Pāriet uz saturu

Vai arī zemei pukst sirds?

Vai arī zemei pukst sirds?

Bieži dzirdami jēdzieni “pacelt savas vibrācijas”, “jaunās enerģijas”, “saskaņā ar Zemes vibrācijām”, “Jaunā Zeme”. Un ir arī zinātnisks jēdziens, kā Šūmaņa rezonanse, – uzskata, ka tieši šī parādība ir cieši saistīta ar cilvēka vibrāciju celšanos. Šūmaņa rezonanse šo visu ļauj ieraudzīt fiziskāku un taustāmāku. Bet vēl to dēvē poētiskākā nosaukumā, kurā, ļoti iespējams, ir vairāk patiesības nekā mēs spējam nojaust. Zemes sirdspuksti.

Zinātniskais skaidrojums

Šūmaņa rezonanse savu vārdu ieguva par godu fiziķim Vinfrīdam Otto Šūmanim, kurš to 1952. gadā aprēķināja matemātiski. Krietni vēlāk, sešdesmito gadu sākumā, pēc vairākiem pētījumiem un mērījumiem, rezonanses eksistence tika apstiprināta. Šūmaņa rezonanse ir zemas un īpaši zemes frekvences elektromagnētisko stāvviļņu veidošanās starp Zemes virsmu un jonosfēru (atmosfēras jonizēto daļu). Kā tie veidojas?

Ap zemi riņķo ap 2000 pērkona negaisu, kas katru sekundi rada ap 50 elektriskās strāvas izlāžu jeb zibeni. Katrs zibens sprādziens rada elektromagnētiskos viļņus, kas sāk riņķot ap Zemi un tiek “notverti” aptuveni 97 km augstumā. Daži no šiem viļņiem, ja tiem ir atbilstošs viļņa garums, apvienojas, palielinoties spēkā, radot atkārtotus atmosfēriskus sirdspukstus.

Zinātnieki izpētījuši, ka rezonanses rādījumi atšķiras atkarībā no sezonas, saules aktivitātes, Zemes magnētiskā lauka darbības un citiem ar Zemi saistītiem fenomeniem.

Tā kā Šūmaņa rezonanse ir enerģētiska parādība, ar neapbruņotu aci tā, protams, nav saskatāma. Bet tai tuvāk iespējams nokļūt ar instrumentiem, kas mēra parādības ar skaņas, krāsas palīdzību. Gluži tāpat kā mēs neredzam, kā izskatās siltums, kā izskatās aukstums, kā izskatās skaņa, bet ar attiecīgiem mērinstrumentiem, varam to tomēr “ieraudzīt”.

Un tagad griežam monētas otru pusi…

Ikviena parādība apskatāma no dažādiem skatu punktiem. Un katrā ir sava taisnība. Piemēram, kas ir mīlestība? Vai šo parādību vislabāk spēj izskaidrot ķīmijas zinātne? Vai psiholoģija? Vai ticība Dievam? Kurš pateiks, kā ir pareizi? Un kādēļ lai apstrīdētu otra patiesību? Un savu uzskatītu par augstākstāvošu, nozīmīgāku? Tieši tāpat arī varam paskatīties uz Šūmaņa rezonanses fenomenu. Šoreiz no smalkā plāna – garīgās pasaules viedokļa.

Lai notiktu rezonanse, vajadzīgi vismaz divi objekti. Bez tiem var būt starojums, bet nav rezonanses. Šoreiz divas planētas – Zeme un Saule. Kā Zemes un Saules savstarpējā mijiedarbība var mūs, cilvēkus, ietekmēt? Zemei ir starojums, kas nāk no tās kodola, Saulei ir starojums, bet pa vidu esam mēs, viss kas ir uz Zemes, – cilvēki, dzīvnieki, augi, koki, – kam arī ir savs starojums. Ja rezonanses, tas ir saskaņas un harmonijas nav, veidojas haoss un disbalanss. Dabā, tas ir uz Zemes, nav nekā tāda, kas ar kaut ko nerezonētu vai nebūtu mijiedarbībā. Ikviena parādība, augs, dzīvnieks, kukainis, ir mijiedarbībā ar kaut ko citu. Tieši tāpat arī zemes sirdspuksti nav nodalīta parādība. Patiesībā tā ir ciešā mijiedarbībā ar cilvēku. Kādēļ mums ir svētvietas? Enerģētiski spēcīgu portālu vietas? Kādēļ mums dabā ir spēka vietas, kurās pavadot kaut dažas stundas, esam no jauna enerģētiski uzlādējušies? Vai betona klucī mēs varam pozitīvi uzlādēties? Vai iznāksim no tā laimīgāki, kā iegājām? Zeme ne visās vietās rezonē vienādi, līdz ar to veidojot katrā vidē citādu starojumu. Ja frekvence harmoniski rezonē ar cilvēka bioritmu, enerģija tiek uzņemta. Ja harmonijas nav – patērēta. Asfaltēta pilsēta, ja arī ielās nebūtu nedz automašīnu, nedz cilvēku, nedos mums enerģētisko piepildījumu, drīzāk iztukšos, nekā tas būs dabā, kur lekni aug zāle un zied puķes. Melnzeme vai smilts, māls vai akmens, ūdens vai betons, – Zeme ir klāta dažādiem slāņiem, kas ar to mijiedarbībā veido atšķirīgu enerģētiku.