Trīs apzinātības stāvokļi

Kad cilvēks tajā, kas ar viņu notiek, vaino visus un visu, viņam ejams tāls ceļš; kad viņš vaino sevi – viņš ir pusceļā; bet kad viņš nevienu nevaino – viņš ir ieradies / ķīniešu sakāmvārds.

Neviens nav sliktāks vai labāks par otru. Ikviens ir bijis sākumā un ikviens evolucionē, attīstās, transformējas, gūst pieredzi, bagātinās, aug. Mēs visi esam ceļā, tikai katrs indivīds atšķirīgā ceļa posmā. Kļūstot apzinātākiem, mainās redzējums, vērojumi, iespaidi par pasauli. Tā burtiski kļūst citāda. Un kāpēc mēs esam tik dažādi, kādēļ pastāv gan nekrietnais, gan labais, gan neglītais, gan skaistais, gan nejaukais, gan patīkamais? Katrā no mums ir dievišķā dzirksts. Caur šiem bezgala daudzajiem atšķirīgajiem aspektiem Radītājs iepazīst pats sevi. Tā ir informācija par visu iespējamo. Tieši caur šo dalīšanos dažādībā, kā starpā ir arī daudz nepatīkamā, tiek sajusts arī svētlaimīgs prieks par atkalsavienošanos ar Avotu.

Apskatām trīs apzinātības līmeņus un kā katrā no tiem redzam pasauli

Miega stāvoklis

Šajā apzinātības stadijā ir viena patiesība, melns un balts, uzskats, ka “manas izvēles, lēmumi ir taisnīgi”, lai gan tie izdarīti caur šauru prizmu, mazu kastīti, kuras šaurībā nav iespējams saskatīt lielāku kopainu, kas ir pieejama ārpus šīs kastes. Pasaule, kurā valda izdzīvošanas instinkts, upura lomas izdzīvošana, ciešanas. Pasaule, kurā tiek izdzīvotas neskaitāmas karmiskās cilpas. Lēmumi un pieredzes ir balstītas uz bailēm. Pasaule šķiet bezjēdzīga, vientuļa un konkurences pilna. Šo cilvēku pilnībā pārvalda emocijas; cilvēks neprot no tām atdalīties, neprot saskatīt patieso sevi. Dzīvo autopilotā. Apziņa iedalās duālismā: persona (maska) un ēna (zemapziņas prāts).

Pamošanās un atmodies stāvoklis

Paplašināta uztvere, kas tuvojas neduālai uztverei. Mazāk nosodījuma. Apzinās, ka pats ir atbildīgs par savas dzīves lēmumiem un pieredzēm, ierobežojošiem uzskatiem. Apzinās, ka ziņas, ko rāda televīzijā, nav faktiskā realitāte, bet gan viedoklis, redzējums.

Pievēršas savai iekšējai izpētei, atbildes, iemeslus meklē sevī. Prot pamanīt paternus un sinhronitāti. Tuvojas mīlestības un pieņemšanas apziņai. Bruģē ceļu uz pārpilnību, mācās būt šeit un tagad, paaugstinās empātija un īsta līdzjūtība. Līdz ar apziņas paplašināšanos, samazinās ciešanas. Protams, tas nenozīmē, ka ciešanu izraisoši notikumi vairs neatgadās - var notikt tikpat skumji vai traģiski notikumi kā ar cilvēku aizmigušā apziņas stāvoklī, bet redzējums, izpratne par tiem ir mainījusies, kas arī palīdz tiem iziet veiksmīgi cauri, neļaujot emocijām pār sevi valdīt. Emocijas tiek vērotas. Tās pastāv, bet tās nekontrolē cilvēku. Cilvēks sajūt un ieklausās savā sirdsbalsī, intuīcijā, ķermeniskajās sajūtās, kas mums saka priekšā tik neticami daudz! Tiek līdzsvarota sievišķā un vīrišķā enerģija, kas visos mūsos ir abas. Tiek atpazīta, atzīta un pieņemta ēnas puse. Savas ēnas īpašības varam likt lietā un transformēt mums nepieciešamajā konstruktīvajā izpausmē.

Apgaismotais stāvoklis

Dievišķas visa zināšanas, ieintegrēta patiesība, tīra un pilnīga tās pieņemšana. Nav haosa vai nepilnību, bet gan sapratne, ka ir ierobežojoši vai paplašinoši priekšstati. Sinhronitātes top par maģiskiem brīnumiem. Apziņa, ka esi visas savas pieredzes Radītājs. Šis ir cilvēks, kurā nav nosodījuma.

Šāds cilvēks dzīvo mīlestībā un līdzjūtībā, tā viņam ir apkārt un to viņš izstaro, dod citiem. Mīl visu un visus sev apkārt un pasaulē. Tas attiecas uz ik sīkāko nieku, kukainīti, pieredzēm, redzēto, sajusto, dzirdēto… Izjūt īpaši dziļas sajūtas, bet emocijas viņu nevalda, viņš ir pieņemošs vērotājs, kas prot saņemt un atlaist. Piedzīvo dievišķas pieredzes, paplašinātas multidimensionālas pieredzes laika dimensijās. Dzīvo un ir plūsmā ar Visumu. Apzinās vienotību.

Kādas pārmaiņas notiek mūsos, kad mūsu apziņa mostas?

• Viena no pirmajām zīmēm, ka cilvēks mostas – viņš pamana, ir vērīgs un vērojošs. Viņš pamana, kur dzīvo, kā dzīvo, sāk apzināties un pēcāk pētīt, ko, kā un kāpēc domā. Dzīve autopilotā kļūst par vērotāja dzīvi;
• Parādās vienotības sajūta un līdzatbildība gan ar cilvēkiem, gan dzīvniekiem un citām dzīvām radībām, augiem, planētu;
• Tiek atlaistas piesaistes (es esmu tas, ko lasu, ko ēdu, kāda zīmola kurpes velku utml.) un sevis definēšanas (es esmu vegāns, es esmu populārs, es vienmēr kavēju utml.);
• Tiek atrasts iekšējais miers, piedzīvots iekšējā miera stāvoklis, neatkarīgi no tā, kas notiek dzīvē;
• Pastiprinās intuīcija. Un tā pastiprinās, jo tu tai pievērs uzmanību;
• Parādās sinhronitātes (piemēram, par to, ko vakar vakarā lasīji daiļliteratūras grāmatā, šodien pēkšņi sāka runāt tavs darba kolēģis un vēlāk redzēji kinofilmā);
• Attīstās empātija, līdzjūtība, iejūtība gan pret citiem, gan sevi pašu;
• Pazūd bailes no nāves, jo rodas dziļāka izpratne par šo fenomenu;
• Cilvēks sāk dzīvot autentiskāku dzīvi, jo ieklausās sevī, iepazīst sevi.

Daži piemēri pasaulē:

• Pasaulē iemīļotais komēdiju aktieris, komiķis Džims Kerijs – viņa garīgais mošanās ceļš sākās ar komēdijām, caur kurām viņš redzēja spilgti izgaismojamies slavas ilūziju, atmetot jebkādu vajadzību pēc tās;
• Televīzijas šovu radītāja un vadītāja Opra Vinfrija – caur saviem raidījumiem izglīto, modina miljoniem skatītāju un klausītāju, tostarp lielām cilvēku masām parādījusi, kas ir garīgais skolotājs Ekharts Tolle;
• Britu aktieris, komiķis, dziedātājs, rakstnieks, garīgās veselības un narkomānu rehabilitācijas aktīvists Rasels Brends, sarakstījis grāmatu “Atgūšanās. Brīvība no atkarībām” , caur humora devu pastāvīgi uzdod jautājumus un rosina līdzcilvēkus domāt.

Raksta autore: Ieva Simanoviča