Nemīlēt savu bērnu

Pieņēmums, ka visi vecāki, sevišķi mātes, mīl savus bērnus, ir fundamentāla mūsu uzskatu sistēmas daļa, un veido pamatu ģimenes dzīvei un sabiedrības normām. Tiek plaši uzskatīts, ka šī mīlestība rodas dabiski un pati no sevis - ja mātei ir piedzimis bērns, tātad vecāki automātiski bērnu mīl un ir laimīgi. Un jaunajai māmiņai ir jābūt laimīgai un priecīgai, jo viņai ir vesels bērns. Tie, kas uzskatāmi nemīl savus bērnus, nav “normāli”, tie ir tie sliktie varmākas, dzērāji un narkomāni, kas ir pelnījuši sabiedrības sašutumu, sodu un vislabāk - izolēšanu. Visi “normālie”, inteliģentie un situētie cilvēki mīl savus bērnus. Viss. Jautājums izsmelts. Arī lielākā daļa vecāku uzskata, ka patiesi mīl savus bērnus, nemaz nepamanot un neapzinoties, ka tas, ko jūt pret savu atvasi, nav mīlestība.

Pretēji izplatītajam viedoklim, ka vecāki jūt pret saviem bērniem beznosacījuma mīlestību, es savā praksē esmu pārliecinājusies par pretējo, -

Vecākiem ir vajadzīgi nosacījumi - laba uzvedība, atzīmes, sasniegumi sportā, kārtīga istaba, - lai mīlētu savu bērnu, tomēr bērns mammu un tēti mīl bez nosacījumiem, - arī tad, ja viņi dara pāri, dzer jau kuro nedēļu vai ir vardarbīgi.

Patiesi mīlot savu bērnu, mēs viņu redzam kā atsevišķu cilvēku ar savām vēlmēm un vajadzībām, nevis sevis turpinājumu. Mēs varam priecāties par viņa paša personības attīstību, nevis mēģinām izaudzināt līdzīgu sev. Mums ir prieks viņu apskaut un samīļot, tomēr mēs neapvainojamies, ja bērns skaidri parāda, ka fizisku kontaktu nevēlas. Mēs sajūtam un respektējam gan savas, gan bērna robežas - fiziskās, emocionālās un garīgās. Mēs esam gatavi palīdzēt, tomēr atļaujam arī pašam pieņemt savus lēmumus, - arī tad, ja tie mums šķiet nepareizi. Raugoties bērna dusošā sejā, mēs krūtīs izjūtam siltu, mierīgu sajūtu. Mēs nepārmetam un neliekam bērnam justies parādā par viņa audzināšanā ieguldīto laiku, naudu un enerģiju, vai to, ka esam viņu iznēsājušas un piedzemdējušas.

Tomēr dzīve ir daudz sarežģītāka par pareizām teorijām grāmatās un padomiem bērnu audzināšanas kursos, jo caur savu bērnu atkal pieskaramies savām bērnības traumām, sarežģītām pieredzēm un emocionālām sāpēm. Piemēram, piedzimstot pirmajam bērnam, jauno māmiņu var pārņemt dusmas, izmisums, nevēlēšanās bērnam pieskarties, var kaitināt viņa raudāšana un sava nespēja “zināt”, kas viņam kaiš, vēlēšanās visu pamest un aizmukt, nožēla par bērna radīšanu. Papildus šim visam ir kauna un vainas sajūta, to ir grūti atzīt pašai sev, un izmisīgs kauns to pastāstīt kādam citam, jo “mammas taču savus bērnus mīl un jūt”, jo mammas taču “zina”, kas ir iemesls bērna raudām. Jaunajai māmiņai sāk šķist, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ka viņa ir slikta māte, un šīs destruktīvās sajūtas vēl vairāk palielina kauna un vainas sajūtu, kas, papildus hormonālajām vērtām, veicina depresīvu fonu. Tomēr šī reakcija nav tāpēc, ka viņa ir slikts cilvēks, bet gan nāk no pagātnes traumatiskām pieredzēm.

Turpinājumā aprakstīšu izplatītākos iemeslus, kas mums traucē patiesi mīlēt savus bērnus:

Kā vienu no ļoti bieži sastopamiem - vecākam ir negatīvs paštēls jeb viņš pats sev nepatīk, nav spējīgs sevi mīlēt, un to neapzinoties pārnes arī uz savu bērnu. Sak, kas gan labs no manis, tāda nejēdzīga, var rasties? Ja cilvēks nav spējīgs mīlēt sevi, viņš nav spējīgs mīlēt arī otru, jo sevišķi savu atvasi - bērnu. Sevis nemīlestība ir tik grūti izturama, ka to ir jāprojicē uz citiem, un vistuvāk pa rokai ir bērni. Tātad visas dusmas, negācijas un naidu par savām iekšējām sāpēm saņem bērns.
Nākamais iemesls - viens vai abi vecāki nav pieauguši un nobrieduši, tāpēc bērnu uztver kā nevēlamu slodzi un traucēkli. Pieaugšanai un personības briedumam visbiežāk nav tieša sakara ar hronoloģisko vecumu. Viņi vienkārši nav spējīgi uzņemties atbildību un veltīt pienācīgas rūpes bērnam.
Vēl bieži sastopams - vecākiem ir grūti pieņemt mīlestību, viņiem ir grūti būt ciešā, patiesā kontaktā ar bērnu. Visbiežāk šis rodas, jo agrīnā attīstības posmā ir piedzīvota pārrautā enerģētiskā saite vai pamestības trauma. Tā rodas, ja zīdainis ir ilgstoši atdalīts no mātes. Tas viņam rada tik neizturamas emocionālas sāpes, ka psihe sevī izveido algoritmu - mīlestība sāp un nedrīkst pieļaut tuvību ar kādu, jo atkal sāpēs. Pieaugušā vecumā šie cilvēki ir emocionāli nepieejami un izjūt trauksmi un apdraudējumu, ja kāds izrāda mīlestību un vēlmi tuvoties.
Tāpat pašu neatrisinātās bērnības traumas izkropļo realitāti. Audzinot bērnu, mēs neapzināti atkal piedzīvojam savu bērnības pieredzi attiecīgajā vecuma posmā. Un ja tur ir bijušas sāpes, zaudējums, nepieņemšana, bailes, kauns, vientulība vai citas nepatīkamas sajūtas, tad tās viennozīmīgi liek par sevi manīt, jau esot vecākam. Ar katru bērnu no jauna tam ejam cauri. Piemēram, ja mēs paši zīdaiņa vecumā neesam ņemti rokās, aijāti, kad raudājām, tad jau pieaugušā vecumā mums sava mazā bērna raudāšana var likt just trauksmi, bailes, bezpalīdzību, nepatiku, dusmas, agresiju. Lai sevī šīs nepatīkamās sajūtas slāpētu, mēs aizliedzam bērnam raudāt vai sodām viņu par “čīkstēšanu” vai “niķošanos”. Ja paši bērnībā neesam varējuši brīvi paust savu viedokli, neesam uzklausīti un sadzirdēti, tad nespējam izturēt sava bērna “neklausīšanu” un nepakļaušanos.

Vēl viens, it kā nesaistīts, tomēr fundamentāls iemesls - bērni pieaugot neizbēgami rāda, ka mēs paši novecojam, un tas dažos vecākos var provocēt neapzinātas nāves bailes, tāpēc vecāki emocionāli distancējas no savām atvasēm, mēģinot saglabāt savu “nemirstīgumu”, kas noved pie nākamā iemesla.
Vēlme caur bērniem dzīvot mūžīgi, un tas ir iespējams tikai tad, ja bērns kļūst par manu kopiju - ar tādām pašām vērtībām, pasaules uzskatu, profesiju utt. Šis bērnam ir iznīcinoši, jo vecāks nemaz negrib redzēt bērnu kā atsevišķu personību, nepamana, kas viņam ir svarīgi, ko viņš pats grib, bet redz tikai vienīgi kā savu turpinājumu. Bērna personība savā būtībā tiek iznīcināta, lai varētu dzīvot vecāks.
Visbeidzot - “mīlestības bads”. Ja vecāks ir tik izslāpis pēc mīlestības, ka savu bērnu “izmanto”, lai apmierinātu sevī šo deficītu. Tādi vecāki parasti ir ļoti ciešā fiziskā kontaktā ar bērnu - nelaiž to ārā no rokām, pārāk bieži pieskaras, apskauj un mīļo, neievērojot nekādas bērna ķermeņa robežas, neņem vērā, kā mazais cilvēks jūtas. Bērnam šis ir smacējoši un iztukšojoši, un vēlāk dzīvē, jau partnerattiecībās, var radīt lamatu sajūtu un nevēlēšanos otram pieskarties, nespēju dzīvot pilnvērtīgu seksuālo dzīvi.

Visbiežāk šie iemesli ir neapzināti un paši vecāki patiesi tic, ka mīl savus bērnus un vēl viņiem to labāko. Tomēr bērni, kuri aug ģimenēs ar iepriekš minētajiem apstākļiem, bieži kļūst agresīvi, despotiski, pieprasoši, izaicinoši, naidīgi, bieži iesaistās kautiņos un konfliktos, atkarībās. Tas veido apburto loku.

Lai arī paši vecāki ir šīs uzvedības primārais iemesls, tomēr viņi redz attaisnojumu, kāpēc šādu bērnu ir grūti mīlēt. Paradoksāli, jo beznosacījuma mīlestība un pieņemšana ir tieši tas, kas viņiem vajadzīgs visvairāk.