Bērnībā kustība man bija ļoti svarīga – īpaši iemīļota bija mākslas vingrošana. Ķermenis bija vieta, kur jutos dzīva, brīva, enerģiska un priecīga. Kad ārstu dēļ kustību nācās atstāt, šī saikne pamazām sāka attālināties. Ilgu laiku dzīvoju “galvā”, bet ķermenis palika kaut kur fonā.

Šodien esmu atgriezusies pie sevis – caur sajūtu, kustību,  pieskārienu un rotām. Un šī atgriešanās ir padarījusi saikni vēl vērtīgāku.

Metālapstrādi apguvu jau vidusskolas laikā, vēlāk praktizējos pie dažādiem meistariem. Sākumā nebija skaidras vīzijas, tikai sajūta, ka šis virziens mani vilina. Soli pa solim, ļaujoties procesam, sāku saprast, ko patiesībā vēlos dot pasaulei.

Manas rotas ir vairāk nekā tikai vizuāls akcents – tās ir kā balva ķermenim, atgādinājums par klātbūtni. Katra rota ir veidota ar ieceri stiprināt saikni starp cilvēku un viņa ķermeni – ar cieņu, jūtīgumu un pateicību.

Meistarklase nav tikai par rotas izgatavošanu un tehnisko daļu – tas ir arī process, kurā cilvēks atkāpjas no ikdienas, piedzīvo ko jaunu un vairāk ir klātesošs savās sajūtās. Mazā grupā, mierīgā vidē katrs izgatavo pats savu īpašo sudraba gredzenu.

Es palīdzu ar zināšanām un atbalstu, bet visskaistākais brīdis vienmēr ir beigās – kad cilvēki pirmo reizi ierauga savu radīto rotu. Tas ir kas vairāk par pašu priekšmetu – tā ir sajūta: es to radīju, tas ir mans.

Šī meistarklase ir iespēja apstāties, pieskarties sev caur radīšanu un paņemt līdzi ko taustāmu – ne tikai gredzenu, bet arī atmiņu par klātbūtni, radīšanas prieku un saikni ar sevi.