Garīgais ego jeb kā atpazīt sevī Narcisa pazīmes?

Sākumā bija ego – parastais, bet no tā tapa un attīstījās ego – garīgais. Ego vispārpieņemtajā terminoloģijā ir priekšstatu kopums, kas veido cilvēka apziņu par sevi pašu. Jungs, piemēram, uzsvēra, ka ego daba ir nepārtraukti mainīga, tas pielāgojas apstākļiem un personības attīstības stadijām, ierobežojumiem, dziņām, vēlmēm. Bez ego, bez tā vienotības un saskanības ar vidi, kurā dzīvojam, mēs nevarētu pilnvērtīgi funkcionēt. Pateicoties ego cilvēks apzinās sevi dzīves telpā un telpas ietekmi uz sevi, spēj izvērtēt un pielāgot savu domu procesu, rīcību, reflektēt par sevi un apkārtējiem. Ja ego ir tik nozīmīgs, tad kāpēc garīgās prakses uzsver nepieciešamību distancēties no tā, būt pārākam, neatkarīgam no sava ego izpausmēm? Kā dzimis garīgā ego jēdziens, un kā tas devis sēklu garīgajam narcismam?

“Pat dieviem ne katrreiz izdodas savus bērnus izaudzināt tādus, kā tie būtu vēlējušies.[..] No mazām dienām tik vien dzirdējis kā par savu skaistumu, labo sirdi un gudro prātu, Narciss domāja, ka viņam jābūt arī labam un gudram kaut dažreiz tas bija ļoti grūti. [..] Narcisam pašam gan šķita, ka, atteikdamies kaut vai no viena kumosa, viņš ir nesalīdzināmi labāks par citiem, jo tas, ko viņš atdeva zivtiņām, taču nav parastais, bet dievu ēdiens.” /Anna Sakse, “Pasakas par ziediem” (1966)

Kas ir garīgais narcisms? Vai tā ir pieaugoša problēma?

Globālos apmēros, iespējams, nē. Pasaule ir liela un mūsu ir daudz, bet šādos jautājumos atbilde ir drīzāk relatīva, nevis pareiza vai nepareiza. Garīgais narcisms rietumos zeļ un plaukst, kamēr attālākos nostūros, tajos, kur daudzas garīgās prakses ir dzimušas un lolotas gadu tūkstošiem, tas īsti nav pat bijis dienas kārtībā. Vienā rakstā mums neatrisināt cilvēka eksistences līkločus, bet varam izgaismot pa dzīparam lielajā dzīves audeklā, nostiprināt vienu vai otru vaļīgāku diegu savā vērtību sistēmā un, pamācot citus, nepaklupt paši.

Mēs vienmēr varam sarežģīt lietas, tāpēc šoreiz jāmēģina pretējais – tās vienkāršot, atstājot prāta mežģus zinātniekiem un filozofiem. Ir posms dzīvē, kad veidojas mūsu personības iedīgļi. Fiziski tad vēl esam iekrampējušies mammas svārku malā, stingri turam tēta roku vai meklējam kādu, kurš ir lielāks, zinošāks, drosmīgāks. Lielākoties, tas ir mūsu drošākais dzīves periods, par mums rūpējas, sargā, paredz, ko domāsim, kā rīkosimies. Iesoļojam laikā, kad liekas, ka visa pasaule griežas ap mums. Arī šai stadijai ir vairākas manifestācijas, no bērnu dienām, cauri pusaudža gadiem līdz divdesmitgadnieka maksimālismam, bet kopumā tas ir laiks, kad šķiet, ka pasaule ir mums pie kājām, un visi sapņi var pārtapt iespējās.

Jo ilgāk un intensīvāk mūsu ķermenis, prāts un gars apbružājas dzīves krustojumos un pagriezienos, jo vairāk saprotam, ka mēs neesam centrālā ass, ka labākajā gadījumā esam svarīgs, bet mikroskopisks posms varenajā zobratu mehānismā. Bieži apbrīnojam iedzīvotājus attālos pasaules nostūros – kalnos vai neizzinātos lauku reģionos. Rietumu izglītības izpratnē viņi nav pārlapojuši kopoto rakstu sējumus un nedižojas ar vienu vai otru grādu, bet savā viedumā pārspēj mūs pat klusējot. Kā tas sanāk, ka rietumnieks kā izbadējies patērē visu, ko spēj tvert? Zināšanas ir tik pieejamas kā nekad, bet, pietuvojoties servētajai bufetei, ir jāzina, ar kādu ēdienu sākt, kā tos kombinēt, lai gūtu sātu un gandarījumu, nevis slīgtu negausībā un knapi kustētu zem informatīvā smaguma.

Skolā mācāmies 9 līdz 12 gadus, pakāpeniski slāņojot gudrības, bet garīgās prakses bieži tikai degustējam, pametot novārtā puspabeigtas, jo mūs sauc nākamais modes kliedziens un jauni solījumi. Garīgumam nav etiķetes? Tas kļuvis par sacensību objektu. Varētu domāt, ka garīgumu nevar eksponēt – tas vai nu ir, vai nav, bet arī šeit uzmanību un atzinību alkstošais cilvēks atrod veidu, kā apgaismība manifestējas caur kaut ko taustāmu un izmērāmu, piemēram, ķermeniskām izpausmēm. Te būtu attiecināmas dažādās jogas pozu demonstrācijas tādā vai citādā košā apģērbā: sak, jo “garīgāks”, jo vairākos mezglos var sasieties. Kā lai demonstrē jāmu vai nijāmu vai jebkuru citu no astoņām jogas pakāpēm? Izvīt ķermeni tikko pirktā triko un aizņemoties vienu otru guru citātu, to gan var.

Dzīvojam vizuālā laikmetā, tas ir skaidrs. Informāciju arī uztveram caur bildēm, tāpēc teiktais nav jāuztver kā apvainojums katrai sociālo tīklu bildei. Pati grēkoju, pati sevi arī analizēju, atgādinot, ka jāatceras par līdzsvaru, samērīgumu un jēgu. Ja prevalē ārišķīga izpausme, vienalga cik daudz lotosa ziedus vai mantras uz ķermeņa uztetovēt tiešā un pārnestā nozīmē, atbilde ir acīmredzama. Kam es kalpoju? Kam tu kalpo? Pazemība un ārišķība dzīvo dažādos mājas stāvos. Lai viena izgaismotos, bieži jāiepazīst arī otra. Lai iepazītu un apzināti izdarītu izvēles par labu vienai vai otrai, jāattīsta savaldība un jākļūst par vērotāju. Lūk, daļēja atbilde par distancēšanos no ego. Tas nav ego noliegums caur garīgām praksēm, tā ir spēja palūkoties uz sevi un notiekošo no malas un saprast, vai nav laiks mainīties, jā, mazliet palauzt to ego, bet mainīties, augt. Bieži arī sāpīgi augt.

Viens no ieguvumiem praktizējot ķermeņa un prāta prakses, piemēram, jogu, meditāciju un citas disciplīnas, ir iespēja “apklusināt prātu” un “apklusināt ego”, kas darbojas kā pretējs atsvars augošajam egoismam un patmīlībai. Tādas prakses atgriež mūs tuvāk realitātei, palīdz apzināties sevi šeit un tagad un pieņemt arī tās īpašības, kuras nav tīkamas. Garīgās prakses palīdz attīstīt arī līdzjūtību, empātiju un beznosacījumu mīlestību – tās kvalitātes, kas mūs tomēr atšķir no citām būtnēm uz šīs zemes. Tas ir vieglāk pasakāms, kā izdarāms. Cilvēka ego ir tendence sevi redzēt pozitīvā gaismā. Arī garīgo prakšu ieguvumus ego bieži izmanto savā labā. Tāpēc tiek cildināta gan pazemība, gan novērotāja pozīcija katra mācekļa ceļā.

Skolnieks savu zināšanu ceļu iet viens, bet Skolotāja uzraudzīts

Pieaugot interesei par dažādām garīgām praksēm, tostarp, to pozitīvo ietekmi uz cilvēka psihoemocionālo veselību un kopējiem labbūtības rādītājiem, pieaug arī interese detalizētāk pētīt dažādus konceptus un to savstarpējo korelāciju. Psihologi uzsver, ka pašizaugsmei caur garīgām praksēm neapšaubāmi ir labvēlīgi aspekti, tomēr jābūt uzmanīgiem, jo parādās tendence domāt tādās kategorijās kā “Es esmu apgaismots, bet tu nē” jeb salīdzināt sevi ar citiem, uzsverot savu pārākumu, dominanci. Dzimst garīgais duālisms, pseidotranscendence jeb izaugsme, kas būvēta uz apšaubāmiem un nestabiliem pamatiem. Praktiski tas var izpausties kā attaisnošanās ar garīgo praksi, lai nerisinātu acīmredzamas attiecību vai uzvedības modeļu problēmas savā ikdienā. Notiek savas ideālās pasaules radīšana, ilūzija, kuras centrā esmu es, bet visi citi kā manu izaugsmi traucējošie vai ierobežot gribošie. Tieši šī ilūzija bieži kalpo par pamatu strīdiem vai pat attiecību izjukšanai, piemēram, situācijās, kad viens no pāra sāk intensīvi pievērsties kādai praksei vai tās mainīt citu pēc citas.

Protams, jaunas zināšanas, turklāt tādas, kas neietilpst mūsu ierastajos priekšstatos par ikdienu, ir vilinošas, jaunas, citādāku realitāti sološas, bet bieži tā ir tikai dekorācija. Nekādā gadījuma nebūtu jānoliedz garīgās izaugsmes ceļš vai izvēlētās prakses, tomēr piekritīsit, ka mēs jogas, budisma vai dao prakses patērējam tikai virsrakstu līmenī, nosmeļot saldās dzīves solījumus, bet atsakoties no reālā darba, transformācijas un, jā, arī dažādu ierastu dzīves labumu upurēšanas. Mēs it kā pieņemam tiesības, bet ne pienākumus. Tā īsti dzīves likumi nestrādā.

Katra diena ir par izvēlēm. Ja kāds sola dzīvi, kurā aiz loga ir tikai saule, tad tiek noklusēts fakts, ka turpat aiz loga ir arī sausums. Sava garīgā ego izprašana, pieņemšana un sava ceļa turpinājums jau ar šādu jaunu apziņu var kļūt pat lielāko un nozīmīgāko pagrieziena punktu cilvēka dzīvē. Grupu praksēm ir savi labvēlīgie aspekti, tās paredz spēcīgāku enerģijas lauku un līdz ar to arī iedarbību, bet jāatceras, ka spēks var būt arī destruktīvs. Jābūt uzmanīgiem izvēloties gan pašu praksi, gan tās vadītāju, jo riskējam ar ko ļoti trauslu, acīm neredzamu un citām maņām netveramu. Man bieži jautā: “Bet kur lai atrod to vienu skolotāju?”

Man nav atbildes. Man ir tā, kuru vairākkārt esmu dzirdējusi no savējiem. Skolotājs savu skolnieku atrod pats, jo, pieņemot mācekli, tieši Skolotājs uzņemas visu atbildību. Vai var uzņemties atbildību par grupu, kuras sastāvs nemitīgi mainās? Ja grupas praksē tiek solīts transformēt, pārprogrammēt, atbloķēt un vēl kā citādi manipulēt, mans subjektīvais viedoklis ir griezties riņķī un iet pretējā virzienā. Ja interese ir pārāk liela, tad vismaz uzzināt iespējami daudz par pašu praksi, par vadītāja izglītību un reputāciju, vēlams vairāku gadu griezumā.

Garīgā ego vilinājums un posts

Ego ir ideja par “es” jeb par to, kas mēs domājam, ka esam. Tā ir summa no visiem pieņēmumiem, kuri mums ir par mums pašiem, par mūsu personību, prasmēm, spējām un vērtību. Garīgais ego ir mūsu prāts, kas ir saplūdis ar garīgām idejām un pieņēmumiem. Tā ir ideja un sevis identificēšana ar to sevis versiju, kura ir garīgi augusi, pārtapusi.

Kāpēc tas ir vilinoši? Savā ziņā garīgais ego paredz pieņēmumu kopumu pašam par sevi, kas noteikti ir tīkamāks, pozitīvāks, glaimojošāks nekā tas, ar ko, piemēram, pavadīta lielākā daļa dzīves. Tas kalpo kā ēsma, uz kuru tiekties. Pirms tam cilvēks sevi redzēja kā nenozīmīgu, bet garīga prakse sniedz viņam lielāku paļaušanos un ticību sev. Tam ir arī pozitīvas puses, protams. Bieži mazvērtība tiešām ir nepamatota, tāpēc cilvēks ne tikai sāk apzināties savu vērtību, bet mācās un pieredz arī virkni citu pozitīvu emociju, kā piemēram, pateicību, cieņu, mīlestību, mieru galu galā, sevis pieņemšanu. Garīgās pārliecības veido tādu kā filtru, kas palīdz mums saprast un uztvert pasauli, kā arī mijiedarboties ar to.

Bieži liekas, ka esam pārspējuši savu ego, apklusinājuši to un patiesi baudām iekārotos transcendences augļus jeb laimīgu dzīvi. Izskaidrojums slēpjas sākotnēji formulētajā mērķī, kuru nospraužam. Cilvēks ir tāds pats neatkarīgi no tā, kurā debess pusē dzīvo. Mūs atšķir ārējie apstākļi, tie, kuri arī veido mūsu pašu priekšstatu par sevi. Rietumos domāšana ir tendēta uz rezultātu: skola, lai iegūtu izglītību, izglītība, lai iegūtu darbu, darbs, lai iegūtu naudu, nauda, lai tiektos uz lielāku naudu. Dzīve no pieturas līdz pieturai. Prāts domā cēloņsakarībās, katram notikumam meklējot iemeslu un, ja paveicas un nav steigas, arī jēgu.

Ja, uzsākot garīgu praksi, tiek solīta svētlaime, pacelšanās pāri ikdienas rūpēm vai citi brīnumi, tad prāts katrā pieredzē meklē tos faktorus, kas var šos solījumus apstiprināt. Kā to var pamanīt? Pacietīgi nogaidot un vērojot mūs pašus krīzes situācijās, no mazām līdz lielām. Tur arī atklājas garīguma pakāpe, jo tā tiek būvēta uz pazemīguma un savaldības pamatiem, nevis uz greznām labsajūtas dekorācijām. Taisnība nav ne tam, kurš noliedz neizskaidrojamo, nedz tam, kurš kritizē šaubīgo. Taisnība ir pa vidu. Duālajā pasaulē tā nav ērta, jo pieprasa nemitīgu modrību. Vieglāk ir būt vienā vai otrā nometnē. Es esmu prāta cilvēks, tu esi jūtu cilvēks. Sadalījāmies, iekāpām katrs savā vilcienā un prom uz nākamo pieturu, nākamo solījumu.

Varam sev jautāt, kā tā? Es tik labi virzījos ceļā uz mērķi - kā es nonācu kārtējā strupceļā ar sevis identificēšanos un atkal meklēju atbildes uz jautājumu, kas es esmu? Biju ceļā uz atbrīvošanos no ego važām, bet tiku sasaistīts vēl ciešāk. Ego ir kā filtrs caur kuru projicējam ideju par mums pašiem. Katram var būt garīgais filtrs, veiksminieka filtrs vai neveiksminieka filtrs, un tas noteiks, kā mēs pieredzam pasauli sev apkārt tik ilgi, kamēr ar šo ego sevi identificēsim. Atteikties no tā nav iespējams, lai cik vilinošs nav solījums. Ego var pielāgot, mainīt, bet jārēķinās, ka būs jāmaina arī vide un sava attieksme pret apkārtni – iekšējo un ārējo. Ceļā jāredz ceļš, nevis tikai galamērķis. Tas varētu būt viens no risinājumiem. Neērts, jo dzīvojam pasaulē, kurā viss ir tendēts uz rezultātu, nevis procesu.

Mērķis ir peļņa, panākumi, vara, slava un cita atribūtika, kurai izgudroti daudz un dažādi raksturlielumi. Kā tiek identificēts cilvēks, kurš saka, ka viņa mērķis ir dzīvot? Par neveiksminieku, bezmērķīgu, dīkdieni un tamlīdzīgi. Kas maina šo pieņēmumu? Katrs, kurš pabijis uz aklo randiņu ar nāvi un kuram nāve iedevusi kurvīti un atsūtījusi atpakaļ. Tad tiek novērtēta dzīve arī bez pieturām. Izaugsme ir neērta, jo ego-prātam jāmaina visa sava vērtību un pārliecību sistēma, lai tā atbilst jaunajām pieredzēm. Šobrīd taču pielāgojamies zinātnes un tehnoloģiju attīstībai. Ar ego ir tāpat. Tam jāpielāgojas, lai izdzīvotu.

Pārdomām:

1. Jogas, meditācijas un citas garīgās prakses – vai tās praktizējam, lai apklusinātu savu ego vai, lai celtu savu pašvērtējumu?

Aptaujājot un novērojot jogas un meditācijas praktiķus, tika noskaidrots, ka šīs prakses labvēlīgi ietekmē cilvēka ne tikai pašsajūtu un pašvērtējumu, bet arī pašcentrēšanās un personīgā pārākuma rādītājus. (Kaufman, 2020)

2. Vai personīgās pašizaugsmes ceļā paralēli neattīstām arī savu pārākuma izjūtu pār tiem līdzcilvēkiem, kuri “garīgi neaug”?

Garīgais parākums (spiritual superiority) kā koncepts manifestējas caur dažādiem apgalvojumiem, piemēram,

• Es zinu kaut ko tādu, par ko apkārtējie pat nenojauš.
• Esmu daudz ciešāk savienots, saistīts ar savām izjūtām, nekā apkārtējie.
• Es daudz labāk izprotu procesus, kas norit starp debesīm un zemi, nekā apkārtējie. (Te parādās izteikumi par, “šīs zemes dzīvi”, “mēs visi drīz dosimies mājās”, “esmu no citas planētas” u.tml.)
• Pateicoties manām zināšanām un pieredzei, es redzu lietas, kurām apkārtējie nepievērš uzmanību.
• Pasaule kļūtu par labāku vietu, ka apkārtējie arī zinātu to, ko es zinu. (Vonk & Visser, 2020).

Ir svarīgi nodalīt veselīgu pašvērtējumu un narcismu. Veselīgs pašvērtējums veidojas dabīgi un organiski, iesaistoties un kultivējot pozitīvas attiecības ar apkārt esošo vidi, nevis vajājot to kā medījumu. Pašvērtējuma uzlabošanās caur garīgām praksēm ir lielisks rezultāts, kuru uztvert kā balvu, nevis kā mērķi. Tomēr uz narcismu jeb pārākumu vērsts domāšanas veids, ar kuru rietumos dažādās pakāpēs sirgstam lielākā daļa, arī veselīgu pašvērtējumu padarījis par neveselīgu sacensību un tas novedis pie jauna jēdziena – sabiedriskais jeb kopienas narcisms (communal narcisism). Atšķirībā no narcisma parastā, šajā gadījumā, personas pašvērtējums ir atkarīgs no sabiedrības atzinības, glaimiem, uzmanības, bet pati persona tic (ego radījis tādu pieņēmumu par sevi), ka ir pārāka par lielāko sabiedrības daļu. Parasti šāds pieņēmums balstīts “sabiedrības glābšanas” interesēs un var tikt definēts kā “misija” vai “sauciens”. Šāda veida narcismam labāka augsne ir dažādas enerģētiskajās praksēs, nevis, piemēram, apzinātas meditācijas centros (Vonk & Visser, 2020).

Pašizaugsme, garīgā izaugsme, veselīga pašvērtējuma veidošana un “distancēšanās no sava ego” paši par sevi ir vilinoša ēsma un, ieskatoties dziļāk, arī pamatots motīvs tam, ko saucam par dzīvi, bet ne velti katrā garīgajā praksē tiek uzsvērta arī gara modrība, pazemība un savaldība kā instrumenti, lai turētos pretim neizbēgami klātesošajiem tumšajiem spēkiem. Tos tumšos, starp citu, varam saukt un definēt katrs pēc savas šī brīža pārliecības. Iespējams, ir vērts veltīt mirkli refleksijai par to, kas katram no mums ir veselīga izaugsme? Vai tā ir tādu zināšanu un spēju iegūšana, kas padara mūs citādākus, pārākus, labākus? Vai tomēr veselīga transcendence ir šo zināšanu un spēju pielietošana vispārējam labumam, harmoniskai līdzpastāvēšanai? Šādu ideju ir grūtāk pārdot, vai ne? Varbūt tai gluži vienkārši nemaz nav cenas?

Raksta autore: KRISTĪNE KUTUZOVA

Avoti:

Kaufman, S.B. (2021). The Science of Spiritual Narcissism, Scientific American.

Vonk, R., & Visser, A. (2020). An Exploration of Spiritual Superiority: The Paradox of Self‐Enhancement, European Journal of Social Psychology. doi.org/10.1002/ejsp.2721