Kad dvēsele nogurst no attīstības – garīgā izdegšana

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā attīstība ir kļuvusi par sava veida reliģiju. Sociālie tīkli un pašizaugsmes industrija ik dienu atgādina, ka mums jābūt apzinātiem, mērķtiecīgiem, emocionāli inteliģentiem, spējīgiem uz bezgalīgu izaugsmi. “Augstāk, tālāk, dziļāk” –  ir ne tikai biznesa vai sporta moto, bet arvien biežāk sastopams arī garīguma lauciņā. Pat meditācija un retrīti reizēm pārtop par sacensību, kurš sasniedzis dziļāku atklāsmi vai spožāku “gaismas pieredzi” vai veicis jaudīgāku praksi.

Taču šī vēlme nemitīgi virzīties uz priekšu var kļūt par slazdu. Garīgā izaugsme sāk zaudēt savu jēgu brīdī, kad mēs tajā cenšamies būt perfekti. Tā kļūst par ego projektu, par savas vērtibas celšanas un sasniegumu instrumentu  – nevis par dvēseles un personības attīstību. Psiholoģijā tiek lietots termins “self-absorption” jeb pašabsorbcija, lai aprakstītu stāvokli, kurā cilvēks ir pārmēru koncentrējies uz saviem iekšējiem pārdzīvojumiem, sajūtām, domām, atklāsmēm.

Šāds pārmērīgs iekšējais fokuss var izsmelt, jo atņem vietu brīvi plūstošai dzīves pieredzei un sasaista cilvēku ar nemitīgu sevis vērošanu, analīzi un tieksmi uzlabot.

Pētījumos pat aprakstīts tā sauktais “pašabsorbcijas paradokss” – jo dziļāk cilvēks domā par sevi, jo vairāk viņš kļūst reflektējošs un apzināts, bet vienlaikus var kļūt arī ievainojamāks, trauksmaināks un atsvešinātāks. Tā vietā, lai dzīvotu pilnasinīgi, viņš sāk dzīvot caur pastāvīgu iekšējo analīzi.

Jā, arī garīgajā ceļā var piedzīvot izdegšanu – līdzīgi kā darbā vai attiecībās. To pavada sajūta, ka “es daru visu pareizi – meditēju, apmeklēju retrītus, lasu gudras grāmatas, analizēju sevi – bet iekšā arvien ir tukšums un neapmierinātība.” Rodas jautājums: vai manī kaut kas nav kārtībā? Vai es neesmu pietiekami apzināts?

Patiesībā šāds nogurums var būt signāls, ka esi aizgājis pārāk tālu nemitīgā tieksmē uzlabot sevi. Garīgā izaugsme nav maratons, bet ciklisks process – tajā mijas intensitātes periodi ar klusuma, integrācijas un pauzes posmiem. Ja mēs ignorējam šos dabiskos ritmus, notiek tas pats, kas dārzā: ja augsni nepārtraukti apstrādā un uzar, bet nedod tai laiku atpūsties, tā zaudē spēku un auglību.

Turklāt pastāv risks, ka garīgums kļūst par vēl vienu perfekcionisma izpausmi. Mēs sākam ticēt, ka būsim vērtīgi tikai tad, ja kļūsim “apgaismotāki”, dziļāki, laimīgāki, radošāki.

Šādā pieejā gaisma aizsedz patiesās ēnas un cilvēks vairs nejūt, kas viņš ir. Jungam ir ļoti būtisks atgādinājums: “Tas, kurš vēlas kļūt par gaismu, nevar izvairīties no savas ēnas.” Tieši ēna, nevis vienmēr spožā gaisma, palīdz atgriezties pie veseluma.

Šodienas pasaulē stagnācija bieži tiek uztverta kā problēma – kā kaut kas, kas jāpārvar. Mēs neprotam “ne-darīt”, neprotam būt. Taču dvēseles ceļā klusums ir tikpat svarīgs kā darbība. Tieši pauzēs, kad pārstājam intensīvi dziedināties un vienkārši dzīvojam, notiek integrācija – pieredzētais kļūst par daļu no mūsu dzīves, nevis paliek tikai kā vēl viens “pasākums”, ko atmiņās glabājam, taču ikdienu tas neizmaina.

Daba ir lielisks piemērs. Koki ziemā nekļūst sliktāki tikai tāpēc, ka tie nedzen pumpurus un nelapo. Tie gatavojas jaunam ciklam. Arī cilvēkam ir vajadzīgi šādi ziemas periodi – brīži, kad nav jaunu sevis uzlaošanas mērķu, kad atļaujamies vienkārši elpot, būt, skatīties debesīs. Šajos brīžos notiek dziļākā iekšējā nobriešana.

Garīgā izdegšana ir viltīga – tā bieži neizskatās pēc “klasiskas” izdegšanas, kādu pazīstam darbā. Tā var maskēties kā „vēl viena transformācija”, kā „dziļa attīrīšanās” vai „neizbēgama dvēseles nakts”. Taču zem šiem tēliem var slēpties dvēseles izsīkums, ko izraisa pārmērīga garīgā piepūle, spiediens būt „apzinātam” vai nebeidzama tieksme sevi „dziedināt”.

Kā to atpazīt?

• Tu jūti, ka prakses, kas agrāk iedvesmoja, tagad šķiet kā pienākums, tās izpildi tehniski, bez prieka.
• Rodas vainas sajūta par to, ka “nedaru pietiekami” vai “neattīstos pietiekami ātri.”
• Tu esi pārāk fokusēts uz rezultātu, nevis procesu.
• Pārmērīgi salīdzini sevi ar citiem: “Viņš jau ir sasniedzis vairāk, es esmu atpalicis.”
• Jūti iekšēju tukšumu pat pēc garīgām nodarbēm, retrītiem vai ceremonijām.
• Neskaidra sajūta, ka esi iestrēdzis. 
• Pastāvīgi analizē sevi un notikumus sev apkārt, mēģinot saskatīt zīmes un dziļāku jēgu.

Ja atpazīsti sevi šajos punktos, tā nav neveiksme – tas ir aicinājums atgriezties pie vienkāršības, pie savas dzīves dzīvošanas. 

Kā atgriezties pie līdzsvara?

1. Ļauj sev neattīstīties. Paradoksāli, bet lielākais progress dažkārt notiek tad, kad pārstājam spiest uz attīstību.
2. Atvēli laiku klusumam un vienkāršiem rituāliem. Pastaiga mežā, pirts rituāls, elpas klausīšanās – tas nav mazāk vērts kā dziļas, organizētas prakses.
3. Pieņem ēnu. Tas, ka nejūties “augstās vibrācijās”, nenozīmē, ka esi atpakaļceļā. Ēna ir tava integrālā daļa.
4. Skaties uz garīgumu kā uz dzīvesveidu, nevis projektu. Tā nav izrāde, bet ikdienas attiecības ar sevi, ar dabu, ar citiem cilvēkiem.
5. Pievērs uzmanību attiecībām ar citiem cilvēkiem, ne tikai sevi.
   

Mēs bieži baidāmies, ka, apstājoties un neko nedarot, zaudēsim savu garīgo virzību. Bet varbūt patiesībā tieši klusums ir tas, kas ļauj saklausīt savu dvēseli? Varbūt neesi apstājies – varbūt vienkārši esi dziļāk iesakņojies.

Garīgā izdegšana un pašabsorbcija nav kaut kas, ko jāpārvar ar vēl lielāku piepūli. Tā ir zīme, ka vajag ieraudzīt dzīvi sev apkārt, ne tikai fokusēties uz sevi. Atļauties ieraudzīt citus, būt kopā ar pasauli, nevis tikai analizēt savu ceļu. Jo dvēseles patiesais mērķis nav perfekcija, bet dzīves pilnība – ar visu tās gaismu un tumsu, kāpumiem un kritumiem, ieelpu un izelpu.

Lai mums visiem izdodas saglabāt līdzsvaru priekš sevis labākajā veidā! 

Raksta autore: Ilze Zviedrīte, transpersonālās psihoterapijas speciāliste