Cik vienkārši ir pateikt: “Ieklausies savā intuīcijā” vai “Viss ir iespējams, kad beidz sevi apšaubīt”.
Un tas patiešām ir vienkārši, izņemot tās situācijas, kad viss ir šķietami nepārvarami sarežģīti.
Kādas aizas šķir tos, kuri saka: “Tu esi savas dzīves autors, tu vari visu, ko vien vēlies” no tiem, kas kā ievainoti putni sitas pret stikla sienu un nekādi netiek tur, tajā vietā, ko apraksta skaistas viena teikuma iedvesmojošās frāzes. Kādas aizas šķir tos, kuriem nepieciešama gadiem ilga terapija, garīgas prakses un izglītošanās no tā skatupunkta, kur viss ir it kā vienkārši.
Vai nav tā, ka šīs iedvesmojošās frāzes, tik populāras, zināmai sabiedrības daļai var nodarīt arī pāri? Jo neizbēgami pielīdzinoties, salīdzinoties, nāk sapratne, ka tik vienkārši viss nemaz nav. Nāk, iespējams, arī mazvērtības sajūta vai zemā pašvērtējuma apstiprinājums.
.jpg)
Un jā, ieklausoties intuīcijā, notiek brīnumu lietas, noticot sev, var sasniegt jaunus apvāršņus atkal un atkal. Bet šķiet, ka zem katra no iedvesmojošiem teikumiem būtu jābūt garum garam post scriptum. Un tajā post scriptum neizbēgamai būtu jābūt atrunai - mēs katrs esam unikāls, īpašs, katram sava pieredze, ātrums, gatavība, spēja un nepieciešamība ieraudzīt, mainīties, adaptēt jaunus uzskatus un pielietot tos. Ej uz saviem mērķiem, bet arī pieņem sevi ar visām savām pieredzēm un īpašībām.
Man, izdzirdot iedvesmojošas uzrunas, nāk prātā: “ Jā, bet…” Jā, bet cilvēki ir tik dažādi un situācijas ir tik dažādas, un ne visiem der viens mērs, viena recepte, viens risinājums.
Mani interesē cilvēka prāta, pieredzes uzbūve, kas ved pie neticēšanas sev un savas kapacitātes neizmantošanas.
Šajā virzienā redzu gan savā praksē, gan Rapid Transformational Therapy, ko radījusi Marisa Peer, mācībās, ka ļoti nozīmīga ir valoda, ko, runājot ar sevi, pielietojam. Ieraudzīt, ka tas, kam esam ticējuši attiecībā uz sevi, iespējams, visu apzināto dzīvi, vairs nav nepieciešams vai aktuāls, nemaz nav tik vienkārši. Ieraudzīt, ka pielietojam valodā vārdus, kas ierobežo, atkal un atkal apstiprina integrētas robežas, ierobežojošus uzskatus, nemaz nav tik viegli.
.jpg)
Pievēršoties valodai, ko lietojam sarunās par sevi un, sevi definējot pasaulei un iekšējā dialogā, tu vari pievērst uzmanību - vai šādi runātu ar sev tuvu un svarīgu cilvēku? Vai šādi domātu par savu labāko draugu vai tuvāko ģimenes locekli? Vai šādi “definētu” otru?
Viena negatīvo domu sadaļa, kam pievērst uzmanību ir - kam es ticu, kas man (it kā) nav pieejams?
Tu vari paturpināt teikumu: “Es nevaru…” Kas ir pirmais vārds vai vārdu salikums, ko instinktīvi liec šī teikuma galā?
Prāts tic tam, kas tiek sev atkārtots atkal un atkal, bet pienāk mirklis, kad ir izdevīgi atskatīties uz to, kas tad īsti tiek atkārtots, un vienu aiz otras pārvērtēt šīs domas, lai izprastu, vai ir patiesi izdevīgi un sev palīdzoši turpināt tās domāt.
Tikai ieraugot un atpazīstot savas negatīvās domas, tās var sākt mainīt. Kamēr šīs domas nav izceltas apziņā, tās turpina vadīt emocijas, vārdus un rīcības un tas diemžēl notiek automātiski.
.jpg)
Laba prakse ir savu domu vērošana. Ieklausoties savās domās apzināti, nevis bēgot no tām, mēs varam sevi iepazīt dziļāk. Pielietojot līdzjūtīgu attieksmi pret sevi un nepārmetot sev noķerto un preparējamo domu klātesamības faktu, var sākt negatīvās domas pakāpeniski mainīt.
Ieklausoties sevī un sadzirdot jebkādu negatīvu, noniecinošu apgalvojumu par sevi, nepieciešams to apzināti mainīt pret pozitīvu vai ne mazāk kā neitrālu apgalvojumu.
Piemēram, ja ierasts domas ceļš ir no jebkādas neveiksmes, izdarīt secinājumu: “Es esmu stulbs/stulba, man nekas nekad nesanāk”, tad pirmais, būtu miera stāvoklī apzināti praktizēt jaunu domu: “Esmu gana gudra, man sanāk gana labi” vai “Es rīkojos atbilstoši savām šī brīža zināšanām, prasmēm, kapacitātei, es daru labāko, ko varu”. Šīs pozitīvās vai neitrālās domas ir jādomā krietni vairāk kā ierastās negatīvās!
Noķerot sevi pie negatīvām domām, var apzināti pie sevis skaitīt pretējo apgalvojumu, no sākuma tam pat šķietami neticot, līdz sajūtās notiek izmaiņa un pozitīvais vai neitrālais apgalvojums šķiet tuvāks un pieņemamāks un šo praksi atkārtot atkal un atkal, līdz pamanāmas izmaiņas domās, emocijās un visbeidzot arī rīcībā.
.jpg)
Miera stāvoklī ieguldītais darbs nes augļus situācijā, kas ir tā saucamais “trigeris” - tas ir mirklis, kas iepriekš izraisījis spēcīgas negatīvās domas un tām sekojošas negatīvas emocijas. Šādā mirklī sākt praktizēt palīdzošu domu ieradumu ir ne tik viegli, bet, ja darbs ieguldīts ikdienā, tad šis ir mirklis, kad parādās un nostiprinās izvēles iespēja. Tā ir izvēle, vai es došos ierasto domu ceļu, vai es to sevī sajutīšu, sadzirdēšu un pieņemšu lēmumu iepauzēt un tā vietā sajust, vai es te varu pielietot jauno domāšanas veidu, kas man palīdz. Tas palīdz ieraudzīt notikumus ar perspektīvu.
Vēl viens labs treniņš ir pierakstīt uz papīra visus negatīvos apgalvojumus, ko par sevi saku:
Es esmu …
Es rīkojos …
Es neesmu …
Tālākais solis ir katram no negatīvajiem apgalvojumiem pretī pierakstīt pozitīvu vai neitrālu un, mācoties kā mantru, to sev atgādināt atkal un atkal. Aizvietot savās domās negatīvo apzīmējumu ar citu, neitrālu, varbūt pat šķietami nenozīmīgu vai muļķīgu, taču tas jau vairs nenes nekādu negatīvu emocionālo svaru un kalpo par labu starta platformu jaunajam.
No kurienes rodas šādas negatīvas domas? Ja ir veikts rutīnas mājasdarbs, sadzirdot sevi un sajūtot izmaiņas, aizvietojot negatīvo ar noderīgu domu, secīgi rodas interese par cēloņiem. Tāpat var saskarties ar negatīvām domām par sevi, kas kā dziļa nezāle nav vienkārši izraujama ar jaunu domu domāšanu vien. Tāpat var kļūt interesanti, cik dziļi jāmaina domas, vai visas ir jāmaina, kas ir manas domas un, kas svarīgi, - vai tās nav svešas? Tas viss var būt ilgstošs pašizpētes darbs, kas ir ļoti svētīgs ceļš sevis iepazīšanā, jaunu robežu uzstādīšanā vai veco koriģēšanā un sevis labākā izpratnē.
Katram no mums pasaules redzējumu veido tās pieredzes, kādas piedzīvojam uzaugot. Attieksmi pret sevi un pasauli iemācāmies no tiem svarīgajiem pieaugušajiem mūsu dzīvēs, kas pildījuši vecāku un skolotāju lomas.
.jpg)
Kā ļoti noderīgs instruments, lai atbrīvotos no dziļi iesakņotām pārliecībām par sevi vai pasauli ir regresijas, kas tiek izmantotas RTT sesiju laikā. Regresija ir iespēja atcerēties visnotaļ senus notikumus, sajūtas, situācijas, domas, kas fundamentālā veidā ietekmējušas pārliecību par sevi, skatījumus uz lietām, attiecīgas rīcības, - mērķis ir tās pārskatīt un pamainīt skatu punktu.
Piemēram, ja bērnībā piedzīvota situācija, kad bērns juties slikti - pamests, nemīlēts, piedzīvojis vardarbību, bieži regresijā atklājas, ka šajā mirklī bērns pieņēmis skatījumu, ka nav gana labs, lai viņu mīlētu, sargātu. Tās var būt domas, kas pastiprina bezspēcības sajūtu, ka neko jau nevar mainīt, ka ir tā, kā ir un no tā nav izejas. Domas, kas atbilstoši vecumam un izpratnei veidojušās, bieži vien vairs nav lietderīgas pieaugušajam, tomēr šādas spēcīgas, negatīvas sajūtas, diemžēl paliek, arī izaugot.
Regresija atļauj pārskatīt notikušo un izdzīvot emocijas ar pieauguša cilvēka resursu un skatījumu. Tas, ko var iemācīties regresijas laikā, ir, ka tā nav bijusi bērna vaina, ka notikumi ir notikuši ar viņu, ka pieaugušie, iespējams, nav pratuši, zinājuši vai varējuši izdarīt labāk, bet tā nav bijusi bērna atbildība.
Caurskatot un mainot skatījumu uz notikušo, var dziedināt iekšējo bērnu un stiprināt sevī perfekta vecāka tēlu, kas spēj pieņemt labus lēmumus, atbalsta, mīl un ciena bez nosacījumiem.
Šādu darbu redzu kā vienu no efektīvākajiem gadījumos, kad prātā viss ir skaidrs - virziens, kāds ejams, darbības, kādas būtu jāveic, bet iekšēji ir kaut kas, kas to neļauj veikt vai piedzīvot.
.jpg)
Kādam tā ir prokrastinācija, kādam negatīvs veids, kā runā ar sevi un par sevi, kādam tās ir atkarības, zems pašvērtējums. Izpausmes kā sekas iekšējam stāvoklim, kurā pretnostatīts tas, kas iemācīts agrā bērnībā - man nepienākas, es neesmu gana labs, man nav spēka, notikumi notiek ar mani un no otras puses tas, ko pieaugušais apzinās ar prātu, zina, redz, vēlas. Lai samierinātu šīs divas puses, bieži tieši atgriešanās traumatiskajos notikumos ir noderīga prakse - iespēja pārskatīt, piedot, palaist un dzīvot ar svaigu skatījumu uz sevi.
Svaigais skatījums var ietvert labākas robežas, labāku sevis apzināšanos, sadzirdēšanu, sevis pieņemšanu, piedošanu apkārtējiem un vēl būtiskāk - sev. Svaigs skatījums var būt palīdzoša valoda, līdzjūtīga un iecietīga attieksme pret sevi, atļaušana sev ne tikai būt, bet vēlēties un piepildīt savus sapņus un mērķus.
Mēs katrs esam unikāls un tieši tāpēc ir tik svarīgi sevi iepazīt un pieņemt, jo nav vienas formulas, kas tikai jāatrod, lai viss būtu labāk. Nav pareizā terapija, nav viens pareizais skolotājs, visa dzīve ir kā ceļš pie sevis un sava potenciāla izmantošana, un var palīdzēt dažādas prakses, pieredzes, dažādos šī ceļa posmos. Kādam pietiks ar praksi ieklausīties savās domās un tas jau var būt “aha” moments. Kāpēc es sev tā saku? No kurienes manī nāk šādas domas? Es varu labāk!
Citam būs nepieciešama dziļa cēloņu meklēšana, kā piemēram, regresijā, lai izprastu sevi līdz saknēm un atļautu sev sākt dzīt no ievainojumiem, kas iegūti agrāk.
Lai kāds būtu tavs ceļš, tas ir tavs vienīgais iespējamais un tu esi tieši tur, kur jābūt, ar visām savām pieredzēm un īpašībām - milzīgais potenciāls doties labajā ir tepat, tevī. Izmanto to, sākot ar mazo solīti, ko vari spert savā virzienā jau šodien.
Raksta autore: Anna Melbārde / Piesakies konsultācijai
