazīt lietas, veidot attiecības, baudīt dabu, garšas, emocijas. Un tas ir tas, kas jādara. Katram ir dots spēks iziet cauri savai dvēseles tumšajai naktij, novērtēt to kā dāvanu, jo tā dara viedāku, dāvā plašāku dzīves izpratni. Tā ir nejauka, bet tā modina.