Par sievišķību un vīrišķību

Par to, kas un kāda ir sievišķīga sieviete, viedokļu, uzskatu un stereotipu ir daudz. Sākot no vecākās paaudzes uzskata, ka sievietes kvalitāti nosaka spēja pagatavot ēdienu, dzemdēt bērnus un uzkopt māju līdz jaunākās paaudzes visai izplatītam viedoklim, ka sievietevar būt jebkurš, kurš to izvēlas. Pēdējos piecpadsmit gadus, kopš esmu savā pašizaugsmes un garīgās attīstības ceļā, redzu arī pieaugošo sievišķības pieprasījumu - raksti žurnālos, kursi, lekcijas, rituāli, semināri, nometnes un kas tik vēl ne aicina ieraudzīt, atklāt, attīstīt un visādi citādi vairot sievišķību. Tie ir populāri un plaši apmeklēti. Atkarībā no kursu un rituālu organizētāju, vadītāju pašu attīstības pakāpes un sievišķības izpratnes, tiek mācīts, ko “īstām” sievietēm jāvelk mugurā, kā viņām jājūtas, ko un kā jārunā, kā jāuzvedas un kā jālieto vai jānelieto kosmētika.

Pati arī esmu šim periodam izgājusi cauri, kad pilnībā biju pārliecināta, ka “īstā” sievišķība slēpjas svārkos, kūku cepšanā un mājas uzkopšanā ar prieku (lai tur valdītu “pareizā” enerģija). It kā jau nekā nepareiza tur nav, tomēr visai ātri sapratu, ka manī veidojas iekšējs konflikts starp manu patieso sievišķo būtību un šo ārējo pieprasījumu, kādai man būtu jābūt. Sapratu, ka visas sievietes nav radītas vienādas, un, ka visām nav jābūt ēteriskām būtnēm plandošos svārkos.

Un, ka ne svārki, ne putukrējuma kūkas, pat ne sarkanās lūpas pašas par sevi nerada ne sievišķīgu piepildījumu, ne labu atmosfēru mājās, ne harmoniskas attiecības ar savu vīrieti.

Interesanti, ka bieži tieši partnera neesamība vai sliktas attiecības ar viņu ir galvenā motivācija “uzlabot” savu sievišķību, tādējādi cerot pretī iegūt to īsto vīrieti, kas spēs kompensēt dzīves laikā piedzīvotos deficītus attiecībās un padarīs sievieti laimīgu un piepildītu. Tomēr nereti seko vilšanās, jo neviens cits no ārpuses, pat ne lieliskais princis baltā zirgā, ilgtermiņā nespēs sievietei likt justies sievišķīgai, ja pati savā būtībā tā nejutīsies.

Arī vīrišķību sabiedrība vēlas definēt un ielikt savos priekšstatos, tomēr paši vīrieši daudz mazāk par to satraucas - viņi biežāk ir tādi, kādi ir, un, esot ar to mierā, nemēģina sevi pārmērīgi uzlabot. To viņu vietā dara sievietes - pasludinot konkrēto indivīdu vai uzvedību par vīrišķīgu vai tieši pretēji - galīgi ne vīrišķīgu, un nevilcinoties piedāvā veidus, kā to visu izlabot un uzlabot. Izvēle, kuru konkrēto birku piekārt, arī ir atkarīga no pašas sievietes attieksmes pret pretējo dzimumu kopumā vai sabiedriskās domas, ko nereti veido citas ietekmīgas sievietes. Arī šie uzskati, laikam ejot, ir krasi mainījušies. Vēl pirms simts gadiem vīrišķīgi bija strādāt smagus darbus, iet karā, aizstāvēt savu, savas ģimenes un valsts godu.

Šodien valda apmulsums - ir daļa, kas turas pie tradicionālajiem uzskatiem, ka vīrietis ir ģimenes apgādnieks, džentlmenis un stiprais dzimums. Ir daļa, kas uzskata, ka šīs lomas nav jānodala, ka viss jārēķina uz pusēm - finanses, atbildība par bērniem, māju, kredītiem un darbu. Un ir arī daļa, kas uzskata, ka vīrišķīgi ir raudāt savā dīvānā par pasaulē notiekošajām netaisnībām un ļaunumu un to publicēt sociālajos tīklos.

Daba šajā jomā ir bezkaislīga, tās galvenais sievišķā un vīrišķā mērķis ir turpināt savu sugu. Dabā šie abi pretstati ir cieši saistīti, tie viens otru izskaidro un viens bez otra kļūtu bezjēdzīgi. No šī arī izriet, kas, kā un kāpēc uzvedas - zied, dzied, dejo, bauro, cīnās, auro, izpleš krāsainas spalvas vai izdala ķermeņa sekrētus, kurus potenciālie partneri var saost vairāku kilometru attālumā. Arī cilvēkiem nereti vairošanās instinkts izvirzās priekšplānā un aptumšo spēju loģiski domāt, tomēr vairumā gadījumu mūs no dzīvniekiem atšķir spēja apzināties. Apzināties sevi, otru, savas darbības, izpausmes un to sekas.

Daļa šo manis iepriekš minēto sievišķības un vīrišķības pazīmju ir sociālas konstrukcijas jeb sabiedrības vēlmju, sapratnes un iegribu radīti tēli un lomas, daļa - varas spēles, un daļa - arhetipi, kas mūsu psihē dzīvo desmitiem tūkstošu gadus.

No ārpuses mūsu izpratni par sievišķību un vīrišķību ietekmē sociālās konstrukcijas un sabiedrības grupu varas spēles. Piemēram, feminisms, kas sākās ar brīnišķīgu un vajadzīgu mērķi - vienlīdzīgas tiesības sievietēm, 21. gadsimtā pāraudzis par varaskāru sabiedrības ietekmes instrumentu. Daudzas feministes, it kā cīnoties par sieviešu tiesībām, patiesībā cīnās par varu un konkurenci ar vīriešiem, principā noliedzot savu sievišķo daļu kā kaut ko mazāk vērtīgu un vajadzīgu.

Runājot par arhetipiem, nevar nepieminēt Karlu Gustavu Jungu. Viņš pirmais definēja arhetipus - psihes daļas, kas mūsos veidojušās kopā ar apziņu, psihiskās enerģijas, kas tieši ietekmē mūsu pasaules uztveri, simpātijas vai antipātijas pret lietām, cilvēkiem un notikumiem, tajā skaitā arī sievišķo un vīrišķo katrā no mums, neatkarīgi no ķermeņa dzimuma. Tātad, katrā vīrieša psihē mīt iekšējās sievietes tēls (anima) un katrā sievietē mīt iekšējais vīrieša tēls (animus). Jungs pārņēma šos apzīmējumus no latīņu vārda - dvēsele, elpa - anima (siev.dz.) un animus (vīr.dz). Šveiciešu psihiatrs un filozofs uzskatīja, ka psihei nav dzimuma, bet ir gan vīrišķais, gan sievišķais potenciāls. Sākot apzināties sava ķermeņa dzimumu, mēs identificējamies ar psihes atbilstošo daļu.

Sievietes ar sievišķo, vīrieši ar vīrišķo. Tāpēc psihe, meklējot līdzsvaru, rada pretējā dzimuma tēlu, kas visai tieši ietekmē mūsu simpātijas, partnera izvēli un attieksmi pret pretējo dzimumu kopumā. Parasti šis iekšējais vīrietis un iekšējā sieviete sāk veidoties jau agrā bērnībā no tuvajiem cilvēkiem - tēta, mammas vai citiem nozīmīgiem tuviniekiem. Vēlāk dzīves laikā tas papildinās ar tēliem, sajūtām, attieksmēm un pieredzēm no pirmās mīlestības, pirmajām un nākošajām nozīmīgajām seksuālu un romantisku attiecību pieredzēm. Tātad mūsu psihē mīt tēli, ko bieži pat neapzināmies, tomēr tie tieši ietekmē mūsu izpratni par sievišķību un vīrišķību, savu uzvedību, partnera izvēli un attieksmi pret savu un pretējo dzimumu kopumā.

Kamēr mēs neapzināsimies, neiepazīsim un nepieņemsim savu autentisko, iekšējo sievišķību un vīrišķību, tikmēr padomi par kūku cepšanu vai augstpapēžu kurpēm gluži vienkārši nestrādās. Ja tie nebūs saskaņā ar mūsu pašu iekšējo būtību, agri vai vēlu radīs konfliktus sevī. Svarīgi ir pašai un pašam saprast, ko konkrēti man nozīmē būt par sievieti vai vīrieti. Vai man tas patīk? Kā es uztveru pretējo dzimumu - kā papildinājumu, kā konkurentu, kā kaut ko vērtīgāku par mani vai gluži pretēji? Ko man nozīmē satikties ar pretējo dzimumu? Kāda ir mana attieksme pret savu ķermeni? Pret pretējā dzimuma ķermeni? Vai esmu gatava satikties arī prāta un dvēseles līmenī? Vai otru tikai patērēju savām vajadzībām? Ko patiesībā vēlos sagaidīt no prinča baltā zirgā - vai tas ir vīrs, partneris, radniecīga dvēsele, sponsors, bērnam tēvs, vai glābējs no savām vientulības un pamestības bailēm?

Šie ir tikai daži no daudzajiem jautājumiem, kurus varam sev uzdot, lai sāktu apzināties savu iekšējo sievieti un iekšējo vīrieti. Abi ir vienlīdz svarīgi, abiem ir jāvelta sava uzmanība.

Sabiedrības konstrukcijas un uzslāņojumi tos padarījuši par konkurentiem, par pretstatiem, kuriem vienam otru jāapkaro, jāapspiež, jāpierāda sava līdzvērtība, kaut kas jāpieprasa, jāizstumj no lomām un amatiem un jāpazemo.

Savā būtībā sievišķais ar vīrišķo nekonkurē, bet viens otru papildina. Tie ir līdzvērtīgi, vienlīdz svarīgi pretstati, kas viens otru padara jēgpilnu. Kā iņ un jaņ, kā diena un nakts, kā ziema un vasara. Sievišķā enerģija ir pasīva, silta, bieza, ļoti dodoša, dziedinoša un aizsargājoša. Vīrišķā ir aktīva, strauja, daroša, drosmīga, mērķtiecīga un bezbailīga. Lai tās satiktos un spētu radīt un piepildīt viena otru, tām abām jābūt savā spēkā, pilnbriedā, tām jāļauj plūst, jāļauj būt. Iepazīstot, iemīlot un pieņemot savu iekšējo sievieti un iekšējo vīrieti, mēs atbrīvojam šīs enerģijas.

Tās ieplūst kā veldzējošs ūdens izkaltušā upes gultnē. Brīdī, kad autentiskā vīrišķība un autentiskā sievišķība satiekas, vīrietis var nomest savas bruņas, atklāties sievietei, veldzēties un dziedināties viņas enerģijās. Tās viņu atbrīvo, ieaijā, uzpilda un iedvesmo, pretī viņš sievietei dāvā savu mīlestību, pieņemšanu, lojalitāti, aizsardzību un telpu, kurā viņai netraucēti vairot savu auglību, būt savā spēkā. Auglību tās plašākajā nozīmē, spēju dot dzīvību bērnam un spēju radīt jaunas pasaules. Vīrišķais aizvien tiecas un ilgojas pēc sievišķā, un sievišķais aizvien tiecas un ilgojas pēc vīrišķā.

Kad sevī to apzināmies, iepazīstam un pieredzam, iestājas miers un pieņemšana - pret sievieti, pret vīrieti un attiecībām starp abiem.