Šīs nedēļas populārākais

Piedāvājumi

Vīrišķības pieredzēšana kalnos. Gundara Bojāra un Kaspara Skrastiņa stāsts

Pirms intervijas Gundars saka: mums nav bail iet nekur!

Gundars Bojārs. Ceļotājs, piedzīvojumu meklētājs un dēkainis. Viens no ceļojumu portāla hiexplorer.life līdzdibinātājiem.

Kaspars Skrastiņš. Ceļotājs, meklētājs. Apgūst transpersonālo psiholoģiju.

Saruna notiek pāris mēnešus pēc viņu 8 dienu izaicinošā ceļojuma cauri džungļiem, kalniem un neapgūtām takām Bolīvijā. Maršruta kulminācija bija kāpiens 6088 metru augstajā majestātiskajā Huaina Potosi virsotnē, kuru sasniedza viens no viņiem. Bet ne jau virsotnes sasniegšana bija viņu mērķis. Kā abi atzīst, kalnos kāpšana ir viens no būtiskiem garīgo meklējumu posmiem.

Par kalnos kāpšanu, par vīrišķību, situācijām uz naža asmens, kas maina dzīvi. Par apzinātību un apziņas paplašināšanas jēgu. Un vienkārši par vīriešiem, kas ir sevis un pasaules izziņas procesā. Par to šī saruna.

Skatiet arī video šeit: VĪRIŠĶĪBAS PIEREDZĒŠANA KALNOS

Pastāstiet par sevi dažos vārdos – kas jūs esat, ko šobrīd darāt, un kas ir tas, kā sevi identificējat.

Gundars: To šodien nav pieņemts uzsvērt, bet man liekas forši, ka ir vīrieši un ir sievietes. Esmu vīrietis, kas dzīvo noteiktu dzīvesveidu. It sevišķi vīriešiem nepieciešams no kaut kāda vecuma sākt piekopt askēzes, kas nav sevis mocīšana, bet drīzāk robežu izstiepšana.

Cilvēki mūsdienās jūtas vientuļi. Varbūt vajadzētu pamēģināt vienītī noiet kādu kalna maršrutu, parunāties ar sevi. Tad vientulības sajūta pazūd. Daudziem ir bail palikt vienatnē ar sevi. Vajadzīgs kaut vai telefons, kam pieķerties un feisbukā ielaikot, it kā uzturot saikni ar apkārtējo pasauli, bet patiesībā grimstot lielākā un lielākā depresijā.

Mana prakse saistīta ar klejojumiem. Mērķis nav sasniegt kādu virsotni, mērķis ir piedzīvojums - kā tu to izej, kādus cilvēkus ceļā satiec, ar ko ej kopā… Tas viss ļoti bagātina, tā ir manas dzīves filozofija. Tu atgriezies ģimenē, uzlādējies ar vīrišķo enerģiju un spēku, ko dot saviem bērniem, savai sievietei, un saņem pretī mīlestību, sievišķo enerģiju. Kad ilgāku laiku neesmu kāpis kalnos, sāku meklēt jaunus izaicinājumus. Reizi gadā ir jādodas klejojumā. Kā vilkam.

Foto: Personīgais arhīvs / Bolīvija, Huayna Potosi

Kaspars: Pievienojos Gundara teiktajam par ceļojumiem un vientulību. Kad ceļojumā nav zonas un tu telefonu paņem pa retam, lai kaut ko nofotografētu, neesi no tā neko zaudējis, bet gan ieguvis.

Redzot mazos ikdienas kreņķus - bērni nav nomazgājuši traukus, iztīrījuši māju, manī radās jautājums – vai tiešām tas ir viss? Caur ceļojumiem un studijām Transpersonālās izglītības institūtā tomēr saprotu, ka ir iespējams dzīvot dziļāk, interesantāk, pilnesīgāk. Līdzīgi kā Gundars teica, - kad atgriezies mājās pēc divām apmācību dienām skolā vai no ceļojuma, - tā sajūta ir kaut kas pārpasaulīgs.

Kāds bija jūsu ceļojums cauri Bolīvijai?

Gundars: Maršruts bija sastādīts pēc principa redzēt pēc iespējas lielāku dažādību. Ceļš līdz Bolīvijai ir tāls. Tas Kasparam aizņēma vienu diennakti, man divas diennaktis, jo iesprūdu Bogotā. Bet tā bija iespēja redzēt Bogotu, kas ir ļoti interesanta un krāšņa pilsēta.

Maršruta ceļš cauri īstiem tropiem ar visu, kas pa ceļam ir sastopams, pa inku taku, kas izveidota pirms daudziem gadsimtiem… Atradām nesaprotamas pārejas, takas un alas, par kurām pat vietējie mums neko īsti nevarēja pateikt. Simts metru dziļumā kalnā pavadījām nakti šķūnītī pie kāda vietējā iedzīvotāja, kurš pat spāniski knapi runā. Ja cerējām, ka pagulēsim gultā, tur vispār nekā nebija - gulējām uz skolas terases, gan karstumu, gan aukstumu izbaudījām. Skaisti. Un gājiens beidzās skaistā kalna Huaina Potosi virsotnē. Apmeklējām arī lielāko sāls ezeru pasaulē. Tas ir meditatīvākais skats, kādu esmu redzējis. Kad nav nekā. Tu skaties uz horizontu un ir divas krāsas – balta un zila.

Novembrī plānojam atkal aizbraukt. Iespējams, ar dažādiem krāšņākiem piedzīvojumiem, un mums pievienosies kāds paraplānists, kurš no Huaina Potosi vēlas nolidot ar paraplānu. Tas būtu filmas cienīgs sižets.

Foto: Personīgais arhīvs / Bolīvija, Huayna Potosi

Lai arī tikšana līdz kalna virsotnei nav pašmērķis, ko vīrietim nozīmē padošanās sajūta - neuzkāpt?

Gundars: Kaspars ir malacis, uzdāvināja sev tādu dāvanu, uzkāpjot virsotnē tieši dzimšanas dienā. Pakļāvos Kaspara avantūrai, jo sākumā nebija mērķa uzkāpt pašā virsotnē. Tas prasa arī papildus finanšu līdzekļus. Jāņem gids, jāveic sagatavošanās darbi. Tā ir lielāka organizēšanās, bez tās kāpt būtu diezgan bezatbildīgi. Es neesmu alpīnists. Bet tas bija skaisti. Diemžēl man nācās pieņemt atbildīgu lēmumu nekāpt līdz virsotnei, biju divas naktis negulējis. Lai gan kalns nav bīstams, tomēr gadīties var viss kas. Man likās, ka ceļojums ir pietiekoši skaists, ļoti priecājos par Kasparu, sēdēju visu rītu lejā un skatījos binoklī, kad viņš beidzot parādīsies. Bija tāds prieks redzēt viņa emocionālo piepildījumu! Tas ir lielāks prieks nekā ja es pats būtu kāpis.

Kaspars: Manī nebija uzstādījuma: uzkāpt tajā kalnā vai sasniegt tik metrus. Svarīgākās bija sajūtas ejot un sarunas ar sevi - tas ir milzīgs psihoterapijas kurss. Tas, ka esmu tur uzkāpis, man nav kā varoņdarbs. To es saku dziļi, bez bravūras.

Foto: Personīgais arhīvs / Bolīvija, Huayna Potosi

Jūs ar Kasparu bijāt divatā un jau iepriekš pazīstami. Bet vai vedot grupu šādos piedzīvojumu ceļojumos, tie ir cilvēki no pazīstama loka? Jo ir zināmi riski - vajadzīga cieņa gan pret vietu un maršrutu, gan tā vadītāju. Jo kā teicāt – šādi maršruti nav, lai kaut ko pierādītu, ir svarīgi arī zināt, kurā mirklī apstāties.

Gundars: Psiholoģiskā saderība ir ļoti svarīga. Pirmajā reizē, kad šādā ceļojumā devos divatā, man bija bažas, vai mēs ar Gvidi (Gundara draugs, TV raidījuma “Pa priecīgā kartupeļa pēdām” dalībnieks Gvido Kakliauskas – aut.) spēsim viens otru 16 dienas izturēt. Stresa radīti asumiņi varbūt bija, bet emocionālais piepildījums visu atsver. Grupas neesmu vedis, tādas pieredzes man vēl nav. Divatā iet ir salīdzinoši viegli. Grupās ir liela organizatoriskā atbildība un neviens nav pasargāts no riskiem, ka kādam uzdod nervi. Ejot 5000 metru augstumā, var būt situācija, kad kāds apsēdīsies un pateiks, ka viņš tālāk neies.

Foto: Personīgais arhīvs / Bolīvija, Huayna Potosi

Ikdiena jau ir gana dinamiska un piepildīta. Kāpēc jūs un citi cilvēki dodas šādos ceļojumos? Un vai gaidas tika piepildītas?

Kaspars: Man nebija ekspektāciju, ko es kalnos sagaidīšu. Svarīgākais ir piepildījums, emocijas, domas un prāta ceļojums, ko izveic, ejot tieši tādā ceļojumā, ejot cauri džungļiem… Kādai ceremonijai un kādai elpošanai jābūt, lai nonāktu tādā prāta stāvoklī, kāds rodas tur, ejot šīs dienas… Sākot ar to, ka izkāp kaut kādā ceļu krustojumā un nesaproti, vai tas ir riktīgais krustojums. Un tagad astoņas dienas no šejienes? Līdz tam, ka tu atkal ieraugi cilvēkus. Lai cik tas klišejiski neskanētu, uzrunā nezināmais.

Foto: KASPARS SKRASTIŅŠ / La Paz Sandillani

Gundars: Maršruti ir pietiekoši sagatavoti, bet arī sagatavotajos maršrutos var gadīties pārsteigumi, kaut kas nezināms, kaut kas, ko neesi paredzējis. Jābūt iespējai uz vietas pielāgoties. Jārēķinās, ka vari kaut kur uz pāris dienām iesprūst laikapstākļu dēļ. Mūsu ceļojumā pa ceļam viens tilts eksistēja, otrs nē, tam bija pāri tikai trose. Bet mēs tam arī bijām gatavi.

Mūsdienās mūsu vietā bieži vien sabiedrības iekārta mēģina mūs padarīt par nedomājošām mašīnām. Kur viss ir gatavs, nolikts priekšā. Jādomā tā, jāmācās to, jāstrādā tur. Eksperti tev visu pateiks priekšā. It sevišķi tas izpaužas uz bērniem – man ir bažas, ka aug vārguļu paaudze, kas nebūs gatavi nopietnam stresam. Viņi perfekti māk rīkoties ar telefonu un instagramu jau no dzimšanas. Viņiem viss ir. Pat ne tik turīgās ģimenēs. Ja salīdzinām savu paaudzi, - mums varbūt bija divas pirktās rotaļlietas, pārējo uztaisījām paši. Man negribas palikt par dīvānā sēdētāju un domāju, ka turpmākos savus 50 gadus es noteikti nodarbošos ar to pašu, ko tagad. Nomirt gultā ir stulbākais, ko iedomāties (smejas). Piedzīvojums un emocijas, ko saņem, ejot šādos gājienos un braucot pa nezināmām vietām, ir fantastiskas un tās nevar atsvērt ne ar ko. Es ceru, ka tāda veida kustību Latvijā būs arvien vairāk. Man tā ir izlēkšana no ikdienas. Un tas ļoti paplašina rāmjus, emocionālos un psiholoģiskos. Sajūti sevi kā dabas sastāvdaļu. To nevar aprakstīt.

Kad ej pa kalniem, jūti enerģijas, saproti, ka esi integrēts tajā visā, ka džungļi tevi pieņem vai nepieņem.

Bailes – tas ir viens no sliktākajiem stāvokļiem, kas ar cilvēku var notikt, cilvēks tad zaudē kontroli. Nedrīkst pieļaut milzīgas pārgalvības, bet robežas ir jāstaipa, nemitīgi ar sevi jānodarbojas. Visu mūžu. Nedrīkst apstāties. Un tādēļ es eju. Planēta ir tik dažāda, tik bagāta un tas ir brīnišķīgi. Globalizācija diemžēl spēlē pret to.

Foto: GUNDARS BOJĀRS / Bolīvija, Huayna Potosi

Tu pieminēji bailes. Saprotu, ka jums arī bija situācijas uz naža asmens.

Gundars: Latīņamerikā gandrīz katrā valstī ir teiciens par to, ka ja kaut kas notiek, relax*… Argentīnā saka buena onda*. Bija ļoti svarīgi sevī dabūt šo stāvokli – nu labi, šodien netiekam tiltam pāri, uztaisām skaistā vietā nometni, uzvārām vakariņas, skatāmies, sēžam, baudām. Ir amerikāņu grupas, izraēliešu grupas, vāciešu grupas, kam viss sarakstīts precīzi pēc pulksteņa. Viņi piebrauc pie upes, kur paredzēta pārbrauktuve, bet ir pacēlies ūdens… (vietējie to uztver normāli – pasēžam, pagaidām divas dienas, ūdens nokritīsies, nekas dzīvē tāds nav noticis, kur jāskrien?). Bet mums kaut kur nemitīgi jāskrien un jātaisa selfiji. Latīņamerikā dzīvo šodien un bauda. Cilvēks sēž savā būdiņā un var baudīt skaistu skatu katru dienu. Viņš ir laimīgs.

Bailes ir sliktākais ceļabiedrs. Bet kas notiek tad, kad tās atnāk?

Gundars: Man pašam ir bijuši riskanti brīži. Bet es zināju, ka Kaspars ir blakus. Mēs meklējam noiešanu no pārejas un taka bija nobrukusi. Bija jāmeklē cita. Bailes nepalīdz. Ir jāieslēdz racionāls prāts. Kas var būt sliktākais, kas var notikt? 5000 metru augstumā jātaisa telts, jāguļ aukstumā sniegā? Bet tas nav nekas traģisks.

Tā nav, ka ne no kā dzīvē nebaidos. Bet ceļojuma grūtības nav tās, kas varētu izraisīt bailes. Ir jāuzmanās. Kalnos pēkšņi var uznākt zibens, kas kalnos sper uz visām pusēm. Esmu gulējis uz vēdera pusstundu, nometis somu un nūjas, kamēr pāriet zibens. Guli, gaidi, un piecelies slapjš un nosalis.

Kas notiek tajā mirklī? Vai nāk kādas domas? Pusstunda tomēr ir ilgs laiks.

Gundars: Tajā, kas notiek, ir milzīgs skaistums! Koncentrējies uz skaistumu! Atakamas tuksnesis, apkārt viss zibeņo, - tie ir vienreizēji skati. Piedzīvoju mirkli šeit un tagad, kad nedēļu gāju pa Zapaleri vulkānu, kas atrodas uz Argentīnas, Čīles un Bolīvijas robežas. Tas ir 5653 metru augstums, kurā notiek visādas jocīgas lietas ar cilvēka smadzenēm, viņa gribasspēku. Vēl bija tikai 80 metri jāuzkāpj un es apsēdos pirms tiem atpūsties uz akmeņa un domāju: sabojātos laiks, tad es varētu nekāpt uz tās pumpiņas augšā. Un tad visiem izstāstīt, ka es tur biju! Pats par sevi sāku smieties – esmu atlidojis pāri okeānam, trīs dienas līdz turienei braucis, gājis pāri visam tuksnesim, lai beigās neuzkāptu. Un pašā augšā arī bija mirklis, kāda man nekad nav bijis. Pazuda uz brīdi sapratne, vai viss iepriekšējais dzīvē ir mans sapnis vai arī šis brīdis ir mans sapnis. Nereāla sajūta. Viens sēdi nekurienē, kur nav ne telefona, ne sakaru, ne cilvēku. Nav nekā. Minūtes laikā saliku galvu atpakaļ, jo tomēr lejā arī jātiek. Tu saproti, ka īstenībā vari visu. Ne no kā bail nav. Tevī ir milzīgs potenciāls un tāds ir katrā cilvēkā. Dzīvē vari paveikt visu, ja to patiesi vēlies.

Kaspar, kā tev ir?

Kaspars: Bailes tu nobīdi malā, jo saproti, ka tās labumu nedos. Man bija gadījums, kad lidoju ar planieri un pirms nosēšanās uznāca blekouts*. Saulē četras stundas nosēdēju zem stikla, un tad, kad man atausa filma, biju aizlidojis garām lidlaukam. Griezties atpakaļ nevari, lai nepaliktu par gaļas gabalu, un saproti, ka lai būtu, kas būdams, jāmetas iekšā labībā. Viss krakšķ un brakšķ, iet pa gaisu. Un tad, kad tev pieskrien klāt un tausta kaklu, vai esi dzīvs, saproti, ka kaut kā esi izairējis to situāciju. Pēc tādām situācijām gan es šad tad nobīstos. Bet vairāk man parasti bailes par citiem. Par to, lai manas darbības nekaitētu citiem.

Tādas situācijas tomēr tevi maina.

Kaspars: Mani noteikti. Man ir bijusi situācija, kad netieku uz lidlauku, bet apakšā nav kur īsti nosēsties. Bet saprotu, ja pats to neizdarīšu, neviena cita apkārt nav, kas to izdarīs manā vietā.

Kurā mirklī dzīvē sākas eksistenciālie jautājumi? Vai tos rada situācijas vai vecuma posms?

Gundars: Uzskata, ka vīrietim pēc 30 gadu vecuma jāsāk par ko vairāk domāt nekā apmierināt vīrieša iekarotāja ambīcijas. Naudas pelnīšana, protams, ir nepieciešamība. Vīrietim ir jānodrošina sava ģimene. Bet ir jādara kaut kas vairāk. Senos laikos vīriešiem bija vairākas iniciācijas. Puika kļuva par vīrieti, kad ap 14 gadiem viņam iedeva šķēpu, aizsūtīja mežā uz gadu vai pusgadu, lai tas pats sagādā sev iztiku. Tad viņš nogalina lauvu vai lāci un kļūst par vīrieti. Manā paaudzē ļoti nopietna iniciācija bija padomju armija. Bet tas ir vairāk par izdzīvošanu. Vēlāk tu sāc meklēt kaut ko vairāk. Man varbūt tas iestājās ap 35 gadiem, citiem ap 40, citi ir jauni čaļi, kas ir meklējumos. Un man prieks par to. Nav tajā jāiestrēgst, nedrīkst kļūt par askētu. Mēs dzīvojam uz Zemes. Ne jau velti esam piedzimuši uz Zemes. Mums ir jādzīvo Zemes dzīve. Tas, ko gūstam caur garīgām praksēm, ir jāpielieto ikdienas dzīvē. Ir dzīves situācijas, kas ved, pārmāca. Ir grūtas situācijas, kad liekas, visa pasaule sabrūk.

Kad tev, Kaspar, sākās meklējumi?

Kaspars: Man apmēram 38 gadu vecumā, kad sapratu, ka eju pa riņķi. Nebija piepildījuma. Neuzrunāja ne nauda, ne citas mazākas vai lielākas uzvaras. Sākot prakses un lasot grāmatas, arī līdzīgi domājoši cilvēki apbrīnojamā kārtā uzrodas.

Gundars: Tas, ko tu dari, piesaista apkārtni, tavu sabiedrību. Katrā vecuma posmā ir bijusi apkārt kāda sabiedrība. Tikko tu sāc nodarboties ar tādām lietām, arī cilvēki parādās apkārt.

Foto: Personīgais arhīvs / La Paz Animas / Sajūtu kanjons

Ir zinātniski pierādīts, ka sievietes runā un dalās daudz vairāk kā vīrieši. Jūsu iekšējie meklējumi sākuma posmā bija individuāls ceļš vai tomēr runājāt arī ar draugiem, meklējāt domubiedrus?

Gundars: Gan, gan. Bērnībā nebija telefona, tika izlasītas pilnīgi visas piedzīvojumu grāmatas, par dzīvniekiem un dabu. Tika izlasīts un apgūts viss, kas bija pieejams un interesants. Lielā mērā tas palika sapņu līmenī. Kad man vecāki vaicāja, kas es gribu būt, teicu, ka ceļotājs. Vecāki teica, ka tādas profesijas neesot. Nepagāja ne 40 gadi, kad es tāds esmu.

Vīrieši laikam runā mazāk. Vīriešiem raksturīgs vientuļā karotāja ceļš.

Kaspars: Nesen biju festivālā Būtība un tur bija vīriešu aplis. Sēž kādi 50 sakarīgi veči, sākot no 25 līdz 60 gadiem. Vīrieši bija ļoti atklāti, atklāja savu ievainojamību un ļoti ātri atvērās. Tajā brīdī nebija sajūtama konkurence. Visi bija līdzvērtīgi. Man arī pirms tam šķita, ka vīrieši visu tur sevī. Tādēļ šis man bija pārsteigums.

Gundars: Bet tā ir reta parādība. Ja vīrieši atveras, tas ir neparasti. Fantastiski. Jo nav pieņemts, ka vīrietis raud, bet mūsos jau arī ir emocijas.

Foto: Personīgais arhīvs / Chucura Alta Samaña Pampa

Paturēšana sevī ir iekšējā nedrošība vai tomēr ārējā pasaule nav atvērta vīrieša jūtīgajai daļai?

Kaspars: Manuprāt, pasaule ir atvērta visam. Cik tu pats tai atveries. Ir ceļotāji, kas baidās no visa un viņu Madridē apzags un Barselonā uzbruks. Bet ja esi atvērts, smaidi un dziļi iekšā esi pozitīvs, ar tevi notiek labas lietas, nevis sūdi. Vīrieši savu sievišķo pusi aizvien vairāk sāk atklāt.

Gundars: Tā laikam skaitās sievišķā puse – šī atklātība. Bet mūsos katrā ir gan sievišķais, gan vīrišķais. Jābūt līdzsvaram. Pieņemšana, atvērtība – tas ir milzīgs instruments, burvju līdzeklis. Visvairāk man to ir sanācis izjust tieši Latīņamerikā. Varbūt tādēļ, ka tur visi cilvēki ir tādi. Tu esi svešā vietā – pieņem, izbaudi, nenorobežojies. Mūsu civilizācijai ir raksturīgi sevi no visa pasargāt. Esam baigi publiskie, mums ir feisbuka profili, bet tajā pašā laikā esam ieslēgušies sevī un visur saskatām ienaidniekus. Mani reiz Buonosairesā gribēja aplaupīt (pasmejas), viņš atver roku un rāda man pistoles lodi, es sāku smieties. Saku: ko tu man to lodi rādi? Man mājās arī ir. Viņš tik ļoti apmulsa, izsists no līdzsvara, kamēr es smejos un stāstu, kas man vēl ir mājās.

Abi teicāt – kas ir tevī, tā pasaule atsaucas uz tevi. Tad kad jūsos sākās iekšējās pārmaiņas un meklējumi, vai tas kaut kādā ziņā mainīja materiālo, reālo dzīvi?

Gundars: Es sevi piepildu caur piedzīvojumiem, svaigām emocijām. Kosmoss dod dāvanas pretī – gan praktiskas, gan emocionālas. Pasaule apkārt pilnīgi noteikti mainās.

Kaspars: Mainījies ir tas, ka man vairs nav baiļu– kas būs pēc pusgada. Dažbrīd šķiet, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, jo visi apkārt baidās. Bet kad esmu viens pats mājās pie jūras, nopeldējies, apsēdies, pasēdējis pie meža, tad liekas – nē, labāk es esmu es pats.

Foto: Personīgais arhīvs / KASPARS SKRASTIŅŠ

Ko jūs varētu ieteikt citiem vīriešiem, kas uzsāk savus garīgos meklējumus? Sākumā vīrietis var justies neiederīgs draugu lokā vai mēģināt runāt ar partneri par garīgām tēmām, bet saņemt atbildes, kam nebija gatavs. Un ir nedrošība – vai man to vispār vajag.

Kaspars: Ļoti bieži pie sievas vai draudzenes vīrietis neatradīs dzirdīgās ausis. Pirmais, ko es ieteiktu – meklēt. Uzturēties ar cilvēkiem, kas ir līdzīgos meklējumos vai tikuši jau tālāk. Man ļoti palīdzēja, ka redzu, ka cits cilvēks jau dzīvo apzinātā mierā. Tas aicina turpināt un saprast, ka tavi meklējumi nav kaut kas neriktīgs. Un tad iegriežas rats. Un tu satiec jaunus cilvēkus un arī cilvēkus, kurus jau pazini, bet parunājot izrādās, ka arī viņš jau ir sen šajos meklējumos.

Gundars: Nav tā, ka jāaizmirst par ikdienu un plāniem. Arī kad ej pa kalniem un taka ir nezināma, ir kaut kāds virziens. Apmēram jāprognozē, kas varētu būt priekšā. Tā arī dzīvē meklēšana ir ļoti būtiska. Cilvēkam ir jābūt meklētājam. Nekas neizdosies, ja meklē ar noskaņu, ka es visu zinu. Zinu, ko precīzi meklēju, un tikai tādus cilvēkus pielaidīšu klāt un neko citu negribu dzirdēt. Vīrietis ir mednieks, viņam jābūt visām maņām vaļā, jābūt visu uztverošam. Mežā zvēri ir dažādi. Dzīvē arī ir cilvēki, kas ir plēsēji, kas tev var nodarīt ļaunumu, ir tādi, kas ir tavs medījums. Jājūt un jāizprot visa šī aina. Jāizprot arī šādi cilvēks. Esmu mēģinājis izprast Hitleru. Mazs puika, kas skraidīja pa kalniem, savu fermu – kā viņš izveidojās par šādu monstru? Jābūt maksimāli atvērtam ar visām savām maņām un tajā pašā laikā jābūt iekšējam novērotājam, kas palīdz tev veidot sevi par tādu personību, kāda tu vēlies būt. Mūsos ir daudz personību, kas viena ar otru cīnās. Mums ir iespēja sevi virzīt ar savu attieksmi. Sirdij, ausīm, acīm, apziņai – visam jābūt vaļā. Apziņai jābūt atvērtai, nenoliedzošai. Katra cilvēka uzdevums ir atrast sevi, bet tas ir nebeidzams process. Mēs esam kaut kas netverams starp dažādām personībām, kas mūsos eksistē. Atrast sevi nevar, bet var sevi veidot.

Ir uzskats, ka tad, kad uzejam tur augšā, mums prasa, vai esam izpildījuši šīs dzīves uzdevumus. Ja skatāmies vairākus desmitus gadus uz priekšu, ar kādu sajūtu jūs vēlētos aiziet?

Gundars: Sajūtai jābūt kā pēc superīgas filmas, kurā ir viss. Kurā nav tā, ka visu laiku guli pludmalē un dzer kokteiļus. Jābūt visām emocijām. Uzdevums pat nav izpildīt konkrētu uzdevumu – nosist čūsku, iestādīt koku… Bet izdzīvot visas emocijas, sāpes, priekus, ciešanas, bēdas, vilšanos, iegūšanu… Mēs esam emocionālas būtnes. Emocijas ir galvenais, kas mums šajā dzīvē ir jāapgūst. Nevis kļūt par valsts prezidentu. Kas tā par emociju?

Kaspars: Vienīgais mērķis, uz ko es eju (un arī tas nav īsti mērķis), ir sagatavoties pārejai. Kad kādreiz būs jāpāriet, un tas jau ir savtīgu apsvērumu dēļ (smaida), ja nu tur tiešām ir tie vārti ar Pēteri un viņš tur sāk grāmatu šķirstīt, tad lai viņš saka: nekāds labais tu neesi bijis, bet ej nu ar uz paradīzi! (smejas). Esmu pateicīgs par katru dienu, vienalga vai tā bijusi milzīgas beznaudības vai mīlestības, vai paģiru pilna, - esmu pateicības pilns.


  • *no spāņu val. slenga buena unda – labs noskaņojums
  • *no angļu val. relax - atslābsti
  • *no angļu val. black out – apziņas zudums, noģībšana

Ar Gundaru un Kasparu sarunājās: SIGNE ROBINSONE

Tekstu sagatavoja: IEVA SIMANOVIČA un SIGNE ROBINSONE

Citi Raksti