Maģiskā telpa, kur dzimst ugunsrituāls. Saruna ar Aiju Austrumu

Nav tādas vietas pasaulē, kur nebūtu savu ugunsrituālu  tradīciju. Mūsu senči uzskatīja, ka uguns ir vistīrākā, visspēcīgākā un vienlaikus arī visnoslēpumainākā enerģija, caur kuru vistiešāk var kontaktēties ar dievišķajiem spēkiem. Ugunsrituālos cilvēki rudenī pateicās par ražu, ziemā gremdējās pārdomās, sadedzināja visu negatīvo enerģiju, emocijas, slimības, pavasarī lūdza veiksmi zemes darbos, attīrījās, vasarā pielūdza Sauli. Rituālu veic rituāla vadītājs.

Tātad – cilvēks, kurš saprot, ko dara, kāpēc dara un pārzina rituāla būtību. Tas, ko cilvēki rituāla laikā redz vizuāli, ir tikai daļa no tā, ko patiesībā veic vadītājs. Ugunsrituāls ir nopietna un atbildīga visu iesaistīto cilvēku sadarbība kāda konkrēta nodoma realizēšanai. Esmu piedalījusies neskaitāmos uguns rituālos, redzējusi, cik nopietni rituāla vadītāji tam gatavojas. Vēlos, lai arī tu ieskaties rituāla tapšanā! Varbūt tas iedrošinās arī tevi veikt ikdienas mazos rituālus. Uz sarunu aicinu Aiju Austrumu - “Rituālu grāmatas” autori, žurnāla “Spīgana” galveno cilvēku; astroloģija, taro, rūnas arī ir viņas instrumentu pārziņā.

Aija, tavuprāt, kas ir rituāls?

Lūk, kā šo jēdzienu definē skaidrojošās vārdnīcas: "Rituāls ir noteikts veids, izstrādāta, izkopta forma, kā veicama kāda darbība. Parasti rituālam ir sakrāls raksturs un jēga, reliģijā sakņots pamatojums." Vai: "Rituāls ir kaut kāds cilvēku darbību kopums, kas parasti tiek izpildīts ar simbolisku nozīmi. Tas var būt balstīts uz kādas kopienas tradīcijām, ieskaitot reliģiskas kopienas. Termins parasti attiecas uz darbībām, kuras ir stilizētas, neieskaitot tādas, kuras to izpildītājs pats var brīvi izvēlēties. Rituāli var tikt izpildīti specifiskos notikumos vai pēc indivīdu vai kopienas ieskatiem. Tos var izpildīt viens indivīds, grupa, vai pat visa kopiena." Ja gribam īsāk: "Rituāls ir ceremoniju kopums un secība."

Mani izbrīna, ka nevienā no šīm definīcijām nav pieminēts rituāla nolūks, kas ir vissvarīgākā sastāvdaļa. Rituāls bez nolūka ir mehāniska darbību izpildīšana no sērijas "visi tā dara". Es negribu, lai tu dari, kā dara visi.

Man gribētos, lai tu dari, apzinoties, kad, kur, ko, ar kādu nolūku, kāpēc tieši šādā veidā. Mana grāmata ir par to, lai palīdzētu šajā visā noorientēties, lai tu varētu to pārvērst par apzinātu radošu procesu, kāds tas pēc būtības arī ir. Un nevis kaut kāda sastingušu, nesaprotamu darbību virkne. Radošums ir atslēgas vārds!

Vai ir kādas īpašās, draudzīgākās dienas rituāliem?

Jā, noteikti ir. Vērts ieskatīties, piemēram, Mēness fāzēs.

• Jaunmēness – pati diena, kad Mēness sāk jaunu ciklu, ir jaudīgs laiks plānošanai, mājas un arī savas enerģijas attīrīšanai un attīrītā lauka piepildīšanai ar kaut ko svaigu un labu, tomēr šai dienai nav īpaši daudz jaudas kaut ko pārbīdīt taustāmajā realitātē.
• Augošs Mēness – lūk, šis gan ir laiks, kad visas dzīvības sulas tiecas uz augšu, enerģijas līmenis aug, un ir vislabākais brīdis ielikt pamatus kaut kam, kas jāaudzē, jāvērš plašumā. Pilnmēness – šī, protams, ir visjaudīgākā, bet arī visgrūtāk valdāmā Mēness enerģija, kas prasās liekama lietā, un, ja neieliksi to ar nodomu un labā lietā, tad tā tik un tā atradīs, kur izpausties.
• Dilstošs Mēness – dabūt nost, atraisīt vaļā, tikt prom, attīrīt. Kā likums, šajā laikā labāk nostrādā rituāli un runeskripti uz pārdošanu, veselībai bīstamu veidojumu un struktūru sagraušanu, tikšanu vaļā no nevēlamām pārliecībām, bailēm, ierobežojumiem.

Protams, vēl var skatīties katras Mēness dienas enerģētiku, 30. un 1. Mēness dienā ir gaiša enerģija, tāpēc es cenšos, piemēram, mājas enerģētisko tīrīšanu veikt tieši šajās dienās. Par visatbilstošākajām pirts procedūrām un rituāliem atzītas 3., 5., 6., 10., 21., 22. un 24. Mēness diena. Arī vārdošanai ir savas – par visatbilstošākajām uzskatītās dienas, vismaz tā man ir mācīts. Tā ir 7., 8., 27. un 28. Mēness diena.

Tātad – ir izvēle: ja rituāla nolūks ir "dabūt klāt", tad ņemam 7. vai 8. Mēness dienu, ja "prom un nost" – 27. un 28. Piemēram, sāls vārdošanai es šīs Mēness dienas ņemu vērā. 9., 15., 19. un 29. Mēness dienās - mаni personiskie novērojumi rāda, ka šajās dienās manāma tāda smagāka un draudīgāka enerģētika. Bet dažkārt tieši tāda ir nepieciešama, lai veiktu kādu dziedināšanas rituālu vai uzliktu aizsardzību.

Un kā ir ar Saules ritu?

Meteņos, Lielā dienā, Ūsiņā, Jānī, Jumī, Mazā dienā (Rudenājos), Mārtenī un Ziemassvētkos – laika lūkas ir vaļā, un cilvēki var darīt zināmas savas vēmes Augstākajiem spēkiem. Visām gadskārtām kopīgs tas, ka tās, neatkarīgi no Mēness dienām un čika laikiem, skaitās labas, lai ielūkotos nākotnē. Tāpēc zīlēšanas rituāli atrodami ikvienā no tām. Meteņi saistīti galvenokārt ar iecerēm, plānošanu, metu mešanu, vīzijas būvēšanu. Vienlīdz skaidri te darbojas Visuma likums – lai saņemtu, ir arī no sevis kaut kas jādod. Lielā diena (Pavasara saulgrieži) ir sākuma laiks, kad iešūpot procesus un notikumus.

Ūsiņš aizsāk saimniecisko gadu un atbild gan par materiālām iecerēm, gan arī par ilgām pēc otrās pusītes. Jānis (Vasaras saulstāvji) ir auglības laiks un veicina vairošanu un vairošanos. Jumis iekrīt viskarstākajā ražas laikā – tieši starp Jāņa dienu un Rudenājiem –, kad svinēšanai laikam taču nebija brīvas vaļas, tāpēc šī, šķiet, ir visretāk izmantotā laika lūka.

Es ieteiktu šo gadskārtu tomēr atzīmēt un veltīt pateicībai. Mazā dienā (Rudens saulgriežos, dažviet dēvētos par Apjumībām) sākas un līdz Mārteņiem ilgst Veļu laiks – tas ir brīdis, kad veidot un uzturēt saikni ar savu dzimtas līniju, kārtot attiecības ar Aizsaulē esošajiem un aicināt viņus par palīgiem savu ieceru piepildīšanā. Mārtenī jau vairāk dominē garīgā, nevis materiālā pasaule, šis ir garīgās enerģijas laiks, un šajā laikā ir vieglāk risināt tēmas, kas saistītas ar uzskatu un pārliecības maiņu, baiļu un nelāgu ieradumu atmešanu, iejušanos citā tēlā. Ziemassvētkos (Ziemas saulstāvjos) Saule sāk ceļu augšup, tā ir diena, kad Smalkajā pasaulē var iesēt cerību un vēlēšanos sēklas, lai aug un, kad pienāks īstais brīdis, dod augļus.

Attiecībā uz Sauli vēl var piebilst, ka īpaši spēcīgi rituāli padodas saullēktā un saulrietā, kad pārejam no vienas esības uz otru – no piedzimšanas uz aiziešanu vai otrādi. Tie ir maģiskie brīži!

Laikus noskaidrojām. Cik svarīgi ir izraudzīties rituāla vietu?

Vietai un videi rituāla veikšanā ir tikpat liela nozīme kā laikam, tikai to mēs nereti piemirstam. Rituāls, tāpat kā jebkuras lietas dzimšana, notiek laiktelpas saskares punktā, un pret šo telpu / vidi / vietu jāizturas ar pietāti.

Pat tad, ja rituālu gatavojies veikt vienatnē, tik un tā tas ir "komandas darbs", kurā piedalās vesela virkne izvēlētās vietas "pamatiedzīvotāju" – tavs mājas gariņš mājās un attiecīgās vietas gari dabā, un droši vien vēl citas būtnes, par kuru eksistenci mēs pat nenojaušam.

Un šīm būtnēm var būt pašām savi plāni un attieksme pret tevi un tavu nodomu, savukārt tev ir būtiski, lai tās būtu gatavas tevi atbalstīt. Vispirms vieta ir jāattīra. Ar vietu jāsasveicinās un jāpaskaidro tai "jaunā loma". Ja rituāls notiek brīvā dabā, tad, pirms tiek iekārtota rituāla vieta, ir tradīcija tās vietas iemītniekus pabarot, apdāvināt - izkaisīt sēkliņas, graudiņus, nolikt maizīti. Zemes gariem ziedojumu var atstāt uz kāda akmens, koku saknēm vai citā vietā uz zemes, ziedojumu ūdens gariem var iemest ūdenī, gaisa gariem – palaist pa vējam, uguns gariem – sadedzināt.

Un nekad nenāks par ļaunu iepazīstināt izvēlēto vietu ar sevi un savu nolūku un palūgt atļauju veikt rituālu. Vieta var arī atteikt, un tādā gadījumā tu to jutīsi gandrīz vai fiziskā līmenī.

Ja kādā vietā rituāli notiek ik pa laikam, tā tiek ievibrēta, padarīta spēcīgāka, tāpēc svētvietās rituāli notiek jaudīgāk. Taču senās rituālu vietas ir retums. Ko iesākt?

Ja iestrādātas rituāla vietas nav, tā ir jāizveido. Vieta var būt jebkur – pie kokiem, strautiem, jūras krastā, pļavā. Mēs jau paši tās vietas sajūtam, tās mums signalizē ar "te es gribu, bet tur negribu". Tas nekas, ka citkārt tas ir vienkārši tēva pagalms, meža pļava vai, teiksim, tava viesistaba, – uz rituāla brīdi tiek izveidota īpaša vide ar saviem maģiskajiem likumiem un kārtību. Arī istaba, kur tu veic rituālus, ar laiku “pierod” to darīt. Ar katru reizi tāda rituālu vieta kļūtu atsaucīgāka, tīrāka, pretimnākošāka. Ja nu par vietu izvēlēta telpa/vieta, kas pārējā laikā pilda citu funkciju, tai jāpaskaidro, ka uz brīdi tā tiek lūgta iejusties citā lomā.

Rituālu spēcina arī debespušu jeb virzienu enerģijas, un katra debespuse “nāk” ar savām enerģijām.

Rituāla vieta uz tā veikšanas laiku kļūst par maģisku pasauli, kura veido noteiktas enerģētiskas plūsmas kompasu un atzīmē visus četrus galvenos virzienus. Mūsu senču svētkalnos "ieeja" bija no ziemeļaustrumiem (šis virziens saukts par Sidrabvēju), min zintnieks Pelēkais. Savukārt rūnu un vēl vairākos citos rituālos pirmā debespuse, ko uzrunā, ir ziemeļi. Jebkurā gadījumā, izvēloties savu vietu maģiskajā telpā, rituāla vadītājs mēdz ņemt vērā gan vēja virzienu, gan debespuses: atkarībā no tā, kur ir rituāla nolūkam zīmīgā puse, stāvēt pret to ar seju vai ar muguru. Tam ir saistība arī ar talkā aicināto stihiju un tās pārvaldnieku. Katram virzienam, katrai debespusei ir savs uzdevums. Ziemeļi enerģiju paņem - zeme, materiālais, taustāmais, izpaustais. Dienvidi atdod - uguns, ideja, iniciatīva, transformācija, gara spēks. Austrumi pieņem lēmumu - gaiss, komunikācija, informācija, intelekta spēks. Rietumi notur - ūdens, emocijas, laika plūdums, mainīgums, elastība, dvēseles spēks. Kad noskaidroti četri "balsta punkti", caur tiem tiek ievilkts aplis. Ne visi rituāli ir pulkā veicami, un, pat ja esi kopā ar vēl kādu, šai telpas "nodalīšanai" ir sava jēga.

Jebkura rituāla veikšanas laikā enerģija tiek kāpināta, un šis pasākums var šķist pievilcīgs būtnēm, kas pārtiek no psihiskās enerģijas. Tāpēc, lai tie spēki un būtnes, kas nav sabiedrotie, labāk turas pa gabalu – aiz rituāla telpas robežām. Aiz apļa simboliski ir haoss, pirmatnējais okeāns.

Vienkāršiem vārdiem izsakoties, maģiskais aplis ir vieta, kur pozitīvās draudzīgās un labvēlīgās enerģijas ir saaicinātas iekšā, bet nedraudzīgās – atstātas ārpusē. Apļa lielums ir atkarīgs no dalībnieku skaita. Iezīmējot četrus galvenos virzienus, ir tradīcija, ejot pa saulei, piesaukt attiecīgās stihijas pārvaldītos principus. Tad rituāla vadītāja paziņo, ka aplis ir atvērts. Iespējams, ka tev ir īpašs kontakts ar eņģeļiem, savu spēka dzīvnieku vai padomdevējiem (garīgajiem Skolotājiem), – arī viņus tu vari aicināt piedalīties, ja sajūtas prasa.

Rituāls ir mūžam radošs process, nevis kaut kas sastindzis un akmenī iecirsts, turklāt svarīgāk par kaut ko "vispārpieņemtu" ir izveidot ciešu saikni ar dabu un stihijām, tāpēc izvēlies, kas tevī skan patiesāk, – dainas, druīdu vai indiāņu teksti vai paša sacerēts sveiciens, kas adresēts tieši šim stūrītim, kurā tu veido maģisko telpu. Ja rituālā piedalās vairāki cilvēki, visi "pierakstās" aplī, pa saulei nosaucot savu vārdu. Kolīdz visi dalībnieki aplī ienākuši, tas tiek aizvērts, un rituāla laikā no apļa iziet drīkstētu tikai īpašā veidā . Rituāla beigās aplis "jānojauc" tādā pašā veidā, kā uzcelts, tikai šajā gadījumā – izsakot pateicību debespušu sargiem un stihijām par klātbūtni. Precīzi vārdi nav tik būtiski kā pati ideja – uzrunāt, pateikties par pieskatīšanu un palīdzību. Visumam ar humora sajūtu viss ir kārtībā, un kļūdīties tiešām ir cilvēcīgi. Teiktajam būtu jānāk tiešām no sirds.

Vēl svarīgāka debespušu tēma kļūst tad, kad rituāla vietā nepieciešams izveidot altāri.

Altāris var būt novietots centrā, ziemeļos vai ar skatu uz austrumiem – kā nu kurā tradīcijā. Ugunsrituālā altāris ir pats ugunskurs. Altārim var būt vairākas gluži praktiskas funkcijas: uz tā var novietot ziedojumu dievībām, ko aicini klātbūt rituālā, vai, ja rituāls saistīts ar maģisku priekšmetu (talismanu, amuletu, sveču u. tml.) izgatavošanu, uz altāra var novietot šos priekšmetus līdz aktivizēšanas beigām – visbiežāk, līdz izdeg rituālā izmantotās sveces. Uz altāra var izvietot savus spēka priekšmetus vai kaut ko, kas simbolizē, piemēram, gadskārtu ritus (jāņuzāles, vārpu jumi, egļu zarus utt.) vai rituāla tēmu (kanēli vai lauru lapas labklājības rituālā, rozes mīlestības rituālā u. tml.).

Visbeidzot, pirms tu secini, ka pārāk daudz ņemšanās ir ar visiem šiem apļiem un altāriem, gribu piebilst, ka ir vesela virkne rituālu, kam tik nopietna telpas sagatavošana nav nepieciešama (lai palaistu upē ugunsplostu ar to, no kā vēlies atbrīvoties, nekāds altāris, protams, nav jāveido).

Rituāla sākumā atvērtā maģiskā telpa, nobeidzot tur iecerētās rituālās darbības, arī jāaizver.

Protams, arī pašu Uguntiņu jānoliek gulēt. Arī šajā posmā ir daudzas tehnikas, bet vienojošais princips ir – pateikt paldies visam, visam – gan dalībniekiem, gan vietai un tās gariem. Visiem jau patīk, ka viņiem pasaka paldies. Arī cilvēkiem... ar Smalko pasauli nav citādi. Caur paldies rituālā pieaicinātās enerģijas atslābst, aiziet. Veļu laikā šīs telpas var tikt atstātas vaļā – kā vārti, kā portāli, pa kuriem iziet tām dvēselītēm, kas ir iesprūdušas vēl šajā pasaulē. Apakšā visam ir nodoms – to portālu es aizveru tūlīt vai tad, kad būs aizgājuši visi, kas gribēs. Un rituālu praktiķi ir novērojuši – daba pati pēc laika aiztaisa portālus ciet. Varētu teikt – tādā kā automātiskā režīmā. Ja mēs darām ar mīlestības enerģiju, tad neko nepareizu nevaram izdarīt, jo tad jau sirds runā. Ar prātu gan var visādi pa labi un pa kreisi aiziet. Šādus zelta vārdus man savulaik teica rituālu vadītāja Māra Brante.

Kas notiek tālāk?

Tas vairs īsti nav mūsu ietekmes sfērā. Iespējams, jau pēc pāris stundām kāds mūsu rituāla ugunskura vietā ieliks jaunas pagales un ceps desas. Un mēs to pat neuzzināsim. Esmu prātojusi, vai vieta par to apvainojas. Kad jautāju Mārai, viņa teica: "Es domāju, ka Smalkā pasaule ir daudz pieņemt spējīgāka nekā mūsējā. Tā pasaule skatās daudz reālāk – nu, bija tāda situācija, tagad ir citāda... Mēs, cilvēki, esam tie, kas ilgi nesam līdzi rūgtumu un nepiedodam. Smalkā pasaule ir elastīgāka."

Bet tas, protams, nenozīmē, ka mēs varam darīt tai (un arī vietai, kur kontaktējam ar to) pāri un būt nejauki. Būtu skaisti, ja cilvēki respektētu vismaz tās svētvietas, kuras mēs zinām un ceļu norādēs varam izlasīt. Ietu ar pietāti un godbijību. Ar svētumu. Tas nebūt nenozīmē stīvu gaitu un saldsērīgu sejas izteiksmi. Nē, tas nav par to! Tu vari būt arī priecīgs, laimīgs un dejot, un tā vieta priecāsies līdz ar tevi. Vairāk šeit runāju par izvairīšanos no tīšas demolēšanas. Rituālu veicēji novērojuši arī, ka varbūt ne pēc vienas reizes, bet ar laiku tā vieta vairs neuzaicina "desu ēdējus", neuzrunā "piknikotājus". Viņi izvēlas citu stūrīti. Vieta it kā pati audzina apmeklētājus.

Ko aicināt uz kopīgu rituālu?

• Pirmām kārtām – cilvēkus, kuriem tu uzticies un kuri tavu nolūku var stiprināt bez nenovīdības ēnas. Tev jābūt pārliecinātai, ka vēli attiecīgajam cilvēkam visu vislabāko un ka tev nekremtīs ne nieka, ja, teiksim, naudas rituāla rezultātā viņam vai viņai finansiālais stāvoklis uzlabosies jūtamāk nekā tev pašai. Jā, tā mēdz būt, jo katram ir kaut kādi savi "nolemtie griesti", par kuriem augstāk palēkties vis nevar.
• Otrs faktors ir attieksme pret rituāliem kā tādiem. Viena skeptiķa vai pesimista klātbūtne var pabojāt noskaņojumu visiem, turklāt pat tad, ja viņš neko skaļi nesaka. Tāpēc nav vērts pierunāt un lūgties – ja cilvēks nejūt sevī vēlmi piedalīties, tātad viņam (un attiecīgi – visiem pārējiem) to nevajag! Aicini tikai tādus, kuri ar entuziasmu "turēs telpu".

Vēl viens iemesls izlemt par labu nepiedalīties rituālā ir veselības stāvoklis. Būdama sliktā fiziskajā vai emocionālajā formā, arī tu nevarēsi īpaši palīdzēt sev un kur nu vēl citiem.

Nu re, esam kopā aplūkojušas dažādus rituālu aspektus, un man gribas ticēt, ka tu jau esi "iegājusi garšā" un rituālu radīšana tev vairs nešķiet tumša un biedējoša "bilde". Vai arī, ja rituāli jau arī iepriekš bijuši tavi sabiedrotie, esi atklājusi kādu jaunu šķautni šajā pasaulē.

Lasi arī: UGUNS STIHIJA UN CILVĒKS

Ar Aiju Austrumu sarunājās un pierakstīja: Laura Grīnvalde

Rakstā izmantoti arī fragmenti no Latvijas Mediju izdotās "Rituālu grāmatas"

Foto: Laura Grīnvalde / www.lauragrinvalde.lv