Izdzirdot vārdu “atkarība” vai “līdzatkarība” visbiežākā asociācija ir ar alkoholu. Patiesi, mūsu sabiedrībā visredzamākā ir tieši alkohola atkarība. Diemžēl vēl joprojām cilvēkos ir neveselīgi liela tolerance pret pārmērīgu grādīgo dzērienu lietošanu. No vienas puses šis paradums tiek uzskatīts par normu un attaisnots, bet no otras – tomēr arī slēpts vai noklusēts.
Nereti alkohola lietošana ir paaudzēs iemācīts sociālās saskarsmes, svētku svinēšanas vai stresa mazināšanas paņēmiens. Alkoholisms ir redzamākā atkarība, tomēr tikpat lielā mērā cilvēka psihisko un fizisko veselību var izmainīt pārmērīga aizraušanās ar narkotikām, azartspēlēm, iepirkšanos, seksu, pornogrāfiju vai virtuālo realitāti: sociālajiem tīkliem, datorspēlēm un metaverse pieredzēm.
Atkarības tēma un tās cēloņi nav viennozīmīgi, un tos mēģina risināt gan mediķi, gan psihoterapeiti, gan mācītāji. Tomēr šoreiz es gribu runāt par līdzatkarību.
Līdzatkarība ir disfunkcionāla, hroniska emocionāla un fiziska atkarība no otra cilvēka uzvedības. Tās ir neveselīgas attiecības, kas sākotnēji veidojas dzīvesbiedriem, ģimenes locekļiem, draugiem vai kolēģiem ar atkarīgo. Parasti šajās attiecībās līdzatkarīgais atkarīgā problēmu uzskata par savējo un uzņemas atbildību gan par pašu problēmu, gan sekām. Piemēram, sieva no rīta vāc vīra dzērumā sasistās glāzes un tīra atstāto nekārtību, un tad skrien uz veikalu pēc alus, jo vīram paģiras, bet bērniem stāsta, ka tētis vakar bija noguris, bet šodien saslimis. Viņa kļūst par devēju, aprūpētāju, cietēju, bieži upurējot savas vajadzības otra – ņēmēja labā. Sabiedrības acīs šajā modelī sieva ir labā, veselā un žēlojamā, bet vīrs sliktais, slimais un nosodāmais. Tomēr patiesībā sieva veicina neveselīgo paradumu, jo neļauj vīram pašam izbaudīt savas darbības sekas.
Šādās attiecībās cieš un palīdzība būtu vajadzīga visiem, arī bērniem.
Bērniem uzaugot ģimenē, kur viens vai abi vecāki ir atkarīgi, ir gandrīz neiespējami izvairīties no līdzatkarīgas personības iezīmēm, kas jau pieaugušā dzīvē ievilks tādos pašos vai līdzīgos attiecību scenārijos. Izplatīts ir teiciens, ka vecāki bērnus mīl bezgalīgi, tomēr savā psihoterpijas praksē novēroju pretējo – tieši bērni mīl savus vecākus bez nosacījumiem. Arī tad, ja dzērāji. Bērna mīlestība un neapzinātās bailes, ka mamma vai tētis varētu nomirt, ir tik liela, ka viņš ir gatavs atteikties no sevis paša, savām vajadzībām, vēlmēm un interesēm, tikai lai saglabātu vecākus savā dzīvē. Šādi bērni iemācās no soļu smaguma un ātruma kāpnēs noteikt, vai tētis šodien ir piedzēries vai nē, pēc mammas balss tembra saprast, vai atkal būs uzbrukums vai izmisīga raudāšana. Viņi iemācās no pusvārda nolasīt pieaugušo emocijas un paredzēt viņu darbību, lai laicīgi pielāgotu savējo. Nereti mūsdienās viņus sauc par empātiem. Viņi pāragri kļuvuši pieauguši un uzņēmušies rūpes par lietām, ar kurām vecāki paši netika galā. Kļuvuši par vecākiem saviem vecākiem.
Pieaugot un veidojot attiecības, bērnībā iegūtās prasmes neizzūd, bet turpina noteikt partnera izvēli un mūsu uzvedību. Tas var arī nebūt atkarīgais, tomēr mēs tāpat centīsimies izpatikt, izmainīt savu uzvedību un intereses partnerim par labu, meklēsim nemitīgus apstiprinājumus, ka esam vajadzīgi un vērtīgi, tomēr līdz galam droši, mīlēti un pieņemti tā arī nekad nejutīsimies.
Atceries, ka visas pārmaiņas sākumā var būt biedējošas un radīt trauksmi, tomēr ilgtermiņa izlaušanās no līdzatkarīgas uzvedības atmaksājas ar piepildītām un laimīgām attiecībām nākotnē.
Raksta autore: Ilze Zviedrīte / Piesakies konsultācijai