Pasaku terapija un latvieša identitāte. Saruna ar psihoterapijas speciālisti Ivetu Gēbeli

Novembris ir Latvijas svētku mēnesis. Mēneša izskaņā, kamēr vēl esam īpaši latviskās noskaņās, piedāvājam sarunu ar psihoterapijas speciālisti Ivetu Gēbeli, kura savā praksē izmanto arī pasaku terapiju.

Vai latviešu tautas pasakās atrodama latvieša identitāte?

Pasakās ir simbolika un scenāriji, kurus labāk izdzīvot tajās, nekā piedzīvot dzīvē. Bet kopumā cilvēks pasaku redz kā interesantu stāstu. Kas ir pasaka?

Pasakas pie mums ir nākušas no aizlaikiem, tās ir grūti noidentificēt vienai atsevišķai tautai. Karls Gustavs Jungs pasakas ir nosaucis par kolektīvo sapni. Tie ir kolektīvi mīti, kolektīvi stāsti, kuros ir ietverta informācija gan par to, kā ir iekārtota pasaule, gan par to, kā ir iekārtota cilvēka psihe. Te ir grūti novilkt kādas konkrētas nacionālās identitātes robežas. Pasakās un mītos ietverts bezapziņas simboliskais materiāls, kas ietērpts arhetipiskos sižetos un tēlos, kas tiek piedāvāts mums saprotamā valodā. Sākot ar īsajām dzīvnieku pasakām, kuru galvenie varoņi ir dzīvnieki, ar ko bērniem ir viegli identificēties, un līdz sarežģītām brīnumpasakām un tautu mītiem. Ja domā par pasaku sižetiem, tad var izdalīt pasakas, kurās ir ietverta informācija par attīstību, krīzēm, grūtībām.

Tiek parādīta arī izeja no sarežģītajiem samezglojumiem. Ir vidusmūža un vecajo pasakas, kuros ietvertais arhetipiskais materiāls piedāvā uzvedības modeļus izejai no iespējamiem iestrēgumiem šajos vecumposmos. Pasakas ir par to, kā pasaule ir iekārtota, par ārējās pasaules un iekšējās pasaules kārtību.

Kad radās pasakas, tie biji pilnīgi citi laiki – ar citu vidi, citu terminoloģiju, un var likties – kā sapratīšu, ko simboliski pasaka man vēlas pateikt. Bet tātad tas strādā dziļākos slāņos, pasakas būtību, esenci uztveram?

Jautājums, kā es to sapratīšu, rodas pieaugušam cilvēkam. Bērnam nav šāda veida jautājumu. Bērns to vienkārši izdzīvo, piedzīvo. Bērnam pasaka ir ļoti svarīga – tas nav tikai stāsts, tā ir arī kopābūšana ar pieaugušo, kurš pasaku stāsta vai lasa. Emocionālā un fiziskā pieslēgšanās. It sevišķi, ja bērnu paņem klēpī, pieglauž sev klāt. Var, protams, arī klausīties pasaku ierakstus, un tie arī nav slikti, bet tad pietrūkst ķermeniskās klātesamības. Tā attīstībai ir ļoti vajadzīga vērtība.

Pasaku lasīšana bērnam vienmēr raisa sarunas. Bērni uzdod tik āķīgus, dziļi filozofiskus jautājumus, ka tos uzdodot, bērns palīdz arī vecākiem par to aizdomāties. Abpusēja terapija.

Mēs varam uzdot tikai tos jautājumus, kas mūsos rodas. Tas nozīmē, ka šie tēli, notikumi bērnā rosina iztēli, rosina fantazēt, uzdot jautājumus. Bērns nemēģina pasaku saprast. Ja arī mēs pasaku nemēģinātu saprast, bet piedzīvot… Tam ir tik liela vērtība! Brīnumpasakas, kur notiek transformācija. Atslēgvārds ir piedzīvot pasaku. Bērns  piedzīvo pasaku, izlaiž caur sevi. Pieaugušais vairs neprot to darīt. Mūsu apzinātā daļa ir daudz mazāka nekā neapzinātā daļa. Simbolisms, ko pasaka atnes, atnāk no zemapziņas dzīlēm, no kolektīvās zemapziņas.

Tātad pasakas bērniem nav jāskaidro, ir jāpiedāvā situācijas?

Var neskaidrot un barot bērnu ar pasakām, kas ir labs “ēdiens”. Skaidrot nebūs īstais vārds, bet gan pārrunāt. Bērni uzdod jautājumus. Tajā brīdī, kad bērnam rodas jautājums, ir jābūt atbildei. Bet var arī izmantot pasakas mērķtiecīgi. Ja bērnam ir grūta situācija, nevis lasīt morāli, bet caur pasaku viņam var palīdzēt. Piemēram, bērns kaut ko iesāk darīt un nepadara līdz galam, mamma var trīs stundas lasīt morāli un salīdzināt: “Re, kā es!” Viņam ne silts, ne auksts par to. Bet var pastāstīt pasaku, kā balodis ligzdu taisīja, un tad bērnam pajautāt: “Iedomājies, ka tu esi tas putniņš, kas sēž ligzdā. Kā tu justos?”

Jebkurā gadījumā bērnā šī informācija nogulsnējas?

Jā. Ja mamma stāsta pasaku, lai nodotu morāli: “Tu esi tāds, kā šis balodis!”, tā ir kritika. Ja ir kritika, mazais cilvēkbērns jutīsies vēl sliktāk. Bet var to pagriezt no citas puses. Tā ir emocionālā inteliģence, emocionālā audzināšana. Saprast savas un otra emocijas, pamēģināt iejusties otra ādā. Labāku veidu emocionālai audzināšanai, kā caur pasakām, nevaru iedomāties. Emocionālā audzināšana caur pasakām var notikt tad, ja mēs tās pārrunājam un piesaistām pie konkrētas situācijas. Pasakas izmantojam kā emocionālo attīstību veicinošu materiālu. Bērniem pasakas ir ļoti, ļoti svarīgi izmantot.

Pasaka ir mūžīgi dzīva. Bet tagad ir multfilmas, videospēles, kurās saskatu to pašu ideju jaunā formātā. Vecākiem mēdz šķist, ka videospēles ir pārāk vardarbīgas. Bet ja paskatāmies uz pasakām, arī tajās ir vardarbība, gan fiziska, gan emocionāla. Būtībā tā pati platforma, kas sagatavo drošā veidā?

Gan vecāki, gan pedagogi saka, ka latviešu tautas pasakas ir šausmīgas. Mēles griež ārā, varoņus cērt gabalos, izmētā pa lauku… Bērni salasīsies tādas pasakas un darīs to pašu. Pilnīgi izslēgts! Bērni neuztver burtiski, mēs, pieaugušie, tā uztveram. Tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Bērniem uztvere vēl ir mītiska. Bērni neuztver pasaku tieši tāpat kā mēs. Arī videospēles tā neuztver. Bet kur šajā visā ir bēda? Tad, kad bērns lasa vai klausās pasaku, viņš to iztēlojas savā iztēlē. Kad viņš skatās jau gatavas filmas, spēlē gatavas videospēles, ko kāds jau ir uztaisījis, viņa iztēle nedarbojas. Bērna iztēles spējas, fantāzija mazinās, viņš tiek apzagts.

Vecāki saskaras ar to, ka, ja bērnam priekšā nav stimulatora (ekrāna), viņš nezina, kā būt. Nervu sistēma vairs nespēj atslābt un radīt pati savus fantāzijas tēlus. Ir vajadzība pasakas atgriezt. Ir vajadzīgs līdzsvars, un pasaka ir tā, kas līdzsvaro.

Domāju par pasaku rašanos. Ideja par to, ka tās ir no kolektīvās zemapziņas, jau atbild uz šo jautājumu. Bet latviešu tautas pasakās un citu tautu pasakās ir tik daudz neticamu, neaptveramu tēlu un notikumu, it kā kāds būtu ēdis sēnes, lai tie rastos… Ķēves dēls, cīņas ar vairākgalvainiem pūķiem… Par ko ir, piemēram, pasaka par Kurbadu?

Kurbads ir īpaša pasaka. Maskulīnais. Kurbads nav gluži bērnu pasaka, lai arī tajā pašā laikā ir. Šo pasaku var izmantot, ja cilvēkbērnam ir problēmas ar agresiju. Kur rodas agresija, kas tas tāds ir? Tas ir manī. Tie ļaunie, kas pasakā nāk, nav nekur citur, tie ir manī. Un ko es ar tiem daru? Kā ar viņiem varu tikt galā? Pasakā ir parādīts - ir jāiet, jāsatiekas aci pret aci. Un tas, ko tu satiksi, iespējams, būs ļoti briesmīgs. Ar katru reizi kad to satiec, tas izskatās aizvien briesmīgāk. Un kam ir jātiek ar to galā? Man. Man jāatrod sevī varoņa spēks. Kurbads ir ķēves un cilvēka bērns. Zirgs ir spēcīgs, viņam ir jauda, tas ir liels spēks. Kādreiz bez zirga vispār nevarēja iztikt. Man ir jāatrod sevī spēks, jauda, lai es varu stāties šiem briesmoņiem pretī.

Cilvēkam var palīdzēt psihologs, dažāda veida terapijas, bet spēks galu galā jāatrod sevī.

Un psihologs neko nevar izdarīt, ja spēks neatraisās. Psihologs ir tas, kas palīdz spēkam atraisīties. Psihologa uzdevums ir nevis aiziet un izdarīt, bet palīdzēt spēkam atraisīties. Kurbadam arī sākumā ir palīgi, bet pēc tam viņš iet un dara pats.

Pasakas varonis iet un dara to, kas tajā brīdī jādara. Ir varoņi, kas nedara. Un tie, kas nedara, neko nedabū. Ne karaļvalsti, ne princesi, neko citu.

Ir diezgan grūti izdalīt tikai latviešu tautas pasakas. Kad braucu ceļojumā uz citu valsti, vienmēr lasu tās tautas pasakas. Jo vairāk lasu citu tautu pasakas, jo vairāk ieraugu pilnīgi vienādus sižetus. Man vislielākais pārsteigums bija, kad paņēmu palasīt norvēģu tautas pasakas, un tur atrodu precīzu pasaku par zelta zirgu; latviešu tautas pasaka par trīs jātniekiem un norvēģu tautas pasaka ir identiska! Tikai tur ir fjordi un troļļi. Tēli mainās, bet sižets ir identisks! Tieši tāpat ir latviešu-krievu pasakās, latviešu-vācu pasakās, latviešu-zviedru pasakās.

Tā kā tautas ir sajaukušās, tieši tāpat ir ar pasakām. Jā, ir latviešu tautas pasakas, Ansis Lerhis-Puškaitis un Pēteris Šmits ir galvenie latviešu tautas pasaku vācēji. Bet tikai unikāli latviešu tautas pasakas nav iespējams noidentificēt. Ir katra individuālā, dzimtas, tautas zemapziņa, kolektīvā zemapziņa. Pētot pasakas, var saprast, ka tās ir nākušas no vispārējās kolektīvās zemapziņas. Tēli ir piemeklēti atbilstoši latviešu kultūridentitātei, bet attiecības - tās pašas. Tāds pats sižets kā par zaķi un vilku ir āfrikāņu pasakās, kurās ir attiecības starp mērkaķi un krokodilu. Galvenais ir pasakas vēstījums.

Pirms mūsu sarunas man bija vīzija, kura sabruka. Un varbūt tas pat ir labs rādītājs. Mani interesēja, kas latviešu tautas pasakās teikts par latvieša identitāti – kāds ir latvietis. Parasti izceļam īpašības, kas mums patīk, kuras ir cēlas, augšupceļošas. Bet reti kurš ir tik drosmīgs, lai paskatītos acīs savām ēnas pusēm. Mani interesēja šīs latvieša ēnas puses.

Bet līdz ar to, ka pasakas ir ceļojušas un tā ir kolektīvā apziņa, no pasakas šo latvieša identitāti nav iespējams izlobīt?

Nebūs gluži tā, ka pavisam nevar. Ja apskata lielu daudzumu pasaku, latviešu tautai ir daudz pasaku par ganuzēnu, pasakas, kurās apmāna un piemuļķo bagātniekus. Dažādos laikos bijuši kakla kungi. Iespējams, izstāstot to pasakās, tās pakļautību ir spējušas remdēt, mazināt – stāstos varēju kungu kaut kā izsmiet. Tās nav brīnumpasakas, tās ir sadzīviskās pasakas. Bet robežas ir elastīgas, - arī lietuviešiem, igauņiem, krieviem, vāciešiem, citām tautām ir bijuši kungi, ķeizari un kalpi. Arī citām tautām ir tendence sadzīviskajos stāstiņos, anekdotēs bagātos mazliet iesmiet, mēģināt apmānīt, piemānīt. Pakļautais jūtas bezspēcīgs. Kā ar to būt, kā ar to tikt galā? Bezspēcība ļoti nomāc. Šodien var “iesmiet” par valdību, sakliegt, streikot. Bet kādreiz to nevarēja. Varbūt sadzīviskās pasakas, anekdotes, mutvārdu folklora ir palīdzējusi ar bezspēcību tikt galā, izreaģēt.

Bet ja runā par transformējošām pasakām – tajās nevar noidentificēt latvieša identitāti.

Kuras ir tās latviešu tautas pasakas, kas ceļ pašapziņu, spēku? Kurās ir ietverts spēka kods?

Spēka kods ne tikai latviešu, bet visu tautu pasakās, ir ietverts tur, kur ir varonis, kurš sasniedz mērķi. Viens no vaļiem, uz kā balstās pasaku terapija, pasakas, kuras varam izmantot transformācijas ceļā, ir tas, ka pasakās ietverts dzīvības spēka princips.

Lai vai kas ir noticis, tu vari iet, celties, doties uz priekšu. Piedzīvot, transformēt un sasniegt savu mērķi. Tas ir varoņa ceļš.

Ja tev šeit ir grūti, pašapziņu ceļ tas, ka tu vari iet un darīt. Pat ja kādā pasakā gudrie brāļi pēc tam, kad muļķītis pārnāk mājās ar princesi, zelta putnu, zirgu, bagātībām, atņem viņam mantu un pašu muļķīti vēl sacērt gabalos un izmētā pa lauku, vienalga uzrodas pelēkais vilks, kurš saliek muļķīti atpakaļ, atdzīvina, un viņš atkal iet un visu sasniedz. Varonis ir tas, kas samierinās, ka viņam ir jādodas ceļā. Gudrie brāļi nesamierinās. Varbūt aiziet skudru pūžņus izspārda, to, kas viņiem ceļā traucē, un tad “muļķītis” iet un salasa viņu izspārdītos skudru pūžņus. Viņš vienkārši iet tur, kur ir jāiet, un dara to, kas ir jādara. Viņš izcīna cīņu. Tā ir pašapziņa. Pasakā par kukulīti, kukulītis aizbēga no vecmāmiņas un vectētiņa, skrēja pa pasauli un visiem stāstīja, kā aizbēga. Kas notiek ar viņa pašapziņu? Tā aug. Viņa pašapziņa ir tik ļoti izaugusi, ka viņš nokļūst lapsas rīklē.

Pasaka par plātīšanos?

Protams! Kas ir patiesa pašapziņa? Cik tālu brīnumpasakās tiek gudrie brāļi? Līdz krogum. Tur viņi nodzer visu tēva doto mantu un zirgus un beigās viņus pašus iejūdz arklā. Tā ir uzpūstā pašapziņa. Mēs varam spodrināt pašapziņu ar to, ko esam izdarījuši. Mums ir jārunā par latvisko pašapziņu, bet nedrīkstam to pārspīlēt. Pašapziņa ir slidena lieta.

Atgriežoties pie pasakas par kukulīti – kādēļ ar kukulīti tā notika? Jo viņš aizbēga nenobriedis. Latviešu tautas pasakā viņš aizlaidās no lizes.

Tāpat par pašapziņu ir pasakās, kur ir bārenītes un mātes meitas. Bārenīte iet un dara. Bieži ir spiesta darīt pret savu gribu. Viņa neskrien pēc balvas. Un pēc tam skrien mātes meita pēc balvas: “Ko jūs maisāties manā ceļā!” Un kāds ir rezultāts? Pasaules kārtība ir tāda, ka īstajā laikā ir jādara īstās lietas. Tā ir apzināšanās. Kas ir pašapziņa bārenītei un kas – mātes meitai? “Man vajag, man vajag tagad, man vajag daudz…”

Kā pieaugušam cilvēkam notiek pasaku terapija terapeita vadībā?

Pasaku terapija ir viens no instrumentiem, kurus lietoju savā praksē. Zinot pietiekoši daudz pasaku un mītu (reizēm der pat anekdote), sadzirdu, ka cilvēkam stāstot savas ķibeles, kaut kas tajās ir līdzīgs ar arhetipisko sižetu. Tad ņemu šo pasaku palīgā, piedāvājot – šis ir kaut kas līdzīgs tam, ko tu piedzīvo. Terapijas process iegūst jaunu gultni. Ja atrodam savu sižetu, varam ieraudzīt arī atrisinājumu. Caur pasaku ieraugām izeju. Terapijā soli pa solītim izejam varoņa ceļu. Visiem cilvēkiem nepiemēroju pasakas. Un ne visu psihe ir gatava tik dziļi ielaisties. Ir vajadzīgs laiks, procesi, caur kuriem cilvēkam jāiziet.

Jūs esat kā pavadone arī, lai skaidrotu pasakas simbolismu un palīdzētu ieraudzīt paralēles savā dzīvē? Tātad nav tā, ka pasakāt – tev ir mājasdarbs izlasīt šo pasaku un pašam tajā sevi ieraudzīt.

Reizēm daru arī tā. Bet reizēm vienkārši kopā lasām. Nekas nenotiek ātri. Ja gribam ātri, esam mātes meitas, kas skrien pa galvu, pa kaklu. Ja neapstāsties un nenolasīsi ābolus no ābeles, zari aplūzīs un āboli sapūs.

No pasakām nedrīkst izraut kontekstu. Pasakās katram solim ir jēga. Pat par cīņām, kuras šķiet asiņainas un briesmīgas, - ir jāstāsta. Tajās viss ir likumsakarīgi.

Raksturīgu latviešu tautas pasaku tēlu skaidrojumi īsumā:

• Gudrie brāļi-muļķītis

“Šie tēli nav tikai latviešu tautas pasakās. Kas ir gudrais? Gudrais ir tas, kas visu zina. Kas viņus nosauc par gudrajiem? Pārsvarā tie ir vecāki. Tēvam bija trīs dēli. Kas ir muļķītis? Tas, kas nezina. Bet kas muļķītim ir tāds, kā nav gudrajiem? Sirdsgudrība. Lai ar sirdi sadzirdētu, jāpasēž klusumā un jāieklausās. Sirdsbalss ir klusa. Bet sirds zina. Ir intelekts un emocionālā inteliģence. Iespējams, gudrie vecākie brāļi ir intelekts, kas nav ne labāks ne sliktāks, bet tas nāk pirmais, muļķītis ar sirdsgudrību – rodas pēc tam.

Pasakas skatāmies no vairākām šķautnēm. Senāk tā arī bija, ka pirmais dēls bija mantinieks, bet trešajam jāmeklē pašam savs ceļš. Un ļoti bieži – pilnīgi atšķirīgs.”

• Bārenīte

“Esmu bieži dzirdējusi: “Nu kādēļ latviešiem tik daudz bāreņu pasakas…” Bet arī bārenītes tēls nav tikai latviešu tautas pasakās, tas ir visām Eiropas tautām. Bārenīšu sērijas pasaku ir ļoti daudz. Ja bērnam bijusi “labā māmiņa”, tad labajai māmiņai pienāk brīdis, kad simboliski jānoiet no skatuves. Kad manas meitas vēlas iet uz ballīti, bet es saku, ka varēs iet tad, kad nomazgās traukus, kas es esmu? Pamāte! Pamāte ir tā, kas uzdod darbus, kas palīdz attīstīties. Labā māmiņa iedod labo un iet prom no skatuves. Šīs pasakas var analizēt no daudziem skatupunktiem.

Mātesmeitai māmiņa nenomirst. Mātes meitas aug pie labās māmiņas visu laiku. Un kāds ir rezultāts?”

• Naivais velns

“Piemuļķojams velns gan ir ļoti raksturīgs tieši latviešu tautas pasakām (arī lietuviešu). Velns ir ēnas puse un pasaka saka – to var uzvarēt ar gudrību. Pat ar viltību.”

• Ganiņš

“Ganiņš prot saganīt veselu ganāmpulku. Intrapsihiski – kas mums ir jānogana? Savas domas, emocijas. Ja esmu ganiņš, iespējams, esmu iemācījies kaut ko noganīt. Ja esmu iemācījies kaut ko noganīt, varu tikt galā ar pašu velnu. Prinči un princeses nestājas pretī velnam! Viņiem nav šo kompetenču, kas ir ganiņam.”

Ar Ivetu Gēbeli sarunājās un pierakstīja: Ieva Simanoviča