Tik vajadzīgais pieskāriens. Saruna ar klīnisko psiholoģi ar specializāciju seksoloģijā Kristīni Balodi

Ir pamatvajadzības, kuru nepieciešamība un neatsverami lielā nozīme cilvēka dzīvē nav apstrīdama. Ūdens, gaiss, ko elpot. Un arī pieskāriens ir cilvēka pamatvajadzība.

Kāda ir pieskāriena loma cilvēka dzīvē?

Pieskāriens ir pirmā maņa, ko apgūstam, vēl esot mammas vēderā. Mēs šūpojamies augļūdeņos un pieskāriena sajūta mūs nomierina, satur, rada drošības un piederības sajūtu. Šī pati nozīme pieskārienam ir visu mūsu turpmāko dzīvi. Ja mums drošā pieskāriena nav, tas maina ne tikai mūsu bioķīmiskos procesus, un līdz ar to paliekam psiholoģiski trauksmaināki, emocionāli nestabilāki, nedrošāki, - tas ietekmē arī mūsu socializēšanos. Līdz ar to mūsu kontakts ar apkārtējiem cilvēkiem paliek nedrošāks, nepārliecinātāks, iespējams, pat reizēm agresīvāks, - no bailēm tikt atstumtam vai pieskārienu nesaņemt. Sākam norobežoties un staigājam, aplikuši dzeloņdrātis. Tas fizisko mijiedarbību vēl vairāk apgrūtina, līdz pieskāriens pamazām izsīkst pavisam.

Bieži, it īpaši vecākajā paaudzē, vairs nav pašsaprotami, ka mums ir kāds līdzās, kam pieskarties. Kamēr vēl mums ir bērni, tikmēr pieskārienu kaut kā sakompensējam, viņiem atļauju neprasot, vai viņi grib, ka mēs viņiem pieskaramies. Tā ir pieaugušā cilvēka privilēģija. Bērna robežas ir jāciena, jāskatās, vai tās nepārkāpjam un neizmantojam viņu, it īpaši, kad runa ir par pieskārienu trūkumu pieaugušo starppersonu attiecībās. Cik daudz bērnu grib tikt aizskarti tikai tādēļ, ka mums trūkst mīļuma un pieejas siltām, pieņemošām attiecībām?

Ja nav attiecību un nav arī bērnu, kā cilvēks var kompensēt šo iztrūkstošo daļu, pieskāriena trūkumu dzīvē?

Nevajag kompensēt to, ko nav jākompensē. Ir jāiet un jāparūpējas, lai varam to iegūt tiešā veidā. Ir jārisina attiecību izaicinājumi vai tuvu attiecību trūkums, nevis jāmēģina apiet šo situāciju.

Savā praksē saskaros, ka negribam atzīt, kur patiesībā ir problēma, un izdomājam, ka to apiesim. Problēmu nevar apiet. Ja to ignorējam, tā atgriežas daudzos dažādos veidos. Pieskāriens ir viens no stimuliem, kā cilvēks saņem informāciju. Un tam ir cieša sasaiste arī ar mūsu robežu sajūtu. Vai es jūtu, kā es sēžu krēslā un vai jūtu kā krēsls pieskaras man? Tas ir pieskāriens. Ja man nav robežas sajūtas, sēžu uz krēsla ar stīvu dibenu un sastingušu iegurni, un nesaprotu, ka man ir jāiekārtojas ērtāk, - man ir izaicinājums ar atbildības uzņemšanos par saskarsmi. Es neidentificēju savu robežu un neiekārtojos apkārtējā realitātē tā, lai man būtu ērtāk.

Pieskāriens ir vajadzīgs visiem cilvēkiem. Seksuāls pieskāriens – tas ir cits stāsts. Visbiežāk, partnerattiecībās pieskārienu klātesamība izsīkst, jo ir bail no seksualizēta pieskāriena. Ja runājam par partnerattiecībām, parasti, ja ir kāda problemātika ap intimitāti, seksuālo mijiedarbību, mēdz izsīkt arī fiziskais mīļums, maigums, tuvība, kas vajadzīga jebkura cilvēka labklājībai.

Mēs neesam sinhronas vienības, - katram pieskāriens būs vajadzīgs citā brīdī un citā formā. Attiecībās mācāmies otru ieaicināt savā teritorijā un ar cieņu ienākt otra cilvēka teritorijā, nevis darot, ko pagadās, bet līdzīgi kā kontaktimprovizācijā – sasinhronizējoties ķermeniskā formā, lai vispirms abi partneri jūtas droši, abi jūtas pieņemti, un abiem ir atbildība – ko es ar šo vēlos panākt un vai paprasu cilvēka piekrišanu, pirms mēģinu kaut ko iegūt. Ja izejam cauri šai formulai, samazinās procents, kur pieskāriens ir nevēlams. Tas nav par to, ka kāds nevēlas pieskārienu. Pārsvarā negribēšana aktualizējas saistībā ar veidu, kā un kur man vai es pieskaros, un, cik tas šķiet kontekstuāli iederīgi.

Ja mīlestības valodas atšķiras, piemēram, vienam no pāra pieskāriens vajadzīgs vairāk un otrā nav tik izteikta vēlme un vajadzība pēc tā…

Es uz teoriju par mīlestības valodām skatos ar piesardzību. Ja cilvēki tik brīvi un harmoniski būtu iemācījušies cieņpilni pieskarties, iespējams, mīlestības teorija būtu pilnīgi savādāk uzrakstīta. Lielai daļai cilvēku ir problēma identificēt savas jūtas un emocijas, domas, līdz ar to arī savas vajadzības. Tad kā es varu būt objektīva, izvērtējot, ka emocionāla dalīšanās nav manas mīlestības valodas top trijniekā? Ja man nav pratības harmoniski pieskarties un uzņemt pieskārienu, kā es varu identificēt, ka pieskāriens nav mana mīlestības valoda? Mēs izvirzām kaut kādas teorijas, kuras pēc tam ierobežo mūsu brīvību pašiem uz sevi paskatīties ar jautājuma zīmi – vai tik tas nav izdevīgs veids, kā paslēpt savu attīstības teritoriju?

Ja runājam par divu cilvēku brīvprātīgām attiecībām, kurās neviens nejūtas piespiests būt un pats spēj sev atbildēt uz jautājumu, kādēļ es iesaistu otru cilvēku attiecībās un kā es praktizēju attiecības, tas nozīmē arī – kā es praktizēju došanu, ne tikai ņemšanu, manā prioritāšu lokā automātiski būs arī otra cilvēka vajadzības, lai kādas tās būtu.

Ja es varu pateikt, ka man nav intereses par to, ka otrs grib, lai es viņam pieskaros, tad kā es saredzu savu atbildību šajās attiecībās, cik lielā mērā otrs spēj kopā ar mani apmierināt savas vajadzības. Kā es biju to iedomājusies/iedomājies, kā tas būs attiecībās? Tas nozīmē, ka man nerada prieku un gandarījumu un sajūsmu tas, ka es varu labvēlīgi ietekmēt otra cilvēka realitāti un man ir pieņemama pozīcija – tā nav mana mīlestības valoda, tātad, tas nav mans izaicinājums?

Vai – es ar tevi kvalitatīvi kopā nepavadīšu laiku, jo man tas nav nozīmīgi un ērti. Intimitāte ir apmaiņas process. Tam ir jānotiek visos līmeņos – fiziskā, psihoemocionālā, sociālā un garīgā līmenī. Ja kādā no šiem līmeņiem apmaiņa nenotiek, tas visticamāk nozīmē to, ka kādu no valodām mēs neesam apguvuši. Vai mums ir ierobežojumi, kas traucē šo valodu brīvi lietot. Viena no cilvēka lielākajām baudām ir sniegt prieku un baudu otram cilvēkam. Tas ir mirklis, kad jūtam savu varu, savu varēšanu. Un vara vai tās neesamība vienmēr pārbauda cilvēku.

Vecāki, kuri savā bērnībā nav saņēmuši daudz fiziskās mīlestības, kurus audzināja ar domu neauklēt pa rokām, “neizlutināt”, attiecībās ar saviem bērniem ievieš daudz fiziskās tuvības.

Šeit iezīmējas riska teritorija, kur man nebija pietiekoši, tāpēc es to pārkompensēju attiecībās ar bērniem. Šo brīnišķīgi ir atrisinājusi attīstības psiholoģija – iedevusi instrumentu, ka mēs uz šo mazo cilvēciņu skatāmies kā uz personību jau no viņa rašanās mirkļa, nemaz nerunājot par to mirkli, kad viņš ir piedzimis. Mēs mācāmies cienīt viņa robežas un vajadzības un sākam veidot dialogu, lai paši sevi trenētu un nepārkompensētu savas vajadzības attiecībās ar bērniem.

Mēs varam būt uzmācīgi ar savu nepiesātināto vajadzību pēc mīļuma. Partneris mums var pateikt nē.

Partnera uzdevums nav mūs rehabilitēt. Partnera uzdevums ir veidot ar mums līdzvērtīgu komunikāciju.

Tajā brīdī, kad “pārmīļoju” partneri, līdz viņš vairs nevar elpot, jo viņam ir par daudz, iespējams, gaidu no viņa terapeitisko funkciju. Bet vai viņš ir mācīts sniegt terapeitisko funkciju? Vai veidojot ar mani attiecības, viņš parakstījās būt par manu terapeitu? Tad meklēju, kur varu saņemt profesionālu atbalstu, lai dziedinātu savu ievainojumu. Kā pieaudzis cilvēks uzņemos atbildību, ka mācos pašnomierināšanās pieskārienu, - kas nozīmē, ka daudz laika pavadu ar sevi siltā, mīļā pieskārienā visos iespējamos radošos veidos, tajā skaitā arī seksuālā. Un pie partnera eju, kad esmu gatava sinhronizēties un mijiedarboties, nevis tad, kad kā mazs, badīgs, alkatīgs bērns gribu vienkārši visu aprīt un paņemt sev, un aizmirst, ka otrs ir dzīvs cilvēks ar savām robežām, savām tā brīža varēšanām un nevarēšanām, vēlmēm, iespējām un potenciāliem. Protams, mūsu tuvās attiecības, ja tajās piedāvājam viens otram pieredzes, kuras atbalsta mūsu personību attīstību, jebkurā gadījumā veiks šo dziedinošo uzdevumu. Destruktīvi tas kļūst mirklī, kad sākam to uztvert par pašsaprotamu un aizmirstam palūgt partnera piekrišanu.

Bērni, jo īpaši maziņi, ir ievainojamā pozīcijā, - viņi nevar pateikt nē. Ir attīstījušās plaša spektra metodes, kā piemēram, hendlings, kurš jau no bērniņa dzimšanas mirkļa māca mums aprūpi, kura ciena abu pušu robežas. Ar savām siekalām vairs netīram bērniem vaigus un neraujam viņus zeķubiksēs ar varu. Mācāmies aprūpi, kura palīdz izprast ilgtermiņa sekas un pakāpeniski mācām bērniem pašiem darīt lietas. Tas no mums prasa milzīgu pacietību, bet pēc būtības mēs mācām bērnam cienīt savas robežas. Un mācāmies arī paši cienīt otra cilvēka robežas. Kopā darīšana ir vienošanās, nevis viena cilvēka otram cilvēkam uztiepta realitāte jebkurā formā – vai tas ir fizisks vai emocionāls, vai tas ir sociāls, vai garīgs pieskāriens, vēlams, mēs nepieņemam lēmumu otra cilvēka vietā.

Vajadzīgs līdzsvars.

Un tas var pazaudēties. Dzīve ir plūstošs organisms. Mēs neesam definīciju grāmatas. Ja partnerībā ir atvērta teritorija, ko sauc par sarunu, kur varam atklāti runāt, paust, kā jūtamies, kādi ir mūsu prātu nodarbinošie jautājumi, kas rada apjukumu, nedrošību, kam ticam, kādās pārliecībās esam iesprūduši, mēs katrs no savas puses attiecībās pienesam mūsu individuālos izaicinājumus. Vēlams, ka attiecību laikā pamazām partnerus no tiem atbrīvojam, nevis krāmējam virsū un tad brīnāmies, kādēļ otrs vairs negrib kaut ko stiept. Jo tas nav viņa stiepjamais. Viņam visticamāk ir pietiekoši ar savējo.

Pieskārienā tas ir jautājums par apzinātību – cik esam pētījuši, kāds pieskāriens mums ir patīkams. Tas ir ļoti saistīts arī ar dzimumaudzināšanu. Ja meitenēm tomēr attīstām gan pašpieskārienu, gan pieskārienu, tad ar puikām reizēm ir pavisam skaudri. Ja meitenes tomēr atļaujamies samīļot, tad puikām ar laiku pieskāriens ir atļauts tikai konflikta, sportiskas aktivitātes vai seksuālas tuvības nolūkos. Caur konfliktu vai konkurenci, kur tas iegūst savdabīgu psiholoģisko fonu, kurā vīrietis dod sev iespēju pieskarties. Jo īpaši otram vīrietim. Tas veido sabiedrību, kurā, gribot negribot, personība vairs nevar brīvi izpausties savās vajadzībās un mācīties adekvātas to apmierināšanas taktikas. Nākas sekot dzimumstereotipiem, kuri neizbēgami radīs izaicinājumus arī viņu intīmajās attiecībās.

Kad pienāk šis mirklis, kad puikām iztrūkst pieskārienu?

Katram būs citādi. Pusaudžu vecums ir dadzīgs vecums. Ja vecāks ar bērnu visu laiku iet uz konfliktu, visticamāk, ne bērns nāks apskauties, ne arī vecāks pats būs tik vieds, lai pieietu nevis budžoties, bet saprastu, ka kaut arī mums ir konflikts konflikta galā, tas neatceļ to, ka mums joprojām vajag justies tuviem un būt jebkura dzimuma bērna aizmugurei. Tā tas ir pusaudža vecumposma realitātē. Nav tā kā ar mazu bērniņu, kurš pats pieskrien un apskaujas. Skolas vecuma bērni sāk aizvien mazāk nākt pie mums. Kā mēs kā pieaugušie protam veicināt, lai pieskāriens, apskāviens nepazūd? Mainām to formu, radām atbilstošu kontekstu. Ja tam nav saistības ar tūlītēju vēlmi nodarboties ar seksu, kā mēs pieaugušo attiecībās mākam to uzturēt un atjaunot un ieviest kā autonomu vajadzību, nevis kaut ko, kam automātiski jāveicina mūsu interesi nodarboties ar seksu.

Ja sievietes intimitātes valoda lielākoties ir dalīšanās pārdzīvojumā un emocionālas tuvības sajūta, tad vīrietim, ņemot vērā, ka var būt ierobežota gan prasme un spēja izteikties, gan formulēt savu pārdzīvojumu, pieskāriens ir tas, kas palīdz veidot intīmi tuvo sajūtu, ko reizēm pat partnere nevar noformulēt vārdos. Ja mēs to seksualizējam vai tas vienmēr izvēršas par seksuālu darbību, dzimst pārliecība, ka vīrieši “visu laiku” grib seksu. Viņi, iespējams, seksu tik ļoti negribētu, ja būtu pratīgāki atbrīvoties no spriedzes un būtu pietiekoša fiziskā tuvība, kura viņiem palīdz paust intimitāti un sasaisti, un viņi attīstītu savu vārdu krājumu un spēju emocionāli izteikties.

Ņemot vērā gan bioloģiski determinētās gan dzimumsocializēšanas īpatnības, mēs tomēr saskarsimies ar dzimumatšķirībām, kuras ir nozīmīgi ņemt vērā. Nevaram vispārināt un visus ielikt zilajā vai rozā kastītē, - katrs cilvēks ir individualitāte, - bet ir jāņem vērā nianses, piemēram, bioloģiski determinētas organisma un psihes reakcijas, kuras iezīmē pietiekoši būtiskas tendences. Piemēram, vīrieša iekāri un uzbudinājumu, kas ir ļoti straujš, līdz ar to jebkura mijiedarbības forma, tai skaitā arī pieskāriens, var veicināt vēlmi pēc tuvības un, iespējams, arī atbrīvošanās no seksuālās spriedzes. Sievietei, lielākoties, uzbudinājums un iekāre sekos pēc drošības, brīvības un pieņemtības sajūtas, kā atbildes reakcija uz pozitīvu pastiprinājumu. Ja jūtos labi pati sevī un jūtos droši, varu atvērties arī tam, ka pamazām erotizējam pieskārienu un pārejam uz seksuālu mijiedarbību.

Vīrišķajam organismam, kuru vada testosterons, pieskāriens būs intensīvāks, straujāks, un empātija pret otra tempu un vajadzībām, ir viens no populārākajiem izaicinājumiem. Sievišķajam organismam iejūtība un trauslums, maigums, ar kādu pieskaramies, kad reizēm otram šķiet, ka neko nedaru vai gaidu norādes, sanāk attapties pozīcijā, ka pieskārienu nemaz nedodu, bet tikai sagaidu un vēlos ņemt. Vai arī es to dodu savā izpratnē tā, kā man liktos kā es gribu, lai pieskaras man, bet tas, iespējams, neder otram cilvēkam.

Tiklīdz man ir mazliet jāpiepūlas vai jādara to tādā veidā, kā tas ir patīkami otram, man paliek garlaicīgi, un es sāku domāt par to, ko dot bērniem brokastīs, - tas atņem enerģiju pieskārienam. Ja man pašai ir garlaicīgi, es zaudēju interesi, otrs cilvēks to jūt. Pārsvarā mēs nevēlamies darīt to, kur jūtamies nogarlaikojušies. Zaudējam motivāciju būt šajā pieredzē un to izbaudīt. Jebkurās partnerattiecībās, bet jo īpaši divdzimumu attiecībās, jo par partnera atšķirībām mēdzam neinteresēties, lai pieskāriena kultūra attīstītos labklājīgi, jābūt seksuāli izglītotiem un pietiekoši inteliģentiem tajā, ko nozīmē divu dzimumu attiecības, kur katram ir savas fizioloģiskās īpatnības. Sievietei, piemēram, hormonālais cikls, kas ļoti izmainīs, kā viņa pieskaras vai uzņem pieskārienu, vai kāda veida pieskāriens viņai būs nepieciešams un ar kāda veida emocijām tas ies roku rokā.

Ja sieviete sāk intimitātes brīdī domāt par citām lietām, tas nav atkarīgs no vīrieša, tas ir atkarīgs no viņas pašas. Kā viņa noskaņojas.

Tas ir atkarīgs no spējas koncentrēties uz to, ko es daru. Spējas būt klātesošai pieredzē, kurā es esmu, nevis savā prātā emigrēt kaut kādā citā dimensijā. Vai es spēju fiksēt, ko es redzu, ko dzirdu, ko sasmaržoju, ko sagaršoju, kam pieskaros, kas pieskaras man, un nepeldēt kaut kur prom. Neviens cits to manā vietā nevar izdarīt. Neviens cits manā vietā nevar ne paskatīties, ne pasmaržot, ne sadzirdēt, un nekādā veidā nevar to visu intuitīvi virzīt tajā virzienā, kur tas man nes labklājību.

Ja neesmu klātesoša, pametu arī partneri.

Pēc būtības mani neinteresē, ko ar viņu kopā daru. Ja esmu godīga, ka daru bez totālas intereses autopilotā, planēju un skatos seriālus savā izplatījumā un tajā laikā kaut ko tur mīcu, ja vismaz tajā esmu atklāta, partnerī vismaz neuzturēšu neadekvātas ekspektācijas. Atklātība un godīgums daudz ko var atrisināt. Bet tad, ja mēs mēģinām viens otru apmānīt, jūtam vairāk distanci viens ar otru nekā sinhronizēšanos un kopā būšanu, ir vērts uzdot vismaz sev jautājumu, kāda ir mana motivācija. Nav vajadzības feikot. Attiecības paredz atbildību. Ja es piesaistu otru cilvēku, tas vairs nebūs tikai manas gribēšanas vai negribēšanas jautājums. Tas būs arī jautājums, kā es protu atvērties gribēšanai, lai es ieraugu, ka tas šobrīd ir manās interesēs. Es to nedaru ne priekš viena cita. Es izvēlos būt attiecībās. Tas ne vienmēr būs woah ho!, tas ir kā mēs protam atvērt sevi sekojot vērtībām, atvērt caur to, ko redzam kā savas labklājības nesēju, nevis kalpojam savām iegribām.

Un tas attiecas ne tikai uz intimitāti, seksualitāti, bet dzīvi vispār.

Es ļoti ceru, ka katram cilvēkam dzīve ir intīmākā no pieredzēm, kāda viņam vispār ir, un ja mēs neesam kontaktā ar savu seksualitāti, mums “nedraud” nekāda labklājība un paplašinājums. Mēs neieslēdzamies seksuāli tikai seksuālās darbībās. Vai es iekāroju, vai aizraujos, vai jūtu situāciju katru brīdi katrā savā elpas vilcienā – tas ir mans kontakts ar manu seksualitāti. Vai tas mani ved uz paplašinājumu, uz enerģijas celšanu, uz pavairošanu, uz radošumu, uz attīstību, vai – uz izdzīvošanu, stagnēšanu, bailēm.

Kad beigsim runāt par dzimumorgāniem kā par intīmajiem orgāniem un sapratīsim, ka viss cilvēka ķermenis, tāpat kā cilvēka psihe, ir intīma teritorija, samazināsies apjukums ap to, kā veidojas intimitāte un kurā brīdī praktizējam seksu kā aktivitāšu kopumu, kurš atspoguļo mūsu seksuālās identitātes unikalitāti. Mēs tādi esam no dzimšanas brīža. Mūsu uzbudinājuma reakcijas novērojamas jau mammai vēderā. Seksuālais aspekts cilvēka personībā nav atdalāms no visiem pārējiem aspektiem. Tas nav kaut kas, ko varam nolikt uz plauktiņa un pēc pieciem gadiem paņemt atpakaļ un praktizēt. Varēt jau var, bet tas būs atslābis un jutīsies neveikli, kā viss, ko nepraktizējam.

Tur, kur nav cilvēka enerģijas un uzmanības, mēs neattīstāmies. Reizēm pārpratumi un apjukumi sākas ar valodu, kuru lietojam, ar ticībām un pārliecībām, un iemaņām, kuras reizēm nav attīstītas, jo nav bijusi labvēlīga vide. Tā kā mēs visi esam cietuši no seksuālās izglītības trūkuma, tas ir saprotami. Lielākoties cilvēka seksualitāte ir diezgan pretnostatīta viņam pašam kā liels bubulis, kas apēdīs vai izpostīs, visi izlaidīsies un paliks vulgāri vai neētiski, - līdz ar to, ja man no kaut kā ir tik ļoti bail, es nevaru to izzināt, tajā attīstīties un to normalizēt. Cilvēks nav nevadāma un nekontrolējama būtne, ja ir pieslēdzis apziņu un viņu virza jēga, kāpēc viņš kaut ko dara vai nedara. Ja viņš kalpo impulsiem vai kaut ko kompensē, tad gan var sanākt visādi un varam nonākt tur, kur neesam gribējuši nonākt.

Sarunājās un pierakstīja: Ieva Simanoviča

Atbildēja: Kristīne Balode