Kā jūtas vīrietis? Saruna ar transpersonālās psihoterapijas speciālistu Uno Lāci

Par vīrieša emocionālo pasauli un izaicinājumiem runāts tiek maz. Vīrietis ir stiprais, kuram šķietami jātiek ar visu galā. Bet vai tā ir?

Uz sarunu aicinājām Uno Lāci, aizsākot rakstu sēriju par vīrieša pasauli, garīgo ceļu, emocijām un izaicinājumiem.

*Uno Lācis – transpersonālās psihoterapijas speciālists (Process Work, procesuāli orientētā psihoterapija), seksologs, hipnoterapeits, ķermeņa terapeits, apzinātības un meditācijas prakšu (tantras, šamanisma, elpošanas) pasniedzējs.

Uno Lācis

Kā vīrietis šodien jūtas?

Vīrietis beidzot ir nonācis līdz sapratnei, ka viņam vispār ir “kaut kā jājūtas”, ka arī viņam ir tiesības just. Ir daudz sabiedrībā pieņemtu stereotipu, kādam vīrietim vajadzētu būt, kādus kritērijus vajadzētu izpildīt un kā vīrietim ir jāfunkcionē. Vīrieša attieksme pret sevi ir diezgan nežēlīga, viņš vienkārši dara visu iespējamo, ko var izdarīt, lai atbilstu šiem stereotipiem un izpildītu uzdevumus. Bet tā cena ir nejust, izturēt, izdzīvot, nevis pilnasinīgi dzīvot. Nejust, ka esi noguris, nejust emocijas, jo vīriešus daudzas lietas “neuztrauc”.

Mūsu platuma grādos cena vīrietim par to ir 10-15 gadus īsāks mūžs nekā sievietēm. Viss tas, ko nejūtam, neievērojam, atstāj sekas ķermenī, veselībā. Tagad, kad ir viena krīze pēc otras, daudzi vīri sāk sajust, ka ir par grūtu izturēt to visu. Caur slimībām, caur to, ka stress ir pārāk liels, cilvēki sāk meklēt, ko ar to visu darīt.

Bieži tas, ko vīrietis uzskata par “normāli”, īstenībā nav normāls stāvoklis, vīrietis to vienkārši spēj izturēt. Jānotiek kaut kam lielākam, jāsaskaras ar zaudējumu, lietām, kas satricina emocijas, tikai tad tas ir spēriens pa pakaļu, kas liek kaut ko darīt, kustēties, pievērst uzmanību savām emocijām, ķermenim.

Līdz satricinājuma brīdim ir pieciešana, paciešana – “es jau to visu varu izturēt”?

Vīrietim tas “ir jāiztur”. To es lieku pēdiņās.

Lai gan ir laikmets, kurā psiholoģiskā informācija ir ļoti pieejama, intervijas, raksti, psiholoģijas grāmatas, - mēs taču visu ko zinām, joprojām pastāv banālais “puikas neraud”.

Mēs to visu zinām, bet diemžēl mūsu uzvedību nevada prāts. Mēs, cilvēki arvien esam iracionālas, neloģiskas būtnes, kuras vada mūsu zemapziņa. Viss rodas ļoti agrā bērnībā, bērna mācīšanās notiek copy – paste, vērojot vecāku uzvedību. Esam lasījuši gudrās grāmatas, bet, zemapziņas vadīti, automātiski rīkojamies tieši tāpat kā mūsu vecāki. Lai notiktu izmaiņas, vajadzīgs diezgan ilgs laiks un noteikta veida darbības, darbs ar sevi vai psihoterapeita vadībā. “Zēni, vīrieši neraud” - tas ir kā vīriešiem uzlikts pienākums. Kas to uzliek? – tas rodas jau agrīnā bērnībā - attiecības ir ar māti, mātei galvenais ir drošība. Un ja viņa jūtas apdraudēta, viņai vajag stipro aizsargu, tēvu, vīrieti. Ja ir bīstama situācija, vīrietis nevar atļauties raudāt, jo viņam jābūt sievietes aizstāvim. Tās ir sieviešu gaidas, tas, kas tiek no vīrieša sagaidīts – mani vīrietis aizsargās, neskatoties ne uz ko, par kādu cenu…

To sagaida arī no mazā puikas?

Puika redz mātes attiecības ar tēvu, - kā māte attiecas pret tēvu, ko no viņa sagaida. Labajā scenārijā mazā puikas lielais sapnis ir būt tādam pašam kā tētis. Sliktajā scenārijā, ja tēvs ir mātes antivaronis, ir pretestība pret slikto tēvu despotu, kas ir kā nejūtīgs robots bez emocijām, tikai vīrieša funkcijas izpildītājs. Bet pēc būtības šis tēvs izpilda vīrieša funkciju - iedibināt likumu, kārtību kas rada drošības sajūtu. Mazajam puikam pret šādu vīrieti var rasties noliegums - es nekad nebūšu tāds, kā tētis. Šādi vīrieši, kas auguši ar tēviem despotiem, atnāk pie manis uz terapiju ar jautājumu, - kādam tad ‘’īstam vīrietim’’ ir jābūt? Viņā ir karaļa arhetipa noliegums.

Karalis ir tas, kurš nosaka likumus, kārtību. Pozitīvā gadījumā notiek identificēšanās ar tēvu, piedzīvoto apspiešanu bērnībā kompensējot, – kļūstot par tēva kopiju vai pat cenšoties tēvu pārspēt. Ne vienā, ne otrā gadījumā tā vēl nav brīvība. Brīvība iespējama, tikai rūpīgi izvērtējot bērnības pieredzi, pārņemot no tēva lietderīgo, atmetot neīsto, radot savu vīrieša tēlu.

Šie vīrieši atnāk uz psihoterapeita kabinetu. Tas jau ir milzīgs solis, viņi ir soli tālāk. Bet ir arī vīrieši, kuri nevēlas atzīt, ka viņiem ir kaut kas risināms. Viņiem “viss ir labi”. Kas liedz nākt pēc palīdzības? Vai tā ir sajūta, ka tad es neesmu pietiekami stiprs?

Nav tā, ka kāds to aizliedz. Bieži vien daudzi vīrieši arvien ir toksiskās vīrišķības stereotipu varā un uzskata, ka lai nāktu uz psihoterapiju, jābūt ļoti, ļoti slikti, tad kad vairs nav spēka izturēt savas emocijas vai sākas psihosomatiskas slimības. Nevis savlaicīgi - lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti, būtu saskaņā ar sevi pašu un citiem, iemācītos attiecībās ar terapeitu to, ko vecākiem nebija resursu iedot, jo tie paši to nemācēja…

Atkal – kamēr neesmu sabrucis, tieku galā…

Jā, kamēr neesmu sabrucis, būšu īsts vīrietis – izdzīvošu, izturēšu sāpes, jo “vīrieši taču paši tiek galā”. Bieži tad, kad viņi beidzot atnāk, ir jau tik tālu, ka jau pastāv iespēja zaudēt ģimeni vai darbu, vai sākas psihosomatika - panikas lēkmes, veģetatīvā distonija utt., kas ietekmē fizisko ķermeni, un to vīrieši uzskata par pietiekošu iemeslu lai sāku rūpēties arī par sevi.

Šāds ceļš ir “labprātīgā piespiedu” kārtā. Bet ir arī citi ceļi. Ir daudzi vīrieši, kas ir ļoti motivēti, attīstīties griboši. Viņi ir motivēti savā biznesā, privātajā dzīvē, daudz mācās, bet tajā pašā laikā saskaras, ka ar to, ar akadēmiskajām, profesionālajām zināšanām vien nepietiek. Jo neapzināti var notikt sevis paša sabotāža – es visu zinu, bet kaut kādā veidā man viss sabrūk, nesanāk. Visā, kas attiecas uz konkurenci, tirgus iekarošanu, arī parādās attiecības ar tēvu. Tēvs bērnam simbolizē attīstību, izaugsmi, spēju sasniegt savus mērķus. Bērns vienlaicīgi gan mīl savu tēvu, gan arī tā dabiskā attīstība viņu dzen tēvu pārspēt, kļūt spēcīgākam par to. Vai arī pārkāpt tēva uzliktos likumus.

Tātad psiholoģiski katrā puikā, katrā vīrietī ir sajūta, ka jābūt stiprākam, varenākam par tēvu.

Tas ir viens no izaugsmes veidiem. Sākumā ir vēlme ar tēvu identificēties, būt tikpat stipram, kā tēvs, un pēc tam viņu pārspēt.

Pie psihoterapeita bieži nāk arī vīrieši, kas paši ir sapratuši, ka ar to, ko tie zina, kas viņiem ir, vien nepietiek, viņi vēlas saprast sevi dziļāk; viņi iet garīgajās praksēs. Ikdienā strādāju kā psihoterapijas speciālists, bet vienlaikus pasniedzu arī tantras, šamanisma, meditācijas un apzinātības prakses, vadu aktīvās meditācijas. Šo prakšu laikā vīrietim visgrūtākā lieta ir iemācīties atslābt, iemācīties būt relaksētā stāvoklī, būt kontaktā pašiem ar savām emocijām.

Tikai tad, kad cilvēks ir atslābis, viņš var sākt beidzot just. Sasprindzis cilvēks bieži vien ir pilnīgi nejūtīgs - kurls pret savām emocijām, ķermeņa (zemapziņas) signāliem, to, ko mēdz saukt sauc par intuīciju.

Garīgajās, elpošanas un ķermeņa praksēs vīrietis iemācās just gan tās sāpes, kas ir ķermenī, gan tās, kas ir viņa sirdī, emocijās. Ja ir kaut kas fiziski salauzts ķermenī, piemēram, salauzts kauls, organisms pats to agrāk vai vēlāk sadziedē. Savukārt, ja netiek ārstētas dvēseles, emocionālās traumas, tās diemžēl tā arī paliek nedziedinātas. Nepieciešama speciālista palīdzība, pašārstēšanās nepalīdz, jo psiholoģiskie aizsargmehānismi to neļauj. Pat psihoterapeiti šādos gadījumos vēršas pēc palīdzības pie saviem kolēģiem, jo tā ir ātrāk, vieglāk, efektīvāk, un, protams, – lētāk, jo netiek iztērēts pats dārgākais, un kredītā nepaņemamais resurss – laiks... Laiks vien dvēseles traumas nedziedē. Cilvēki, kas iet garīgo ceļu, ar šo materiālu saskaras. Ar to vajag strādāt, tāpēc no meditācijām vīrieši atnāk pie psihoterapeita, savukārt pie transpersonālajiem psihoterapeitiem terapijā esošie vīri saņem ieteikumus, kāda veida meditācijas praktizēt, lai gūtu ātrāk to rezultātu, ko vēlas sasniegt psihoterapijā. Vislabāk strādā psihoterapija ar meditatīvajām, ķermeniskajām praksēm kopā.

Mazāk sāpīgs un patīkamāks ceļš līdz sevis izzināšanai ved caur psihoterapiju. Ir cilvēki, kas piedalās grupās, kas saistītas ar attiecībām, ar tantru, dziļāku komunikāciju abu dzimumu starpā. Un tad vīrietis atklāj, ka vīrietis nav tā pati sieviete. Atklāj, ka sieviete ir kas pilnīgi savādāks un pretējs vīrietim. Šajās tantras, un citās meditatīvo terapiju praksēs tiek uzsvērtas polaritātes, atšķirības starp vīrieti un sievieti. Cilvēki tad beidzot saprot, ka sieviete un vīrietis ir pilnīgi pretējas, atšķirīgas būtnes, ka tām piemīt pretējas īpašības, ka tie funkcionē pilnīgi dažādi, to enerģijas centri strādā pretēji, bet vienlaikus savstarpēji papildinošā veidā abu dzimumu starpā. Kā latviešu parunā: ”Zirgu zini? Nemaz nav līdzīgs.”

Cilvēki praktizējot, izzinot sevi, saprot, kas notiek ar viņu enerģiju, kā tā funkcionē. Atbrīvojot šo enerģiju, parādās nepieciešamība strādāt ar materiālu, kas “paceļas” prakšu laikā. Jo līdz ko notiek atvēršanās, ļaušana sev būt pilnā spēkā, tā ir atvēršanās gan priekš prieka, baudas, gan, vienlaikus atvēršanās pret sāpīgo, nepatīkamo, to, ko negribas sevī redzēt, sajust. Diemžēl nav cita ceļa; ja gribam ķert kaifu no dzīves, vispirms jāizmēž visi mēsli, kas gadu desmitiem sevī sakrāti, un tikai tad varam baudīt dzīvi visā tās pilnībā.

Caur garīgajām praksēm vīrietis ievēro, ka ir lietas viņa dzīvē, kas izraisa noteiktus uzvedības modeļus, un ar ko viņš vēlētos tikt galā. Bet ko tālāk? Lietas ir ieraudzītas, bet kā praktiski ar tām rīkoties?

Kāpēc vīrieši sāk iet uz garīgajām praksēm? Līdz plus mīnuss 40 gadiem vīrietis visbiežāk sabiedrības uzliktos uzdevumus jau ir izpildījis. Viņam šķiet, ka ir jau ir izdarīts viss, ko sabiedrība no vīrieša pieprasa – ir pabeigta augstskola, radīts veiksmīgs bizness, esi apprecējies, ir sieva, bērni, bet tad pusmūžā krīze – vīrietis sāk just sevī tukšumu, rodas sajūta, ka it kā viņš nedzīvo pats savu dzīvi, nav prieka, gandarījuma par visu sasniegto, pat depresija, bezjēdzīguma, nepiepildītības sajūta. Tas vīrietim liek iet garīgajās praksēs, meklēt sevi pašu, savas dzīves jēgu, atrast to, kas spētu viņu padarīt laimīgu. Bieži vien vīrietis ir padarījis laimīgus visus citus, apmierinājis visu citu vajadzības, bet aizmirsis pats par sevi, savām vajadzībām. Tad vīrietim beidzot atnāk atskārsme par seno gudrību, ka mīlestība pret visiem bez mīlestības pret sevi nav pilnīga. Notiek tas, ko psiholoģijā sauc par eksistenciālo krīzi. Tas nozīmē pārvērtēt visu, ko vīrietis dara savā dzīvē - kādi ir vīrieša mērķi, sapņi, vēlmes. Vai tas viss ko es daru, rada prieku, gandarījumu. Un tad cilvēks saprot, ka viņš ir bijis tas “stiprais vīrietis”, kas nejūt, tikai izdzīvo, iztur tā vietā, lai baudītu savu dzīvi.

Tas ir tas brīdis, kad vīrietis atnāk uz psihoterapiju, lai turpinātu padziļināti izpētīt savās ķermeniskajās un garīgās prakses atklāto, lai reanimētu savu spēju just - būt patiesi dzīvam. Tikai tad parādās iespēja dzīvot savu dzīvi. Vīrieši bieži vien vai nu dzīvo tikai savā galvā, prātā vai neapzināti pakļaujas saviem instinktiem. Bieži vien vīrieši pret savu ķermeni izturas kā pret instrumentu, ieroci, kas ir jādresē, jāpakļauj. Psihoterapijas laikā vīrieši sastopas ar savu zemapziņu, sievišķo daļu anima – vīrietis sāk savu ķermeni niansēti sajust, ieklausīties tā signālos, sajust, kā viņa emocijas izpaužas ķermenī. Ķermenis cilvēkiem ir kā kompass, kas visprecīzāk pasaka, kas man patīk, kas man nepatīk, kas man rada iedvesmu un kas mani atgrūž, kas tieši man der un kas galīgi neder vai pat kaitē. Ķermenis atšķirībā no prāta nekad nemelo…

Kad vīrietis nokļūst kontaktā ar savu ķermeni, viņā parādās iekšējais kompass, pārliecība par savām izvēlēm, pazūd šaubas, ko rada duālais prāts.

Terapija palīdz vīrietim atkal nonākt kontaktā ar savu iekšējo bērnu, mazo puiku sevī. Tā ir tā svarīgā daļa cilvēkā, kas ir spējīga gribēt, just, izbaudīt dzīvi, it visu. Ejot terapijā vai garīgajās praksēs, notiek atkalsavienošana ar vīrieša kaislību. Kaislība – ir tas, kas sagādā prieku, kas rada dzīvotgribu, kā dēļ ir vērts turpināt dzīvot. Vai tas būtu sports, mūzika, hobijs vai mīlestība, attiecības, kaut kā jauna radīšana, radošums. Caur šādu pusmūža krīzi vīrietis ar terapijas vai garīgo prakšu palīdzību no “man (patiesībā kādam citam, sabiedrībai) vajag” atkal savienojas ar savu “es gribu to, kas iedod manai dzīvei jēgu, piepildījumu, prieku”.

Atgriežoties pie jūtām. Kad notiek piekļūšana jūtām, atzīšana, ka tās ir un drīkst būt, sabrūk iepriekšējā iluzorā, stereotipiskā pasaule, kurā vīrietis nemaz nav zinājis, ka drīkst just. Kā tas ir, kad šī ilūzija par to, kāda ir dzīve, sabrūk?

Tas ir neizbēgams process. Analītiskās psiholoģijas tēvs Karls Gustavs Jungs to sauca par individualizācijas ceļu jeb kļūšanu par sevi pašu, kas ir katra cilvēka uzdevums visas dzīves garumā. Bērni sākumā apgūst gatavus modeļus, ieliek virtuālo ķeksīti “jā, es to varu, spēju”, bet kļūšana par sevi pašu ir “atmācīšanās”, visa liekā, neīstā atmešana. Tas nozīmē - atmest visu to, kas nav mans, to, kas nav saskaņā ar manu būtību (patību) un atrast savējo, sekot savam primārajam impulsam (psihoorganiskās analīzes termins), atjaunot spēju ieklausīties sevī, sadzirdēt savu iekšējo balsi.

Vairums cilvēku 30- 40 gadu vecumā sastopas ar tā saucamo pusmūža krīzi. Pusmūža krīze ir pēdējā iespēja atrast dzīvei jēgu, kā dēļ ir vērts turpināt dzīvot. Pusmūža krīze var iestāties arī ātrāk, pārbīdīties laikā. Mums ir gan hronoloģiskais (pasē rakstītais), gan bioloģiskais vecums un psiholoģiskais vecums, kas var nebūt saistīts ar hronoloģisko vecumu. Eksistenciāla pusmūža krīze mūsdienās var iestāties pat jauniešiem 21 gada vecumā un pat agrāk, ja vecāki iedod visu, ko vien var vēlēties, un noteiktā vecumā “sabiedrības pasūtījuma” izpildāmajās lietās ķeksīši jau ir salikti, bet cilvēks jūtas nelaimīgs un uzdod sev jautājumu: priekš kā turpināt dzīvot, ar ko piepildīt savu laiku līdz nāvei?

Ja cilvēks iet dziļumā jau dzīves sākumā, man tas izklausās ļoti labi. Bet kā tu to redzi? Uz ko tas ved un kā varētu izskatīties nākotnes vīrietis?

Tam, ka pēkšņi, tagad, ātri radīsies “jaunais, just spējīgais vīrietis” – tik straujām izmaiņām es neticu. Izmaiņas sabiedrībā, kolektīvajā laukā parasti ir diezgan lēnas. Bet tas, ka tagad divdesmitgadnieki un pat jaunāki vīrieši sastopas ar šiem pusmūža krīzes jautājumiem, liecina par to, ka sabiedrībā šobrīd nav skaidrs vīrieša tēls, “labais paraugs”, ideāls, ko kopēt, uz ko tiekties. Tas rada mulsumu, neskaidrību.

Kas tad ir īsta vīrišķība, kādam ir jābūt vīrietim – tas šobrīd ir ļoti aktuāls jautājums, uz ko ir jārod jaunas atbildes. Mana atbilde – tas ir autentisks vīrietis, kas dzīvo saskaņā ar savu būtību, savu primāro impulsu, atbilstoši sev pašam.

Bet katram vīrietim tas var būt pilnīgi savādāk, jo mēs esam tik dažādi, un labi, ka tā, jo atšķirīgums rada iespēju ātrākai attīstībai. Latvijā gadsimtiem ilgi ir bijuši kari, bez pietiekoša miera laika (piecas paaudzes), lai karu radītās traumas tautas kolektīvajā laukā dzēstos. Un tam ir sekas. Stiprie, labākie vīrieši ir aizsaukti karos un krituši tajos. Bet pēc kara, Latvijas sievietēm paliekot vienām bez vīriešiem, tām ir nācies vienām pašām ģimenēs uzņemties arī vīriešu funkcijas, kļūt “stiprām”, kas ar visu vienas spēj tikt galā. Sievietes bijušas spiestas integrēt vīrišķo garu, kas iztrūkst viņām blakus, un vienas izaudzināt dēlus, kas nav redzējuši patiesi sievišķīgas sievietes, ne arī patiesi vīrišķīgus vīriešus. Tāpēc šobrīd Latvijā patiesi liels izaicinājums ir atjaunot gan patiesu sievišķību, gan vīrišķību.

Kas ir veselīga vīrišķība?

Ir toksiskais egoisms un veselīgais egoisms. Toksiskais egoisms ir “es gribu, lai kāds cits dara to, ko es gribu” jeb vienkārša manipulācija. Savukārt veselīgais egoisms ir -“es daru to, ko es gribu un tā kā es gribu”. Veselīgā vīrišķība ir tad, kad vīrietis dara to, ko tas grib, tādā veidā kā viņš grib, saskaņā ar savām sajūtām. Tikai tad, kad vīrietis ir iemācījies beidzot pilnībā sajust sevi, tikai tad viņam parādās spēja just arī otru cilvēku - sievieti. Ceļš uz veselīgu, autentisku vīrišķību ir iespējams caur sevis sajušanu, savu emociju, jūtu apzināšanos. To, ko ir iespējams apgūt garīgajās, ķermeniskajās praksēs un psihoterapijā. Apgūstot to, ko mēdz dēvēt par apzinātību, emocionālo un ķermenisko intelektu.

Tikai tad, kad cilvēks labi apzinās, sajūt sevi, tikai tad tas kļūst spējīgs sajust arī kādu citu. Kad cilvēks sajūt sevi, un spēj sajust arī citu, tad vairs nespēj apzināti nodarīt citam kaitējumu.

Apzināts, veselīgs vīrietis ir sevi un citus labi jūtošs cilvēks.

Tātad empātija pazūd nespējā just sevi. Vīrietis, kurš nejūt sevi, nevar arī emocionāli atbalstīt savus tuvākos.

Vīrietis savu jušanu iemācās caur māti. Tā ir primārā piesaiste. Ja ir jūtoša, silta, empātiska māte, viņa ir kontaktā ar dēlu un dēlam iemāca sevi sajust. Vai arī neiemāca, diemžēl. Kā māte attiecas pret bērnu, tā bērns attiecas pret sevi pašu. Spēja just un izjust emocijas vīriešiem un sievietēm ir atšķirīgas. Amplitūda, kurā vīrietis ir spējīgs just, ir stipri mazāka nekā sievietei, tas jau bioloģiski, enerģētiski ir noteikts. Savukārt esot kopā ar sievieti, vīrietis spēj šo sievietei apriori pieejamo emociju gammu iemācīties, apgūt arvien vairāk un vairāk. Sieviete runājot izreaģē emocijas, viegli nomierinās, savukārt, ja vīrietis tiek izsists no līdzsvara, viņam vajag daudz vairāk laika, lai atgrieztos pie sava “normālā”, priecīgā stāvokļa. Šīs dzimumatšķirības ir obligāti jāņem vērā. Mūsu enerģētiskā sistēma, gan smadzenes, prāts, gan hormoni vīriešiem un sievietēm strādā atšķirīgi, tas vienmēr jāatceras. Tāpēc gan vīrišķība, gan sievišķība vienmēr jāizvērtē savstarpējā sasaistē, mijiedarbībā, kas katrā laikā, kultūras vidē var atšķirties.

Doties pēc palīdzības ir vīrišķīgi. Nevis iebāzt kā strausam galvu smiltīs. Kuri ir tie izaicinājumi, ar kuriem vīrietis visbiežāk vēršas pie psihoterapeita?

Biežākā lieta – vīrietis ir sociāli veiksmīgs, visus sabiedrības pieprasītos ķeksīšus izpildījis, bet jūtas kā iesprostots un grib no tā visa aizbēgt, jo nerod gandarījumu no šādas dzīves. Tad visbiežāk jāstrādā ne tikai ar vīrieti kā indivīdu, bet ar visu viņa sociālo sistēmu, ģimeni. Jautājums visbiežāk ir par psiholoģiskajām robežām un to apzināšanos, izprašanu. Līdz ar to par pašvērtējumu, spēju izvērtēt sevi, savu dzīvi, sasniegumus, zaudējumus pēc saviem kritērijiem no vīrieša skatupunkta. Bieži vīrietim citu cilvēku vajadzības ir nostādītas augstāk nekā viņa paša vajadzības, kas rada disbalansu, konfliktu gan sevī pašā, gan ģimenē, gan viņa sociālajā sistēmā . “Es par visiem rūpējos, bet pats par sevi nemāku parūpēties. Man par visiem jārūpējas, bet nevienam nerūp, kā es jūtos, vai vispār tieku ar sev uzliktajiem pienākumiem galā, un ko tas man maksā, manai fiziskajai un emocionālajai veselībai. Kā iemācīties beidzot parūpēties pašam par sevi? Kā to darīt bez vainas vai kauna sajūtas.” Citreiz vīrietis saprot, ka nespēj par visiem parūpēties, ja pats jūtas slikti. Vieglāk ir aizbēgt. Aizbēgšana parasti notiek darbaholismā, alkoholā, narkotikās, gadījuma sakaros ārpus ģimenes, meklējot kādu, kas arī viņā ieklausās. Kam patiešām interesē, ko vīrietis jūt.

Vēl viens izaicinājums – kad vīrietis uzņemas gan mātes, gan tēva lomu savā biznesā. “Man jādara pilnīgi viss, man jākontrolē viss”. Bieži vadoša līmeņa darbinieki vai biznesu īpašnieki gadiem neiet atvaļinājumā, jo nespēj atlaist kontroli, līdz parādās psihosomatiskās slimības, organisms vairs nespēj tikt galā ar uzlikto stresu, notiek izdegšana. Kā palaist kontroli? Kā palaist trauksmi? Dažkārt pašmērķīgai naudas pelnīšanai biznesa izplešanas pamatā ir bailes – kā es izdzīvošu. Tad “man vajag uzbūvēt milzīgu drošības spilvenu, iekrājumus”, bet pēc tam rodas jautājums “kā es šo spilvenu noturēšu”, lai to man neatņem. Bet tam visam pamatā var būt tukšuma sajūta sevī, bailes. Tad jāstrādā ar bailēm, trauksmi, kam bieži vien saknes ir ļoti agrā bērnībā – vai esmu pietiekami labs, vai mani nepametīs, neatgrūdīs, nemīlēs, ja pateikšu nē, neattaisnošu uz manis liktās cerības. Tikai pilnīgi godīgi atrodot savas atbildes uz šiem daudzajiem jautājumiem, vīrietis var sajusties atkal labi vai beidzot, pirmoreiz dzīvē tā, kā nekad agrāk.

Jo naudas daudzums, īpašumu daudzums, panākumi vien vīrietim drošības sajūtu var arī neiedot.

Drošības sajūtu nevaram atrast galvā, prātā. Patiesu drošības sajūtu var dod iezemēšanās, bet iezemēšanās ir tas, kas vīriešiem mēdz būt grūti – tā ir iezemēšanās ķermenī, savās sajūtās, un arī iezemēšanās šajā mirklī – spējā būt šeit un tagad, spējā būt klātesošam it visā, kas notiek. Tā ir lieta, ko bieži ir jāmācās pilnīgi no jauna, ko nemāca nevienā skolā. Cilvēks var justies pilnīgi droši tik tad, kad ir iezemējies visos savos trīs galvenajos centros.

Tie ir - mūsu prāts, kas ir tikai kā dators, radioaparāts -uztvērējs, kalkulators, kurā ir atrodama tikai tā informācija, ko esam tur apzināti ielādējuši vai neapzināti no vides uztvēruši, mūsu ārējās zināšanas.

Ir sirds centrs, kas ir mūsu galvenais jušanas instruments, kas ir kontaktā ar mūsu zemapziņu, un tā ir kontaktā ar visu pasauli, kas ir bijis, un būs. Ķermenis ir mūsu zemapziņa. Mūsu labklājību, to, kā mēs jūtamies, nosaka nevis mūsu prāts, bet mūsu ķermeņa stāvoklis. Un trešais ir seksuālais, spēka centrs, mūsu dzīves enerģija, pirmās apakšējās čakras. Ja šajos enerģijas centros ir bloki, arī mūsu kopējā dzīves enerģijas plūsma ir traucēta. Vīriešiem mūsu sabiedrībā ir diezgan daudz seksuālo bloku.

Vīrietis jūtas labi tad, kad visi šie trīs galvenie centri ir savstarpējā harmonijā, nevis kāds no tiem dominē. To var ilustrēt ar metaforu: ja ir divas komandas, kas savstarpēji sacenšas un abās komandās ir sirds, prāts un seksuālais un spēka centrs. Vienā no šīm komandām katrs no šiem trim centriem, komandas spēlētājiem, vēlas būt kapteinis, savstarpēji konkurē par komandas vadītāja lomu. Bet otrā komandā kapteinis apriori ir sirds centrs, kas sabalansē abus pārējos. Kura komanda šādā kombinācijā uzvarēs? Parasti uzvar tā komanda, kur komandas kapteinis ir sirds. Vīrietim var būt diezgan garš ceļš ejams, līdz tas atļaujas iet sirds ceļu.

Dzīves pirmajā pusē vīrietis mācās ārējo vīrišķo formu, vīrišķās izpausmes, bet dzīves otrajā pusē iepazīst savu zemapziņu, sievišķo. Vīrieša zemapziņa ir anima – sievišķā daļa, jūtošā daļa. Gan vīrietī, gan sievietē ir abas enerģijas – vīrišķā, gan sievišķā. Sievietes zemapziņa ir vīrietis, vīrietim sieviete.

Vai šeit arī nav viens no iemesliem, kādēļ vīrietim mēdz būt grūti piekļūt jūtu pasaulei? Jo tas liekas pārāk sievišķīgi? Šķiet, ka sievietei nav problēmu ar vīrišķajām īpašībām pieņemšanas ziņā, bet vīrietim…

Sevis pieņemšanas ziņā sievietēm ir vieglāk. Sievietes zemapziņa ir vīrišķā - animus, bet tajā pašā laikā viņa ārēji ir sieviete, kura drīkst raudāt, baidīties, just. Savukārt vīrietim zemapziņa ir sievišķā – anima - jūtīga, bet ārēji viņš bieži to baidās parādīt, baidās parādīt savas patiesās jūtas. Vīrietim tas var būt diezgan smags iekšējais konflikts. Vīriešiem bieži vislielāko drosmi vajag tad, kad viņi sāk apzinātu pašattīstības darbu ar sevi - sastapties ar savām jūtām, emocijām. Ar savām bailēm, zaudējumu, sērām.

Tā ir vislielākā vīrišķība – būt patiesiem pašiem ar sevi, atļaut sevi just, atļaut sev būt jūtošiem, ievainojamiem. Vīrišķīgs vīrietis ir tas, kas nebaidās sastapties ar savām bailēm. Nevis noliedz tās, bet atļauj sev tās just. Bet vīrišķīgam vīrietim ir vīrišķīga drosme darīt nepieciešamo, neskatoties uz savām bailēm.

Atļaut baidīties.

Atļaut baidīties, atļaut būt ievainojamam, jūtīgam. Tā ir autentiskā vīrišķība. Īsta, patiesa, saskaņā ar sevi pašu. Autentisks vīrietis ir tad, kad tas nevis cenšas pielāgoties pasaulei, bet atļauj izpaust sevi patiesi, atbilstoši tam, kā jūtas konkrētā mirklī. Būt vienlaikus patiesam pret sevi pašu un cilvēkiem sev blakus. Kad ir pietiekama drosme parādīt sevi - īstu, patiesu.

Tātad lielais izaicinājums ir sastapties, ieraudzīt un pieņemt autentisko vīrišķību. Jo tā ļoti ilgi ir bijusi noliegta un sagrozīta.

Mūsu platuma grādos, rietumu pasaulē, līdz ar kristietības ienākšanu, tas ir represētais Dionīsija arhetips. Dionīsijs ir jūtošais vīrišķais, kas viegli spēj ieiet izmainītos apziņas stāvokļos, būt apzinātā kontaktā ar savām kaislībām. Šī vīrieša psihē ir tā daļa, kas atbild par radošumu, jaunā, nebijušā sasniegšanu, atklāšanu. Dionīsija arhetips ir tas, ar ko jānonāk kontaktā, arī lai vīrietis saglabātu savu psihisko veselību. Tas no jauna ir jāapgūst. Rietumu kultūras iespaidā šī arhetipa daļa var būt atšķelta, represēta. Bet tas, ko mēs negribam redzēt, sajust, tas ko atgrūžam, izslēdzam – tas valda pār mums, arī arhetipi.

Kad vīrietī ir drosme meklēt palīdzību, ar ko sākt? Kur vērsties, kur meklēt? Ir ne tikai psihoterapeita kabinets, bet arī citas alternatīvas.

Viena no iespējām ir vīru grupas, kur vīrieši tiekas reizi vai divas mēnesī. Katram vīram grupas tikšanās laikā ir noteikts laiks, kurā viņš var “atskaņot” savu problēmu, un citi vīri dod atgriezenisko saiti par sadzirdēto, ieraudzīto, kā viņi to jūt, kā viņi to redz. Šajās vīru grupās var risināt dažādas tēmas – darbs, attiecības, dzīves jēga; tajās vīriešiem beidzot ir iespēja sākt meklēt atbildes uz jautājumiem, esot kopā ar citiem vīriem no vīriešu skatu punkta.

Vai arī tu šobrīd vadi vīru grupas?

Esmu bijis vīru grupu dalībnieks, sākotnēji arī tās vadīju. Šobrīd vairs vīru grupās neesmu, bet esmu viens no tiem cilvēkiem, pie kura var vērsties ar jautājumu, kā šādu vīru grupu izveidot, organizēt.

Savukārt vīriešiem, kuriem jau ir pieredze ar vīru grupām organizēju vīriešu terapeitiskās grupas, vīru apļus. Tās ir kā mācību grupas, kurās tiek apskatītas konkrētas lietas par to, kādā veidā sevi attīstīt, risināt aktuālās problēmas, izaicinājumus. Par to, kā strādāt ar savu enerģiju, elpošanu, tantriskajām un daoistu, un citām tradicionālajām senajām praksēm, ko ēst, ko neēst, kā organizēt savu dzīvi, kā padarīt sevi un savu sievieti laimīgu, kā uzstādīt un sasniegt savus mērķus. Tie ir tie jautājumi, uz ko vīri cenšas gūt atbildes šādās grupu nodarbībās.

Vīriešiem ir pieejamas arī visa veida grupas, kas ir saistītas ar tantru. Ne kā seksuālā tantra, bet sirds tantra, kas ir vairāk kā ķermeņa terapijas grupas, kurās tiek strādāts ar enerģiju, emocijām elpošanu, kustībām. Ir arī grupas gan atsevišķi vīriešiem, gan ģimenes pāriem.

Grupās, kurās ir abi dzimumi kopā, vingrinājumu laikā var vieglāk novērot atšķirīgo – kā izpaužas sievišķā enerģija, kā vīrišķā. Tantra ir viens no ātrajiem ceļiem, kā tikt pie rezultāta, sapratnes par sevi. Kad praktizē vienatnē, šis attīstības ceļš ir grūtāks un ilgāks. Kad mācību procesā piedalās pretējie dzimumi, pretējās enerģijas spilgtāk, ātrāk parāda ceļu un ātrāk no šīm praksēm var gūt rezultātu.

Tantra šajā gadījumā ir, kā šī sievišķā un vīrišķā enerģija mijiedarbojas?

Jā, tantra ir senā zinātne par to, kā šīs enerģijas savstarpēji mijiedarbojas. Individuālā līmenī - par to, ka katrā cilvēkā ir gan sievišķā, gan vīrišķā enerģija. Pāru līmenī - par to kā šī sievišķā un vīrišķā enerģija izpaužas, kad līdzās ir pretējā dzimuma pārstāvis. Sevi visvieglāk var iepazīt caur pretējā dzimuma spoguli. Vīru grupās, kur ir tikai vīrieši, spogulis ir otrs vīrietis. Mums, cilvēkiem, strādā spoguļneironi, kas mums ļauj būt empātiskiem, sajust otru. Ja kāds cits mums blakus atļauj sev just, izpausties, tad arī klātesošais saņem atļauju “arī es tā varu, arī man tas sāp, arī es par to esmu uztraukts”.

Ir liela atšķirība, kā terapeitiskajā darbā strādāju ar sievietēm, un kā ar vīriešiem. Ar sievietēm ir ļoti viegli strādāt, jo viņas ir vairāk atvērtas emocijām, ļaujas tām, atpazīst tās. Ar vīriešiem strādājot, man nākas “uzvilkt baltos pūkainus cimdiņus” un kādu brīdi būt ar tiem rokās, lai vīrietis spētu atvērties, uzticēties, līdz sajūtas droši terapijā. Vīrieši ir jūtīgāki, trauslāki, vairāk sarga savu sirdi. Ja vīrietis tiek atkārtoti traumēts, viņš aizvien vairāk, un vairāk aizveras, iemācās būt nejūtīgs. Un tad vajag daudz lielāku mīlestību, siltumu un laiku, lai atkal atvērtos un ļautu sev just.

Un par mīlestību un siltumu runājot, atkal nonākam pie sievietes. Kas ir tas labākais, ko sieviete var darīt, lai palīdzētu savam vīrietim? Kas ir daudz efektīgāk par zāģēšanu?

Vislabākā dāvana vīrietim ir maksimāli sievišķīga sieviete, kas ir savā plūsmā, maigumā. Vīrieši visvairāk no sievietes sagaida maigumu un pieņemšanu. Tas ir tas, kas vīrietī pamodina vēlmi būt vīrišķīgam. Tajā brīdī, kad sieviete sāk zāģēt, viņa no mīļotās sievietes kļūst par lielo, dusmīgo māti, no kuras ir jābēg. Vīrietī tad ieslēdzas “es labāk nebūšu, nejutīšu”. Kad parādās lielā, dusmīgā māte, tas priekš vīrieša ir incests. Vīrietis pret šādu sievieti nogriež savu seksualitāti, pret dusmīgo māti viņam vairs nestāv, jo no tās ir bail. Vai nu viņš kļūst par mazo paklausīgo puiku, vai arī viņam jākļūst par lielo, toksisko vīrieti kas spēj savaldīt sievieti, bet tā vairs nav līdzvērtīga satikšanās, šādās attiecībās nav intimitātes, tuvības.

Vīrieti attīsta sievietes labestība un pozitīvs novērtējums. Maziem bērniem vecāki ir kā dievi. Vīrietim māte ir lielā figūra, no kuras atkarīga viņa izdzīvošana. Tā kā mazam puikam vajadzīgs mammas novērtējums, tā vīrietim vajadzīgs sievietes novērtējums un cieņa. Tās ir pamatvajadzības, kas vajadzīgas gan sievietei, gan vīrietim.

Ar Uno Lāci sarunājās un pierakstīja: Ieva Simanoviča