Sievietes agresija

Par sievietes agresiju runāt nav pieņemts. Arī attiecībās lielāko tiesu tiek uzskatīts un pieņemts, ka agresors ir vīrietis un sieviete upuris. Jo vīrieša agresija ir redzamāka un dzirdamāka, sievietes turpretī - klusāka un viltīgāka.

Sabiedriski sievietes agresija ir noliegta un ļoti bieži pat neapzināta tēma. Nereti kauna un vainas sajūta ir tik aprijoša, ka sieviete pati sev neatļaujas atzīt, ka mēdz būt agresīva pret sevi, bērniem, vīru, vecākiem, kolēģiem un citiem līdzcilvēkiem. Jo mammām ir jābūt saprotošām, pieņemošām un varošām, sievām ir jābūt mīļām un iedvesmojošām, meitām ir jābūt jaukām, paklausīgām un jāciena vecāki, karjeras sievietēm ir jābūt gudrām, nosvērtām un drosmīgām, un mums visām kopā vēl ir jābūt skaistām, seksīgām un stiprām.

Tomēr arī sievietes ir agresīvas un biežāk nekā mums gribētos atzīt. Tiesa, sieviešu agresija biežāk ir pasīva un reizēm ne tik fiziski pamanāma, tomēr ne mazāk ievainojoša un sāpīga. Piemēram, sievietēm tik ļoti izplatītais uzvedības veids - nerunāšana ar otru, - ir spilgts pasīvās agresijas piemērs. Pat otram pieaugušajam ir ļoti grūti izturēt ignorēšanu vai caur saspīlētu smaidu izspiestu “viss kārtībā” attieksmi. Bērnam šāda attieksme no mammas ir iznīcinoša, jo savā būtībā viņam pasaka, ka tevis nav, tu priekš manis neeksistē. Arī baumas un intrigas ir izplatīta agresijas uzvedība sieviešu vidū, kam var būt visai sāpīgas un tālejošas sekas.

Kad sabiedrība sastopas ar sievišķo agresiju, tās publiskā reakcija ir nosodīt, novērsties un izolēt, nemēģinot noskaidrot vai izprast cēloņus. Un nereti norādot uz skabargu otra acī, tomēr baļķi savējā neredz. Interesanti, ka bieži vien visasāk agresiju nosodošie komentāri sociālajos tīklos iekļauj tādas frāzes kā -

Ārprāts, kā kaut kas tāds iespējams?! Pašu viņu vajadzētu… ! Kas tā par māti/meiteni/sievieti?! Ar mietu pa muguru! Cietumā! un tā tālāk. Vai redzat paradoksu?

Agresijai var būt ļoti daudzi cēloņi - sekas ieilgušam stresam, bailēm, izmisumam vai sajūtai, ka zaudēju kontroli. Nereti arī, kad hroniski esam pārgurušas, izsalkušas, izslāpušas, neapmierinātas, nesaprastas un nesadzirdētas, necienītas, nenovērtētas, kad nespējam sasniegt mērķus. Situācijas, kad tiek apdraudēta mūsu identitāte, pasaules uzskats, ģimene. Starp citu, pētījumos ASV par pusaudžu meiteņu agresiju tika secināts, ka visizplatītākais cēlonis ir vēlme saglabāt vai uzlabot savu sociālo statusu. Ļoti bieži agresīva rīcība ir saistīta ar sievietes zemo pašvērtējumu.

Agresija var būt apzināta vai neapzināta, ar nodomu vai bez. Bieži tā izpaužas kā fiziski un verbāli pāridarījumi, bet nereti arī kā piespiešana un manipulācija. Tā ir uzvedība vai darbība, kuras mērķis ir nodarīt fizisku, psiholoģisku vai emocionālu kaitējumu otram.

Agresija var izpausties:

fiziski - sišana, grūšana, raustīšana, košana;
verbāli - kliegšana, lamāšanās, apvainošana, izsmiešana, ņirgāšanās;
attiecībās - aprunāšana, otra attiecību bojāšana ar nolūku, intrigu vērpšana, reputācijas graušana;
naidīgi – tiek darīts pāri vai bojāts cita īpašums ar iepriekšēju nolūku un nodomu;
pasīvi - sarkasms, klusēšana, ignorēšana, dzēlīgas piezīmes.

Tātad agresijai ir milzums cēloņu, no kuriem neviens cilvēks savā dzīves laikā nav spējīgs izvairīties. Mēs visi vairāk vai mazāk, biežāk vai retāk mēdzam būt agresīvi. Tā savā veidā ir normāla cilvēka reakcija uz nenormālu situāciju. Lai agresiju varētu mazināt, tā vispirms ir jāapzinās. Kamēr mēs sevī šīs sajūtas noliedzam vai neredzam, vai tajās vainojam citus, postošās agresīvās emocijas un darbības turpinās. Nereti sagūstot mūs apburtajā lokā - agresija, vaina, atvainošanās, no sirds cenšanās laboties, neveiksme vai palaidējmehānisms un atkal agresija.

Bieži savas agresijas apzināšanās ir pats grūtākais solis, jo tad nākas sevi ieraudzīt ne perfektu, nākas sevī ieraudzīt to, ko pavisam negribētos. Nākas apjaust, ka kaut kas man nepadodas, kaut ko es neprotu un ar kaut ko pavisam netieku galā, vai arī esmu kļūdījusies savās dzīves izvēlēs. Sevišķi smaga šāda apziņa ir jaunajām māmiņām, uz kurām sabiedrība, Instagram eksperti un viņas pašas ir netieši uzlikušas tik daudz prasību, ka tās nav iespējams izpildīt un tas var radīt agresiju pret sevi, bērniem un vīru un visu situāciju kopumā. Kam nenovēršami seko kauns un pašpārmetumi, ka neesmu laba mamma, ja reiz dusmojos uz savu bērnu, kurš naktī ceļas reizi stundā.

Ātrā palīdzība situācijā, kad apjaušu, ka jau atkal esmu kļuvusi agresīva, ir šo enerģiju izlādēt konstruktīvi, nevis destruktīvi, radot citiem ciešanas. Konstruktīva izlāde var notikt fiziski sevi noslogojot - sportojot, strādājot dārzā, cērtot malku, pastaigājoties dabā. To var pavisam apzināti “izdauzīt” spilvenā vai boksa maisā, izkliegt kādā vietā, kur tas citiem netraucēs, plēst vecas avīzes. To var arī izrakstīt uz papīra un ļaut vaļu arī trīsstāvīgiem vārdiem, tad papīru saplēst vai sadedzināt. Šeit fantāzijai nav robežu.

Nākamais solis - jāmēģina saskatīt, kurās dzīves situācijās es mēdzu uzvesties agresīvi, kas mani uz to provocē, kas to veicina, un kas īstenībā ir patiesie cēloņi. Jo nereti konkrētā situācija ir tikai palaidējmehānisms kādai vecai sāpei vai aizvainojumam vai nepiepildītai vajadzībai. Dažreiz šie cēloņi var būt vienkārši atrisināmi, kā, piemēram, ja esmu izsalkusi, tad atlieku visu malā un paēdu. Tomēr dažreiz tie var būt sarežģīti un sakņoties dziļi bērnībā. Piemēram, kliegšana uz vīru patiesībā ir izmisuma sauciens pēc drošības vai atzīšanas, vai agresīva braukšana un citu lamāšana patiesībā rodas no sajūtas, ka ar mani nerēķinās. Novēršot cēloņus, mēs likvidējam arī sekas.

Un vissvarīgākā lieta - mēģināt pret sevi attiekties ar mīlestību un pieņemšanu, nevis kritizēšanu un sodīšanu. Jo ja mēs ņemam vērā, cienām un mīlam sevi un savas vajadzības, pastāvam par sevi, tad arī pret citiem varam būt pieņemošākas, iejūtīgākas un mīlošākas. Un atceries, tu neesi tāda viena.