Veļu laiks joprojām ir aktīvs
Veļu laiks. Senatnes atblāzma? Izklaide mistikas mīļotājiem? Tējas vakara tēma folkloras cienītājiem? Bet ja nu – nozīmīga iespēja katram no mums?!
Veļu laiks ir mūsu iespēja uzlabot dzīvi, sev, savai ģimenei, mājiniekiem, tuviniekiem. Tieši tik vienkārši un spēcīgi. Tā ir iespēja saņemt senču palīdzību – nepastarpināti un tieši, gan kā senču padomu, gan kā mums vēlamus notikumus. Un to varam izdarīt vienkāršā, saprotamā, katram pieejamā veidā. Kā viss latviešu garīgajā kultūrā jeb latviskā dzīvesziņā – ļoti praktiski.
Vai šobrīd veļu rituāli ir aktuāli? Ir.
Bieži sastopamies ar priekšstatu, ka latviešiem veļu laiks tradicionāli ilgst no Rudenājiem (20. – 22. septembris) līdz Mārtiņiem (8. – 10. novembris). Šo plaši izplatīto viedokli vairāk vai mazāk uzstājīgi, taču ļoti aktīvi uztur folkloras kopēji. Vai tā ir? Tā ir, taču ir ne tikai tā.
Sakrālā ģeometrija, ko mums veido Saules ceļš, skaidri rāda, ka viņsaules laiks tiešām sākas Rudenājos, taču ilgst līdz pat Lieldienām. Ja skatāmies un Pasauli baltu acīm, sistēmiski viss šis laiks ir “otras puses” laiks, tātad arī laiks, kurā veļi ir aktīvi attiecībā pret šo sauli. Tas nozīmē, ka kontaktēšanos ar veļiem, veļu laika rituālus varam veikt arī šobrīd.
Kā apstiprinājums tam ir liecības, ka arī mūsu senči tā arī ir darījuši. Ja gads bijis slikts, saimnieks Ziemassvētku naktī gājis rijā veļus pērt – kāpēc aizgājušā nav palīdzējuši?! Ar veļiem saistītus rituālus redzam pat Lieldienās. Piemēram, plaši pazīstamā Lieldienu tradīcija “Putnu dzīšana” ir nepārprotams veļu prom raidīšanas rituāls (kas ir skaidri saprotams – Lieldienās viņsaules laiku nomaina šīs saules laiks, un veļiem jāiet mājās laikus, lai neiestrēgtu šai saulē līdz rudenim).
Kā papildus apstiprinājums mums kalpo maskošanās tradīcijas, ar kurām esam pasakaini bagāti. Maskas kā “atnācēji no otras puses” nāk laikā kad tas ir iespējams, proti, kad Pasaules abu daļu – viņsaules un šīs saules, robežas viņiem ir viegli šķērsojamas. Un redzam, ka masku gājieni iet laikā no rudens līdz pat pavasarim. Tātad arī veļiem, kas arī ir “atnācēji no otras puses”, viss šis laiks piedāvā iespēju viesoties šajā saulē. Un viņi, tāpat kā laikā, kad vēl dzīvoja šaisaulē, labprāt dodas ceļojumos un ekskursijās, kad tas ir iespējams. It īpaši, ja tos aicinām un mielojam. Kurš gan atteiksies no ielūguma uz dzīrēm?
Kāpēc tad tik izplatīts ir uzskats, ka veļu laiks ir rudenī?
Iespējams, tas ir saistīts ar paša cilvēka dabu – jebkurā periodā visaktīvāk darboties tieši sākumā, kad viss notiekošais vēl ir jauns, kad to esam ilgi gaidījuši, kad psiholoģiski “nu beidzot varam”. Kad vārti atveras, dodamies iekšā skriešus, ātri “izšaujam visu pulveri”, piesātināmies ar notiekošo, arī piepildām mērķus, bet pēc tam gan zaudējam interesi, gan arī tik lielas vajadzības vairs nav, jo viss jau izdarīts. Bet ja nu ir tā, ka nekur neskrējām, ka vēl neesam izdarījuši, vēl neesam piepildījuši, to varam darīt krietni ilgāk.
Tātad, šobrīd neko neesam nokavējuši, un mums joprojām ir iespēja caur veļu laika rituāliem saņemt senču palīdzību. Lai labāk izprastu veļu rituālus, apskatīsim kas ir velis? Tiešu atbildi uz šo jautājumu latviskajā dzīvesziņā neatradīsim. Tāpat kā neatradīsim atbildi uz jautājumu kas ir dievs vai kas ir vells. Šīs atbildes netiek dotas apzināti. Patiesībā zināšanas par to, kas ir dievs vai velis, cilvēkam neko nedotu. Cilvēkam ir svarīgi zināt nevis, kas tas ir, bet gan kā ar to sadzīvot, kādi ir viņu notikšanas un saskarsmes likumi, tos izprast un ievērot. Ko tad mēs atrodam zināšanās par veli?
Baltu izpratnē cilvēks sastāv no trīs daļām – augums, velis un dvēsele. Nomirstot cilvēkam, augums iet bojā, bet velis dodas pie Veļu mātes, tātad – paliek māriskajā jeb Pasaules sistēmā, proti, turpina dzīvot Pasaulē, tikai “otrajā pusē”. Tātad velis ir cilvēka daļa, kas turpina dzīvi pēc auguma nomiršanas.
Varam teikt, ka veļi ir cilvēki bez auguma, taču ar to pašu apziņu un pieredzi, kas viņiem bija dzīvē šaisaulē. Un tieši tā pret veļiem izturējās mūsu senči – kā pret savējiem, kas ir tādi paši kā mēs, tikai šobrīd ir devušies dzīvot un strādāt citur. Un tieši iespēja ņemt palīgā tos, kas strādā plānā, kurš mums pašiem nav pieejams, ir viens no veļu rituālu iemesliem.
Kā tad veļi mums var palīdzēt?
Skatoties veļu laika tradīcijas, redzam, ka no veļiem tika sagaidīta divu veidu palīdzība. Viena no tām – padoms. Veļi savas dzīves (savu dzīvju) laikā Pasaulē ir uzkrājuši bagātīgu pieredzi, kura mums neapšaubāmi ir vērtīga. Tāpēc veļu kā pieredzējušu senču padoms, ko darīt vai nedarīt, kā rīkoties vai nerīkoties, mums palīdz pieņemt pareizos lēmumus. Acīmredzot, šāda padoma saņemšana rituālā veidā, ko sastopam senču tradīcijā, notiek saimei apēdot ēdienus, kas tika likti veļu mielastam.
Veļi mielojoties ēdienu enerģētiski iztukšo, ko pēc veļu mielasta pieredzam katru reizi, taču patērējot ēdiena enerģiju, viņi atstāj šai ēdienā informāciju, kuru mēs saņemam, ēdienu apēdot. Tāpēc viens no veidiem, kā saņemt veļu palīdzību, ir klāt veļiem mielasta galdu, un pēc viņu mielasta šo ēdienu apēst.
Otra veida palīdzība, ko no veļiem varam sagaidīt, ir mums labvēlīgu notikumu veidošana. Dzīvojot šajā saulē, mums ir sarežģīti ietekmēt procesus Pasaules smalkajā daļā. Cilvēki gan mēģina to darīt ar dažādu sakrālu rituālu palīdzību, taču tas prasa noteiktas zināšanas, prasmes, pieredzi un arī resursus. Savukārt, veļi šai smalkajā pasaulē dzīvo, līdz ar to viņiem padarīt darbiņu tur ir tikpat pieejami, kā mums šeit. Tāpat kā mēs varam iesēt lauku šai saulē, viņi var nodrošināt, lai grauds izdīgst no “otras puses” šajā pusē. Sadarbojoties, mēs kopā veidojam notikumus Pasaulē kā kopumā, nevis tikai tai pusē, kurā katrs šobrīd atrodamies. Tas būtu līdzīgi, kā rūpnīcai vienā zemē ražot preci, kam sastāvdaļas ražo otrā zemē, bet rezultāts veidojas kopīgs. Lai tas notiktu, mēs aicinām veļus uz mielastu, mielojam tos un lūdzam, lai viņi veic to vai citu darbu, kas palīdzētu mums. Jebkurā jomā, kurā mēs šodien dzīvojam un strādājam.
Vai lūgt veļu palīdzību, kontaktējoties ar viņiem tieši?
Šodien redzam, ka kontaktēšanās ar veļiem kļūst arvien populārāka. Cilvēki praktizē dažādasveļu laika meditācijas, veļu pirtis u.tml. Senatnē redzam, ka mūsu senči tānedarīja. Mums nav tradīciju cilvēku kā saimes tiešiem kontaktiem ar veļiem. Ar veļiem kontaktējās viens cilvēks – saimnieks jeb pēc būtības – pieredzes bagātākais un garīgi spēcīgākais saimes pārstāvis. Iespējams ne velti. Saskarsme ar viņsauli tomēr prasa noteiktas zināšanas un noteiktu garīgo spēku, un noturību, lai izvairītos no nevēlamas viņsaules ietekmes. Ja mācāmies no sentēviem, redzam, ka drošības tehnika šajos jautājumos ir svarīga. Veļu mielastu vienmēr klāja ēkā, telpā, kurā mielasta laikā cilvēki neuzturas. Pēc mielasta nākot cilvēki veica veļu prom raidīšanas rituālus un tikai pēc tiem ienāca paši. Tātad – tiešs kontakts ar veļiem nenotika. Tas gan nenozīmē, ka to nevaram darīt, taču jāsaprot, ka šādiem kontaktiem ir savi likumi, jābūt tiem gataviem, jāsaprot, kā rīkoties un kā ne.
Veļu laiks ir mūsu iespējas. Veļu tradīcijas būs tik dzīvas, cik dzīvas mēs tās turēsim un īstenosim. Senči mūsu dzīvē ir ne tikai mūsu pagātnes atmiņas, ne tikai sendienu dižo notikumu godināšana. Viņi arī šobrīd ir tikpat dzīvi, kā mēs, un var nākt mums talkā tāpat, kā mēs varam palīdzēt viņiem.
Darīsim to kopā.
Raksta autors: baltu zīmju enerģētikas meistars, pirtnieks, latvisko rituālu vadītājs Meža Roberts.
