Saka, ka nav divu vienādu cilvēku, nav divu vienādu bērnu, divu vienādu grūtniecību un nav divu vienādu dzemdību stāstu. Es piedzīvoju dziednieciskas, maigas dzemdības Aijas Radību mājā „Harmonija”. Aija ir pieredzes bagāta vecmāte, kas pieņem radības arī ūdenī. Var just, ka viņa mīl savu darbu un veic to jau ilgus gadus. Radību mājas mērķis ir bērna radības iespējami dabiskā ceļā. “Harmonijā” ir nesteidzīga, droša un intīma mājas gaisotne. Kaut kur dziļi manā zemapziņā mita nojauta par to, kā mans mazulītis ienāks šai pasaulē.
Esmu ļoti pateicīga Aijai, ka viņa „noķēra” manu dēliņu. Pateicīga vīram par atbalstu, klātesamību šai maģiskajā dienā. Radību mājā mans mazulītis tika sagaidīts pacietīgi, ar mīlestību un cieņu. Tik ļoti gribētos, lai šāda pieredze ir visām māmiņām. Bet diemžēl ļoti daudzas sievietes ir piedzīvojušas trauksmainas, vardarbīgas dzemdības. Sievietes nav zinājušas, kādas procedūras tiek veiktas un kāpēc, kā arī nav tikusi lūgta viņu piekrišana par to veikšanu.
Droši vien ir situācijas, kurās ārsts vai vecmāte domā, ka, paceļot balsi, viņš, izdarīs labu, sniegs dzemdētājai motivāciju, bet mēs esam tik dažādas. Jebkuram pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi, uz kvalificētu un kvalitatīvu ārstniecību un uz cieņpilnu aprūpi. Fiziskas sāpes ar laiku pāriet, taču dvēseles rētas smeldz ilgi. Vai mediķiem vienmēr ir taisnība, un kur sākas vecāku atbildība?
Mēs, Ārpusstacionāro dzemdību apvienība, tikāmies ar "Norstat Latvija" pētījuma autorēm. Aptaujā piedalījušās 2591 sievietes no 18 līdz 60 gadu vecumam (lielākā daļa vecumā no 30 līdz 40 gadiem). No šīm sievietēm 1440 bija dzemdējušas vismaz vienu bērnu kādā no Latvijas slimnīcām. Šai jomā ir bijuši vairāki pētījumi. Jautājums: kāda tipa sievietes tika pētītas, zema riska, augsta riska, tās, kas ir dzemdējušas slimnīcā vai ārpus stacionāra. Tas neatspoguļo situāciju Latvijā kopumā, domāju ne vienam, ne otram tur nav taisnība. Ir jāpēta visa statistika, 16 000 dzemdību gadā. Tātad - aplūkojam visas dzemdības, un tie cipari būtu pavisam savādāki. Pētījumiem parasti piesakās sievietes, kuru pieredze bijusi ne tā spožākā. Vai notiek vardarbība, jā – notiek.
Tā ir viena versija. Man personīgi nav laika izdegt. Es šo izdegšanu nesaprotu, kaut ir tāds teiciens – dodot gaismu citiem, tu sadedz. Domāju, ka nepareizi ir sadalītas darba stundas. Dzemdniecībā nav iespējams nostrādāt 24h. Un ja jūti, ka sāc izdegt, tad strādā 12 stundas, 8 stundas. Bet ar vienu slodzi, ko ārsts strādā, viņš nevar izdzīvot un personāls skrien no viena darba uz otru. Strādā vienu diennakti, otru diennakti. Bieži vien ir tā, ka nāk nakts un visām ir jāpiedzemdē. Ārsts ir strādājis jau 12 stundas. Grib naktī atpūsties. No rīta jāskrien uz nākamo darbu. Visas ir „jāizdzemdina.” Tur arī rodas vardarbība. Tā ir paša darba koordinācija, cik tad es varu? Bet otra tendence, mēs ņemam no ārvalstīm, no Anglijas, Amerikas pētījumus, un uz to pamata izstrādājam vadlīnijas. Katrai iestādei vadlīnijas ir savas. Bet valstī ir jābūt vienotām, vienām.
Vadlīnijas ir tikai ieteikumi. Tas nav likums. Vēl viena problēma, nav komunikācijas. Neviens negrib strādāt dzemdētājas, ģimenes vērtību sistēmā. Viņš grib būt mazliet augstāks. Nerunā ar dzemdētāju, nebrīdina, nepaskaidro. To pašu augļu ūdens atvēršanu, atnāk un izdara, nepaskaidrojot, kādēļ tas ir nepieciešams. Sievietei nav uzticēšanās, viņa tic tikai tam speciālistam, pie kura ir novērojusi savu grūtniecību. Ja viņai ir fizioloģiska grūtniecība, kāpēc viņa iet novēroties pie ginekologa? Kāpēc viņa neiet novēroties pie vecmātes? Fizioloģija visu savu mūžu ir piederējusi vecmātēm.
Nav ginekologi savās praksēs tik aizņemti, lai nebūtu laika, ko veltīt sievietei, izrunāties, paskaidrot. Sievietes visā apjūk. Meklē kursus, neiedziļinoties tajā, kur viņa vēlas dzemdēt. Ja viņa vēlas dzemdēt Siguldā, tad dzemdētājai būtu ieteicams nākt uz kursiem tieši Siguldas slimnīcā. Katra iestāde stāsta par savām vadlīnijām, manipulācijām. Es nekādā gadījumā nevaru stāstīt, kas notiek Dzemdību namā, es tur nestrādāju un nepārzinu viņu vadlīnijas. Kursu un informācijas ir tik daudz! Ajurvēda, vieglā dzemdniecības metode, krāsu terapija, elpošana dzemdībās, homeopātija, aromterapija – ir tik daudz nozaru, sieviete apjūk, ko tad viņai izvēlēties? Vislabāk būtu, ja sieviete dotos pie vecmātes uzskaitē un pie šīs vecmātes arī dzemdētu. Tas būtu vislabākais.
Ir visā sistēmā kļūdas. Piemēram, epiziotomija – nav jāslēpj šķēres aiz muguras un uz kontrakciju jāgriež. Tā ir vardarbība. Jā. Tagad vēl, ko pie vardarbības uzskatu, ka visām, varbūt ne visām, bet atrod vienmēr indikācijas, kādēļ sievietei būtu jādzemdē 39/40 nedēļās. Visas jāizdzemdina.
Un kas notiek? Notiek vairāk ķeizaru, jo izdzīt bērnu no negataviem dzemdību ceļiem ir sarežģītāk. Un cietējs, protams, ir bērns, kurš ir izdzīts, un arī mamma.
Sāk viņu stimulēt un tā tālāk. Kādēļ? Tikai tādēļ, ka kāds ir izdomājis, ka tagad tā būtu labāk, placentas nenovecotu. Tas nav pareizi. Ir reti gadījumi, kur tiešām vajag, kad ir cukura diabēts. 42 nedēļas ir iznesta grūtniecība. Tas pats par stimulācijām, ir jābūt rakstiskai piekrišanai, ka māmiņa tam piekrīt. Kas tādu piedāvā? Neviens. Viņa uzticas, ieiet zālē un tad sākas: "Man darīja to, man darīja šito". Un to arī var pieskaitīt pie vardarbības. Bet es redzu, ka vardarbība ir pilnīgi visur. Gan skolās, gan bērnudārzos, veikalos, visur. Kur viņas nav?
Pēc dzemdībām. Ģimenes ārstam ir 3000 pacientu, jaunas prakses neļauj vērt vaļā. Lai gan pediatri, neonatologi ir gatavi jaunajām praksēm. Viņi ir ar mieru iet un palīdzēt, bet nē. Pēcdzemdību aprūpes Latvijā vispār nav. Ja ģimenes ārsts vai māsiņa aiziet pēc dzemdībām vizītē, visa uzmanība ir bērniņam: cik viņš sver, kā viņš ēd, kāds ir viņa stāvoklis. Mammai uzmanība ir nulle. Mammai nejautā, kā jūties? Kādi izdalījumi? Kā šuves dzīst? Par šo pilnīgi neviens nedomā.
Jā, par to pašu depresiju. Visur viens un tas pats. Ja sāp krūtis, nepareiza pielikšana, pozicionēšana un tā tālāk. Mammas ir tik tālu nodzītas, līdz viņas saka, ka ir sliktas mammas, ka viņai nav piena.
Visur raksta, ka jebkurai ir pieniņš. Nu nav tā, dzīvē tā nenotiek.
Visām nav simts procentu piena. Katrai ir nepieciešama individuāla pieeja. Mammai jāatpūšas. Par depresijām runājot. Tā nereti ir no domām, kā viņai samaksāt elektrības, apkures rēķinus. Un vēl bērniņš klāt, negulētās naktis. Depresijas tagad ir ļoti daudz.
Ir vēl viena grupa. Kuri vērsies vaļā kā lotosa ziedi, dzemdības būs tik skaistas, pēcdzemdību periods būs tik skaists, pabaros bērniņu, noliks gulēt, un pati būs atpūtusies. Un diemžēl tā nenotiek.
Nē. Tādu nosaukumu plāns neatbalstu. Drīzāk domas un vēlmes. Plānu nevar sastādīt. Visas mammas rakstīs: „No rīta pamostos un jūtu sāpītes, šodien lielā diena, eju gatavot torti.” Apmēram tā. Neviena nerakstīs: “Ir nakts vidus. Man nogāja ūdeņi, laukā ir viesulis.” Kad šis plāns nepiepildās, rodas vilšanās. Bet kā tā, es gribēju savādāk, es biju pārliecināta, ka būs savādāk. Domas un vēlmes, kā es aptuveni iedomājos, to var, piemest punktiņus un izrunāt, kad stājas nodaļā ar vecmāti. Vai man būs iespēja, vai man atļaus dzemdēt uz soliņa, stāvus, tupus, vai tomēr šajā iestādē to neatļaus darīt.
Jā. Bet mediķis, kas vada dzemdības, viņš redz, kā bērniņš labāk virzās. Protams, galīgi aplami ir, ka bērniņš labāk virzās tikai vienā noteiktā pozā. Katrai sievietei organisms ir veidots savādāks, individuāls. Katrai mammai iegurnis ir savādāks. Kaut vai salīdzinot, kādas mammas ir Latgalē un kādas ir Kurzemē. Kurzemnieces ir smalkas, tievas. Un vēl, katrs bērniņš iestājas dzemdību procesā savādāk. Kāds slīpi, kāds ne tā, kā vajadzētu. Un tad ir pozas, ko vecmāte iesaka, kādā veidā būtu labāk gan māmiņai, gan bērniņam. Reti kad sanāks stāvus, ja bērniņš ir ar sejiņu uz augšu, skatās uz mammu. Tur būs jāpagrozās, lai bērniņš iznāktu ārā. No Lietuvas bija atbraukušas studentes ar pasniedzēju, pasniedzēja padalījās, man par lielu brīnumu, ka Lietuvā ierakstīts vadlīnijās - ja bērniņš ir mugurējā veidā, tad pēc indikācijām viņi iet uz ķeizargriezienu. Es parādīju veidus, kā var bērniņš piedzimt, viņas bija ļoti priecīgas par to.
Visi pārdzīvo, ka demogrāfijas rādītāji zemi. Vislielākā kļūda, kas ir izdarīta, pirmajam bērniņam 25, otrajam 50, trešajam 75 (pabalsti - aut.). Kādēļ ir tāda atšķirība pirmajam bērnam, kādēļ pirmais bērns atšķiras no otrā vai trešā, ceturtā? Pirmajam bērnam parasti visvairāk vajag - gultiņu, ratus... Pirmajam bērniņam ir nepieciešami lielāki ieguldījumi. Otrais var gulēt tai pašā gultiņā un lietot tos pašus ratus. Ar to nepacels demogrāfiju. Visiem bērniem ir jābūt vienādiem. Es domāju, ka jāsāk ar to, ka jaunā ģimene var iegādāties īpašumu. Tikko beiguši augstskolu, kā lai viņi uzsāk un izveido ģimeni, ja viņiem nav, kur dzīvot?
Vispirms, kam vest grūtniecību.
Vai es gribu pie viena būt uzskaitē, pie otra iet uz kursiem, pie trešā dzemdēt? Ideālākais variants būtu, ka tur, kur uzrauga grūtniecību, tā pati persona arī pieņem dzemdības un tur arī iet uz kursiem.
Ir noteikti jāpadomā, kur dzemdēt. To vajadzētu ģimenē izrunāt. Ir jābūt vienmēr plānam B. Jebkurā mirklī var kaut kas notikt. Visi zina, kā dzemdības sāksies, bet neviens nezina, kā tās beigsies.
Gatavoties var dažādi. Piedāvājumu ir ļoti daudz. Ja ikdienā ir lietota homeopātija, tad protams, māte meklēs speciālistus, kas sagatavo dzemdībām dabīgā veidā, kas pārzina, kurā brīdī lietot kuru homeopātisko preparātu. Bet pēkšņi izdomāt, ka dzemdībās vēlos homeopātiju, lai gan nekad neesmu to lietojusi, - tas nebūs pareizi. Bērniņš šo darbu izdarīs pats. Mammas uzdevums ir ļauties dzemdībām, ļauties bērna darbībām, iemācīties atslābināties. Pats galvenais zināt, ko izvēlētā medicīnas iestāde ļaus. Vai tā ļaus dzemdēt tādā veidā, kādu esmu izdomājusi, vai tai būs pieejami homeopātiskie preparāti dzemdību vai pēcdzemdību periodā.
Māmiņai ir jāpadomā arī par uzturu grūtniecības laikā. Tad tiek meklēts speciālists, kas var paskaidrot, kā būtu pareizi. Kam vairāk pievērst uzmanību, lai bērniņš nebūtu pārāk liels. Ja māmiņa ir aktīva vingrotāja, visu laiku ir nodarbojusies ar fiziskām aktivitātēm, tad meklēt kādu fizioterapeitu, kas parāda, kā vingrot, kā ieņemt dzemdību pozas. Vislabāk būtu, ja visam par dzemdībām, procesu, meklētu vecmāti, kas pārzina procesus, gaitu, periodus; par fiziskām aktivitātēm meklētu fizioterapeitus. Kas attiecas par bērniņu, kā barot, celt, velt, jautātu vecmātei. Zīdīšanas kursi ir pieejami arī online.
Ja vēlēšos atsāpināt dzemdības, izmantojot elpošanu, tad meklēšu kursus, kur to var apgūt. Es vienmēr saku, ka galvenais ir neaizmirst elpot. Tas ir fizioloģisks process. Vai māmiņa vēlēsies atsāpināšanu? Vai ir pieejams MamaTENS aparāts, kas ir ļoti vienkāršs, - uzliekot uz muguras attiecīgiem punktiem, nedaudz bloķē sāpes. Ja māmiņa vēlēsies atslābināties ūdenī, vai izvēlētajā iestādē būs pieejama vanna, kur to varēs darīt. Lietderīgi būtu sastādīt plāniņu, ko es darīšu katrā grūtniecības mēnesi. Un tad pēc plāna meklēt speciālistus. Ideālais variants - sieviete vēršas pie aprūpētāja, kas visu šo izstāsta.
Tagad sākusies epidurālās anestēzijas ēra. Visas ir labas mammas. Taču saikne ar bērniņu ir nedaudz vājāka. Sievietei ir lemts dzemdēt un dzemdēt tā, lai viņa dzemdības izjustu. Es kāpju kalnā un pusceļā es piekūstu, un paprasu epidurālo anestēziju. Otra mamma kāpj kalnā un neko neprasa. Abām mērķis ir viens. Abas tiek kalna virsotnē un elpo svaigo kalnu gaisu. Katra māmiņa ir individuāla un nav ko pārmest sev, ja sākumā bija domāts bez epidurālās anestēzijas, bet beigās mamma ir sabrukusi un atsāpināšanu palūgusi.
Gatavoties vajag. Gan praktiski, gan psiholoģiski. Daudz jālasa, lai māmiņa būtu informēta. Vienmēr ir arī jāpalasa, ko nozīmē ķeizargrieziens. Jo nekad nezinām, kā viss beigsies. Lai nebūtu šī šoka, kad tiek paziņots par ķeizargriezienu. Ir labi būt informētai. Vajag gatavoties arī plānam B. Jāpalasa par vakuumiem. Kā dzemdības beidzas gadījumos, ja bērniņam jāglābj dzīvība un mazajam ir slikti tonīši. Jāpalasa, kas varētu notikt un ko ar bērniņu darīs. Ja par šo nestāsta kursos, māmiņai pašai jāpainteresējas. Informācijas ir ļoti daudz.
Tas ir dažādi. Vienai sievietei vajag, otrai nevajag. Otra vispār negrib nevienu, pat vecmāti redzēt. To var arī sajust, kad sieviete vēlas būt viena. Par tēvu runājot, tas ir kopējais lēmums ģimenē. Nevis tāpēc, ka draudzenei arī vīrs bija dzemdībās, bet gan vīrs kā atbalsts, palīdz, piefiksē, pietur, atnes. Ir tēvi, kas paši vēlas. Uzspiest ar varu nevajag. Ja tiek izlemts par tēva dalību, tad - cik tālu. Tas ir jājautā arī partnerim, cik tālu viņš ir gatavs būt līdzās. Ir tēvi, kas negrib būt klāt izstumšanas posmā. Bet gan tikai fāzē līdz dzemdību zālei. Līdz izstumšanas posmam palīdz, masē, palīdz elpot. Vēl svarīgi izrunāt, ko darīsim, kad es pateikšu, viss, es vairs nevaru.
Tētis nedzemdē. Viņš būs tas, kas skolos mammu. Tātad, mājās tas būs izrunāts un tēvs atbalstīs mammu un palīdzēs tikt šim posmam pāri, šim „besim”, kas pienāk katrās dzemdībās. Būtu labi, ja mājās ir izrunāts, ko piedāvāt māmiņai, kādu uzmundrinājumu, sarunu. Tēva uzdevums ir nevis bārties uz mammu, bet gan tiešām atbalstīt, palīdzēt piecelties, piedāvāt ūdeni, pajautāt, kā jūtas, samīļot. Arī fiziski atbalstīt mammu, ja māmiņa izvēlas dzemdēt tupus vai stāvus, tēvs ir stiprais, kurš mammu pietur. Dzemdību laikā mātes sajūtas var mainīties. No vīra piedāvātās masāžas, kuru viņš ir iemācījies kursos, sieviete var atteikties, jo sajūtas tagad var būt citas. Un tas tēvam ir jāpieņem. Jāpieņem visi sievietes „nē”. Labi ir arī sadalīt laiku pēc dzemdībām, kad viens un otrs var atpūsties.
Ir ģimenes, kur ir vecāki bērni, tad tētis paliek mājās ar bērniem. Dūlas ir atbalsts mammai. Dūlu ir ļoti daudz. Mātei jāsajūt, kura būs tā īstā, atbalsts. Tāpat jāizrunā visas detaļas, kad dūla būs klāt, vai, kad tikko sākas pirmās sāpītes, vai tikai uz dzemdību procesu, cik ilgi pēc dzemdībām. Šis viss ir jāizrunā. Bieži vien ieskrien tikai uz dzemdībām un pazūd. Mammai ir jāsajūt, cik ilgi un kad dūla ir vajadzīga. Ir mammas, kas tiek galā ar visu vienas un nevienu nevajag.
Foršas mammas, tās, kas grib laist bērniņu pasaulē bez iejaukšanās. Fizioloģiski visu izbaudīt. Un kas būs pluss, neatnāks otrā dienā nākamā maiņa un nestāstīs mammai kaut ko jaunu. Nāk mammas, kas vispār nav bijušas kursos un lieliski dzemdē. Viņas uzticas savam ķermenim. Bērniņš savu darbiņu izdarīs.
Gadā aptuveni līdz 100 bērniņu. Savā vecmātes darba stāžā man ir pāri 10 tūkstošu pieņemtu bērniņu. Viena pilsēta ir pieņemta. Tagad dzemdē māmiņas, kuras esmu pieņēmusi. Atbrauca reiz mamma, viņai pirmās dzemdības un viņa saka: “Labdien, mēs esam jau tikušās, jūs mani pieņēmāt”. Tad es šķiru savas klades un meklēju, kā ir dzemdējusi viņas mamma. Tu dzemdēsi tikpat labi, kā tava mamma. Ierodas arī tēvi, tad mēs fotografējamies, divas pieņemtas paaudzes. Tas ir jauki, ka uzticas.
Jā visur, kur vien mamma vēlas. Nav nekādu ierobežojumu.
Dzemdību brīdī daudz kas mainās. Tad, kad sāp, un mamma nakti nav gulējusi, izvēlas gultu. Kaut plānojusi ir kaut ko citu. Bet atļauts viņai ir viss. Nesen vienai mammītei bija garš izstumšanas periods, bet tikai tāpēc, ka atļāvu mammai izmēģināt visu, ko viņa vēlējās, bet es redzu, ka bērniņš neiet uz priekšu: tupus, stāvus, uz soliņa. Manā piedāvātā pozā mazais piedzimst. Māmiņa man beigās saka paldies, ka atļāvu izmēģināt, saprast, ka tās nav bijušas viņas pozas. Ja neļautu izmantot, mammai rastos sajūta, ka liek dzemdēt tikai vienā noteiktā pozā. Ir jāļauj izmantot dažādas pozas un vietas, lai sieviete izvēlas pati. Jo lai izvēlētos, ir jāzina pozas, tās noteikti ir apgūtas kādos kursos. Bet katrai sievietei ir savas iegurņa īpatnības. Svarīgi katrai sievietei iemācīties atslābināties, nesaspringt.
Mēs redzam šīs pazīmes, kad sieviete bēg no sāpēm, dzemdībām. Meklē vietiņu, kā mazāk sāp. Bet ir jāmeklē, kā vairāk sāp un jūt procesu. Bērniņš dara darbu un mamma ļaujas. Bērns šai brīdī ir direktors un mamma viņu nekādi nevar komandēt. Ja šim direktoram neļaus iet, kā viņš vēlas, mamma var nedabūt atvaļinājumu un piemaksu par darbu. Jāļaujas.
Daudz kas atkarīgs no pašām vecmātēm un slimnīcas vadības, lai uzlabotu pacientu aprūpi. Pateicoties Siguldas galvenajam ārstam Dr. Siļķem un nodaļas vadītājai Dr. Tamanei, mums, vecmātēm, ir atrasts kabinets slimnīcas telpās, kur mēs varam ņemt grūtnieces uzskaitē un arī turpināt sadarbību dzemdībās. Ja izlemts dzemdēt Siguldas slimnīcā, no 36. nedēļas var pāriet uzskaitē pie vecmātes Siguldā. Grūtniecei būs veltīts lielāks laiks un labāk varēsim kopā sagatavoties dzemdībām. Tas ir ļoti vērtīgs solis primārajā aprūpē. Jo ne jau visas izlemj dzemdēt mājās vai dzemdību mājās. Ir arī, kuras to nevar atļauties, un izcīnīt, ka nauda seko grūtniecei, nav praktiski sasniedzams mērķis. 23.03.23 bijām runāt Veselības ministrijā par šo. Žēl, ka pati ministre nevarēja ierasties, lai gan vizītes laiki bija saskaņoti. Tomēr ceram, ka tikām sadzirdētas un fizioloģija piederēs vecmātēm un tiks apmaksāta no valsts līdzekļiem.
Pats galvenais, lai sieviete ir apmierināta, lai viņai gribas dzemdēt vēl. Lai nav sajūta „nekad vairs”. Tas ir nenoslēgts process, viņa baidās no savas neveiksmes. Dzemdības ir jāizrunā. Kaut kas var aizķerties. Pēc dzemdībām mainās hormoni un mamma šo to par pašu radību procesu var aizmirst, bet paiet kāds brīdis un gribas parunāties, ko es kā mamma nepareizi izdarīju, ko varētu labāk nākošreiz, kas nepatika. Par visu ir atklāti jārunā. Izrunāt dzemdību procesu, izstāstīt, kur kas negāja, tas ir vajadzīgs. Varbūt ne uzreiz pēc dzemdībām, bet tad, kad vecākiem ir laiks un māte ir gatava, to vajag darīt.
Jā, tad nepaliktu sievietei visu mūžu sajūta, ka man tur „to” izdarīja, bet es nesaprotu, kāpēc tā bija jādara. Jā, noteikti dzemdību procesā būtu jebkura manipulācija jāpārrunā arī ar tēti. Notiek tas un tas. Un tētis varbūt tad pasaka priekšā, kā to pasniegt mātei. Pirms katras manipulācijas ir jāizstāsta, kāpēc mēs to darām. Un, ejot mājās, ir vēlreiz jāpārrunā dzemdību process. Šī ir tā komunikācija. Ja šie soļi tiktu ievēroti, sievietei nebūtu tāda rūgtuma. Diemžēl personāls negrib runāt, nav laika. Bet atgriezeniskai reakcijai vajadzētu būt. Un dzemdības noteikti vajadzētu izrunāt, ja kaut kas nav bijis labi.
Bērniņi ir savādāk iegūlušies, slīpi, mazliet nepareizi. Jautājot māmiņām, vai viņas daudz brauc ar auto, - jā. Tiek noslogota labā puse. Un bērniņš arī ieguļas nepareizi. Aizejot mājās, reti kura mamma nodarbina kreiso pusi. Ir daudz mugurējās guļas mazuļu. Mammas ir aktīvākas, līdz pēdējam strādā. Neatpūšas, neiet dekrēta atvaļinājumā. Bieži vien sēdošs darbs pie datora. Tas viss atsaucas uz bērniņa guļu puncī. Maz laika velta pastaigām, fiziskām aktivitātēm, veselīgai ēšanai. Neviens nav pētījis, kā uz mazuli iedarbojas visi emulgatori. Lieli bērniņi ir dzimuši arī 70./80. gados. Tad nebija tādas statistikas. Evolūcijas rezultātā daudz kas ir mainījies. Man liekas, ka laiks skrien ātrāk. Bērniņam smadzeņu pelēkā masa arī ir lielāka, kas atkal prasa vairāk no mammas. Mammām jābūt gudrām, pašām jāseko visam līdz. Informācijas ir ļoti daudz, galvenais neapjukt.
Aija, mīļš paldies tev par sarunu!
Ar Aiju Mikovu sarunājās un pierakstīja: Laura Grīnvalde
