21. gadsimta sieviete: starp vienlīdzību, spiedienu un toksisko feminismu

Sievietes loma sabiedrībā ir mainījusies radikāli – no industriālās revolūcijas līdz digitālajam laikmetam, no cīņas par balsstiesībām līdz izvirzīšanai vadošos amatos, no mājsaimnieces tēla līdz supervaronei, kura spēj visu. Šobrīd sievietei ir pieejamas nebijušas iespējas – viņa var izvēlēties savu ceļu, veidot karjeru, būt neatkarīga un īstenot savus sapņus. Tomēr, vai šī izvēles brīvība tiešām nozīmē arī vieglu un laimīgu dzīvi? Savā personīgajā pieredzē un psihoterapijas praksē klientēs redzu, ka bieži vien tas nebūt nav ne viegli, ne vienkārši.

Sieviešu diena – 8.marts sabiedrībā vēl joprojām rada apmulsumu. Vecākā paaudze to svin, jaunākā uzskata, par novecojušu padomijas palieku. Sākotnēji 8.marts radās, kā cīņa par sieviešu tiesībām – balsstiesībām, darba apstākļiem un vienlīdzīgām iespējām. Feministu kustības daļā tas joprojām ir politiskās cīņas simbols, kas vērsts uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām pasaulē. 

Feminisms ir devis sievietēm daudz brīvības, taču pēdējās desmitgadēs ir parādījusies arī tā radikālā puse – toksiskais feminisms. Tas nereti vairs necenšas panākt vienlīdzību, bet gan pretstatīt vīriešus un sievietes, radot agresīvu polarizāciju. Nevis vienot, bet gan šķelt. Tas var izpausties vairākos veidos:

• Vīriešu demonizācija – pieņēmums, ka vīrieši ir automātiski apspiedēji, un jebkāda veida vīrišķība tiek uztverta kā problēma. 
• Vēlme panākt pārspīlētu pārākumu – piemēram, pieprasot nevis līdzvērtīgus noteikumus, bet īpašas privilēģijas tikai sievietēm.
• Apmātība ar upura lomu – lai gan sievietēm mūsdienās ir vairāk iespēju nekā jebkad agrāk, toksiskais feminisms bieži veicina ideju, ka sievietes vienmēr tiek apspiestas un ka viņām jāturpina cīņa, pat ja daudzās jomās situācija ir uzlabojusies.
• Jauna veida spiediens uz sievietēm – ja agrāk sabiedrība lika sievietēm būt paklausīgām un mātišķām, tad toksiskais feminisms nereti uzspiež vēl vienu prasību: būt ambiciozai, agresīvai, karjeristiskai un neatkarīgai par katru cenu.

Toksisks feminisms nevis palīdz sievietēm, bet gan rada jaunu spiedienu – būt ne tikai veiksmīgai, bet arī dusmīgai, izaicinošai un kategoriskai, lai “pierādītu savu vietu”. Rezultātā cieš ne tikai vīrieši, bet arī pašas sievietes, kuras vairs nejūtas brīvas būt tās, kas vēlas būt. Daudzas jūtas iesprostotas starp diviem ekstrēmiem: tradicionālās lomas spiedienu un toksiskā feminisma radīto prasību būt par nemitīgu cīnītāju. Šos jautājumus sevišķi skaudri izjutu, kad pēc vadoša amata ražošanas uzņēmumā biju “tikai” mājsaimniece, vairāku gadu garumā dzemdējot un auklējot savus četrus bērnus. Vienmēr, kad kāds man jautāja: “Ko Tu dari?” iekšēji sarāvos, jo sapratu, ka sabiedrības acīs būt mammai jau nav nekāds sasniegums un es jau “neko nedaru”, tikai “sēžu mājās”, kaut arī pašai tas šķita pareizākais ko tobrīd varēju un gribēju darīt. 

Mūsdienu sievietes sasniegumi tiek mērīti pēc tradicionālajiem vīrišķības parametriem – konkurence, cīņa, uzvara. 

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā iespējas un izaicinājumi saplūst jaunā realitātē. No vienas puses, sieviete var būt līdere, uzņēmēja, māte, aktīviste, māksliniece – viņai ir izvēles brīvība. No otras puses, sabiedrība, feminisma kustība un pašas iekšējie konflikti nereti rada spriedzi – kā tas bija manā gadījumā. Un jautājums par savu autentisko attīstības ceļu joprojām palika aktuāls: vai man jābūt stiprai un neatkarīgai, vai drīkstu arī ļauties sievišķībai un ievainojamībai? Kāda tad ir tā “pareizā’ sievišķība? Kas es esmu kā sieviete? Kāda es tikšu pieņemta ģimenē, profesijā, sabiedrībā? Kā atrast savu savu autentisko attīstības ceļu un savu es? 

Šveiciešu psihiatrs Karls Gustavs Jungs risinājumu redz individuācijā. Tā ir personības attīstība un sevis apzināšanās process – cilvēka attīstība ceļā uz savu unikālo un autentisko būtību. Tas ir ceļš uz iekšēju veselumu, kur cilvēks integrē dažādus savas personības aspektus – apzināto un neapzināto, personīgo un kolektīvo pieredzi. Individuācijas procesā sieviete atrod savu patieso es, nevis tikai cenšas piepildīt sabiedrības vai feminisma kustības diktētos standartus. 

Šis ceļš var ietvert:

• Ārējo spiedienu apzināšanos – gan tradicionālās normas, gan jaunā laikmeta uzspiestās prasības. Sieviete tradicionāli ir piedzīvojusi divējādu spiedienu. Sociālās lomas diktātu – vēsturiski sievietei bija jāatbilst noteiktam priekšstatam par to, kas viņa ir: paklausīga māte, sieva un gādīga sabiedrības locekle. Modernā laikmeta izaicinājumus – šodien no sievietes sagaida, ka viņa būs ne tikai labsirdīga un empātiska, bet arī ambicioza, neatkarīga, veiksmīga un emocionāli stabila.
• Savienošanos ar savu iekšējo pasauli – apzināties, kādas ir viņas patiesās vēlmes, nevis tikai tās, kas nāk no ārpasaules. Apzināties, kādas pagātnes pieredzes ir ietekmējušas un veidojušas sievietes uzskatu par savu sievišķību, ja kādas ir bijušas traumatiskas, tad tās dziedināt. 
•  Visu savu personības aspektu pieņemšanu – sieviete var būt gan maiga, gan spēcīga, gan ambicioza, gan mierīga, un tas viss ir daļa no viņas autentiskuma.
• Atbrīvošanos no ārējām cerībām – sabiedrības, sociālo kustību un pat pašas uzliktajām prasībām, kas var kļūt par slogu.
• Drošību savā izvēlē – tas nozīmē nebaidīties būt ne tikai spēcīgai, bet arī trauslai, ne tikai racionālai, bet arī intuitīvai.

Šeit ir praktiski paņēmieni un pašrefleksijas jautājumi, ar kuriem strādāju savā psihoterapijas privātpraksē. Tie palīdz atrast līdzsvaru un virzīties tuvāk savai patiesajai sievietes būtībai.

1.Identificē ārējo spiedienu un tā avotu.

Jautājumi pašrefleksijai:

• Kādas lomas no manis sagaida ģimene, sabiedrība, draugi, kolēģi?
• Kuras no šīm lomām es pati izvēlos, un kuras uzskatu par pienākumu?
• Kas man liek justies vainīgai, ja neatbilstu šīm lomām?
• Vai šie standarti nāk no manas iekšējās pārliecības vai ārējas ietekmes?

Praktisks vingrinājums, uzraksti divas kolonnas:

• Kreisajā pusē – visi uzskati par to, kādai “vajadzētu” būt sievietei (piem., “jābūt labai mātei”, “jāveido karjera”, “vienmēr jāizskatās labi”).
• Labajā pusē – patiesā realitāte un tava iekšējā sajūta par šiem uzskatiem (piem., “Es vēlos būt laba māte, bet savā veidā”, “Man karjera ir svarīga, bet ne uz visu pārējo rēķina”).

Tas palīdzēs ieraudzīt, kuri uzskati ir tavi, un kuri – uzspiesti no ārpuses.

2. Sievišķības definēšana: Kāda es vēlos būt?

Sabiedrība piedāvā dažādus sievietes tēlus –  māte, karjeriste, aktīviste, sievišķīgā mūza, neatkarīgā cīnītāja. Taču ne vienmēr šie rāmji atbilst tam, ko vēlies tu. Uzdevums:

• Uzraksti piecas īpašības, kas tev šķiet svarīgas sievietē.
• Pajautā sev – vai esmu tās izvēlējusies pati, vai arī tās man iemācīja ģimene/sabiedrība?
• Ja man būtu pilnīga brīvība būt tādai sievietei, kāda es vēlos būt – kas mainītos manā dzīvē?

Šis palīdzēs izprast savu unikālo sievišķību un atļauties to dzīvot.

3. Savienojums ar ķermeni: Sievietes intuīcija kā kompass.

Sievietēm ir spēcīga intuīcija, taču nereti tā tiek apslāpēta ar loģiku, citu cilvēku viedokļiem un pienākumu sajūtu. Kad esi dilemmas priekšā, nevis tikai prātā analizē, bet ieklausies savā ķermenī. Pajautā sev:

• Vai šī izvēle liek man justies vieglai un atvērtai vai saspringtai un smagnējai?
• Kur ķermenī es jūtu spriedzi, pieņemot šo lēmumu?
• Ja man nebūtu nekādu pienākumu un spiediena, ko es izvēlētos?

Šī prakse palīdzēs trenēt spēju uzticēties sev un pieņemt lēmumus, kas ir harmonijā ar tavu patieso būtību.

4. Atbrīvošanās no “super sievietes” sindroma.

Mūsdienu sabiedrība bieži no sievietes sagaida “visu vienlaikus” – būt mīlošai mātei, veiksmīgai profesionālei, labākajai draudzenei un vēl arī izskatīties nevainojami. Taču šāda daudzfunkcionalitāte nereti rada hronisku izsīkumu.

Pašrefleksijas jautājumi:

• Kas man šobrīd dzīvē šķiet pienākums, nevis patiesa vēlme?
• Kurās jomās es jūtos visvairāk nogurusi?
• Kādas atbildības es varētu deleģēt vai pilnībā atteikties no tām?

Risinājums: Izvēlies vienu lietu, no kuras atteiksies vai ko vienkāršosi šīs nedēļas laikā. Piemēram, atteikties no perfekcionisma kādā darbā, atcelt lieku tikšanos vai palūgt palīdzību mājas darbos.

Šis palīdzēs atļaut sev nebūt perfektai, bet būt laimīgai.

5. Emocionālā brīvība: Apzināties un pieņemt savas emocijas.

Sievietēm bieži tiek uzspiests būt “jaukām” un “mierīgām”, taču tas var novest pie emociju apspiešanas. Savukārt toksiskais feminisms dažkārt liek domāt, ka sievietei jābūt tikai spēcīgai un nekad nevar būt ievainojama.

 Prakse: Kad jūti dusmas, bēdas vai vilšanos, pajautā sev:

• Kas šobrīd mani patiesi satrauc?
• Vai šī emocija ir mana, vai arī to esmu pārņēmusi no citiem?
• Kā es varu izteikt šo emocijas veselīgā veidā, nevis tās apspiest vai eksplodēt?

 Risinājumi:

• Fiziskās aktivitātes (skrējiens, dejas, joga).
• Rakstīšana (emociju dienasgrāmata).
• Atklāta saruna ar uzticamu draugu.

Šis palīdzēs pieņemt, ka būt emocionālai ir normāli, un ļaut sev izpaust emocijas bez vainas sajūtas.

6. Apzinātas izvēles un drosme būt sev pašai. 

Galvenais jautājums, kas palīdz pieņemt svarīgus lēmumus: “Ja man nebūtu bail no citu viedokļa, ko es izvēlētos?”

Prakse: Kad stāvi liela lēmuma priekšā, pajautā sev:

• Vai es to daru sev vai citiem?
• Vai šī izvēle mani tuvina vai attālina no manas autentiskās būtības?

Šis palīdzēs dzīvot saskaņā ar saviem standartiem, nevis ārējo spiedienu.

Manuprāt, risinājums neslēpjas cīņā vai pielāgošanās centienos, bet gan iekšējo traumu dziedināšanā, pašapziņā, pieņemšanā un drosmē izvēlēties to, kas patiesi rezonē ar tevi. Sieviete var būt stipra un maiga, ambicioza un intuitīva, līdere un māte – viss vienlaikus vai katrā dzīves posmā citādi. Kā manā piemērā, es biju uzņēmuma vadītāja, mājsaimniece un tagad psihoterapijas speciāliste, nekur nepazūd sieva, mamma, sieviete. Katrā dzīves posmā ar savām vērtībām, prioritātēm un enerģijas fokusu. Galvenais ir nevis censties ietilpt gatavā rāmī, bet radīt savu – un dzīvot tajā saskaņā ar savu autentisko būtību – pārliecībā, vieglumā un mīlestībā. 

Tādēļ jautājums nav par to, kādai sievietei jābūt, bet gan par to, kāda viņa pati vēlas būt. Atbilde meklējama ne sabiedrības spiedienā vai kustību dogmās, bet pašā sievietē. Un tieši šī meklējumu un atklājumu brīvība ir viena no lielākajām 21. gadsimta priekšrocībām.

Lai mums visiem izdodas dzīvot patiesā saiknē ar savu autentisko būtību. 

Raksta autore: sertificēta transpersonālās psihoterapijas speciāliste Ilze Zviedrīte

ZIEMEĻU VĀRTI

Privātprakse transpersonālajā psihoterapijā