Visticamāk, esi saskāries ar informāciju, ka mums visiem ir brīvā griba, kas nozīmē, ka laikam mums ir kaut kādas tiesības izdarīt izvēles pēc savām vēlmēm, redzējumiem vai sajūtam. Tad rodas jautājums: ko tieši un kā varam izvēlēties?
Uz Zemes valda neliels misēklis ap šo “burvju” iespēju. Brīvā griba ir katram, taču patiesībā tā ir ierobežota vai drīzāk tā nav gluži tāda, kādu iedomājamies. Brīvās gribas kartīti veiksmīgi vēlas pievākt mūsu personība, kas dualitātes dēļ spiesta cīnīties par “izdzīvošanu”.
Nekādas cīņas, protams, nav, jo katra dvēsele ir mīloša, vieda un skaista būtne, kurai ne kripatiņas neinteresē vara, nauda, manta. Tā nāk iegūt sajūtas - izdzīvojot pieredzi.
Tā ļauj mums spēlēties gluži kā maziem bērniem matērijas smilškastē, taču, ja personība aizspēlējas, ir sekas. Avatārs nevar vadīt dvēseli, taču dvēsele var vadīt avatāru.
Brīvā griba drīzāk ir kompromiss starp pašu avatāru un dvēseli, jo tas ļauj personībai justies piederīgai un vienotai ar to. Tā ir kā saistviela starp smalko un fizisko plānu. Avatārs ir personības un dvēseles kopīpašums, kas nozīmē, tā ir vieta, kur abi aspekti satiekas un tiem ir jāmācās atrast kompromisus.
Ja dvēselei ir jārealizē plānotais, tad tā sāk dot dažādas zīmes personībai, ģenerēt situācijas un notikumus, kas nepārprotami liecinās par to, ka laiks doties. Taču, ja personība, zinot par savu brīvo gribu, izvēlas to izmantot, tā var pateikt dvēselei: “Nē, es negribu iet tur, jo man ir bail.” Tādā veidā tiek izmantota brīvā griba. Vai ar to viss beidzas? Protams, nē. Tā kā dvēsele te ir jau atnākusi, izstāvot savu garo rindu uz iemiesojumu, tā saka: “Labi, bet tad, draudziņ, es tev noņemšu veselību, lai tu pasēdētu un padomātu!” Un cilvēks sāk fiziski slimot, iekšēji sajūtot apjukumu, trauksmi, diskomfortu. Ja nekas nemainās, un cilvēks nepievērš šīm sajūtām un notikumiem pietiekamu uzmanību, turpina ignorēt dvēseles impulsus, dvēsele var uzģenerēt, piemēram, finanšu plūsmas apturēšanu (to, kas dotajā brīdī cilvēkam ir vājā vieta), un tad epopeja turpinās vēlreiz.
Ja arī tad cilvēks visām varītēm atsakās skatīties un doties dvēseles plāna realizācijā, ir atvienojies no tās vai apslāpējis visas savas iekšējās sajūtas (piemēram, ar alkoholu, antidepresantiem utt., jo to, ka dvēsele raud, nav iespējams nejust), dvēseles varā ir pārtraukt inkarnāciju priekšlaicīgi. Viss beidzas ar fiziskā ķermeņa nāvi un izgāzušos iemiesojumu (kas, protams, arī ir pieredze).
Brīvā griba mums ir dota kā bonuss sadarbībā ar dvēseli. Ja tu dzirdi un sadarbojies ar savu dvēseli, tev, piemēram, ir iespēja izvēlēties pieredzes. Tas nozīmē, ja dvēsele atvedusi tevi līdz kādam notikumam vai situācijai, ir divi varianti –
Dvēselei nav nozīmes, kā tu izdzīvo notikumus - iesaistoties un aizmirstoties (tādā veidā liels risks pazaudēt saikni ar dvēseli), vai arī laicīgi un mierīgi, apzināti saproti mācību un neļaujies spēcīgām emocijām. Ja tu draudzējies ar savu dvēseli, tā tev iedos visu, ko personība vēlas, tā ļaus spēlēties. Tā ir gluži kā gādīgs vecāks, kas apbalvo tevi par izcilu sadarbību, palīdzību un mijiedarbību. Kas nozīmē, ka tu vēl joprojām vari dabūt visu, ko iepriekš vēlējies un plusā harmoniskas attiecības ar savu dvēseli, jo realizē tās plānus.
Un vēl.
Dvēsele nav kaut kas atsevišķs, tas esi tu, tas patiesais, tas īstais.
Tas, kuram nav robežu un kurš ir īstenās mīlestības avots un raidītājs. Tā dievišķā dzirksts, tā enerģija un neizsmeļams resurss. Un tagad padomā - vai vispār ir vērts iet pret Dievu, iet pret sevi un sisties pret sienu? Vai arī beidzot apstāties… un ieskatīties savā sirdī, sajūtot sevi!
Ja godīgi, nekādas dižas brīvās gribas mums nav… piedod! Bet, lai tev vieglāk, - vienīgais, kam tā ir pilnībā - tas ir Absolūts. Tu zini, Visums ir hologrāfisks, kas nozīmē, arī mūsu šūnas ir mini Absolūta kopijas. Mini brīvā griba pastāv!
Raksta autore: Irīna Bērziņa / Piesakies konsultācijai
