Sakārtojumi atjauno dzīvības enerģijas plūsmu sistēmā, palīdzot katram sistēmas elementam ieņemt savu vietu, kā rezultātā klients atgūtu savu rīcības brīvību un spēju dzīvot savu dzīvi.
Sistēmiskie sakārtojumi sevī iekļauj dažādu psihoterapeitisku virzienu, pieeju un skolu (piemēram, geštaltterapijas, uzvedības jeb biheiviorālās terapijas, sistēmterapijas, u.c.) atziņas, pieredzi un tehnikas. Par pamatlicēju tiek uzskatīts Berts Helingers, kurš balstoties savā teologa, misionāra un psihoterapeita pieredzē atklāja galvenos sistēmiskos principus un to iedarbību uz dzimtas un ģimenes sistēmām.
Sistēmiskie sakārtojumi strādā ar klienta iekšējo tēlu par klienta situāciju, iznesot to ārpusē un mijiedarbojoties ar sistēmisko lauku, saiknēm starp sistēmas elementiem. Metode ir iedarbīga un dziļi transformatīva. Pēc klientu atsauksmēm spriežot, dažkārt ar vienu sistēmisko sakārtojumu sasniegtais progress atsver gadu intensīvas psihoterapijas (kas nenozīmē to, ka psihoterapija nav nepieciešama, jo dažkārt tieši terapijā pavadītais laiks ļauj izdarīt sakārtojumā būtisku soli).
Sistēmiskie sakārtojumi pārsvarā ir darbs grupā, tomēr iespējams arī darbs individuāli izmantojot figūriņas, grīdas enkurus u.c.
Sakārtojumi tiek dēvēti par tādiem, jo mērķis ir atbildēt uz klienta jautājumu un atrast katram elementam viņa vietu. Sakārtojums ir pabeigts, kad klients ir ieguvis izpratni vai jaunu apziņu par notiekošos, spēj atbildēt uz sakārtojuma sākumā uzdoto jautājumu.
