Liekais svars. Kāpēc “ēd mazāk, kusties vairāk” nedarbojas?
Mani vienmēr ir nomocījis viens jautājums: kāpēc daži ārsti ir ar lieko svaru? Kā fizioloģijas un cilvēka veselības ekspertiem, viņiem būtu jāsaprot aptaukošanās cēloņi un jāmāk ar tiem cīnīties. Turklāt, ārsti nereti ir ārkārtīgi disciplinēti, gudri, izglītoti, un viņiem būtu jāspēj demonstrēt veselīgu dzīvesveidu arī ar savu piemēru. Tad kā tas nākas, ka viņi paši kļūst par šīs “problēmas” upuriem? Standarta padoms, ko dzirdam visapkārt, ir vienkāršs: “ēd mazāk, kusties vairāk”. Taču, ja šis padoms patiešām būtu tik vienkārši īstenojams, tad – kāpēc tas tik bieži nedarbojas? Vai tiešām cilvēki, tostarp ārsti, vienkārši nespēj ievērot šo vienkāršo ieteikumu? Vai varbūt pati pieeja ir kļūdaina?
Lai kļūtu par ārstu, nepieciešami vairāki gadi mācību, prakses un smaga darba. Grūti noticēt, ka tieši šiem cilvēkiem trūktu pašdisciplīnas ievērot vienkāršus uztura un fiziskās aktivitātes ieteikumus. Iespējams, gribasspēks nav tas, kam te ir izšķiroša nozīme.
Varbūt problēma nav cilvēkos, bet pašos padomos. Tas liek uzdot svarīgu jautājumu: vai mēs vispār pareizi izprotam, kas izraisa aptaukošanos?
Tiešie un galvenie cēloņi – svarīga atšķirība
Mēs bieži runājam par liekajām kalorijām kā aptaukošanās cēloni. Un jā – pārmērīga kaloriju uzņemšana ir tiešs aptaukošanās iemesls. Taču, tāpat kā daudzos citos dzīves piemēros, tiešais cēlonis ne vienmēr ir galvenais jeb primārais.
Lūk, piemērs no citas jomas: kāpēc lidmašīna avarē? Tiešais iemesls varētu būt tas, ka tā nespēja pietiekami ātri pacelties. Bet galvenais iemesls var būt pilota kļūda, tehniska ķibele vai slikti laikapstākļi. Un tikai tad, kad saprotam īsto jeb galveno iemeslu, mēs varam izstrādāt efektīvus risinājumus.
Tas pats attiecas uz aptaukošanos:
· Tiešais cēlonis: vairāk kaloriju tiek patērētas nekā sadedzinātas.
· Galvenais cēlonis, tas var būt:
o hormonālā nelīdzsvarotība,
o miega trūkums,
o hronisks stress,
o noteikta vielmaiņas reakcija uz konkrētu ēdienu,
o ģenētiska predispozīcija,
o un citi faktori, kas nav vienkārši “slinkums” vai “rijība”.
Sabiedrība bieži uztver aptaukošanos kā paša cilvēka vainu – rezultātu slinkumam un nekontrolētai apetītei. Rijība un slinkums taču ir divi no septiņiem nāves grēkiem! Taču šī domāšana ir ne tikai morāli kaitīga, bet arī zinātniski aplama.
Piemēram, sievietes pēc pubertātes bioloģiski uzkrāj vairāk tauku nekā vīrieši – nevis tāpēc, ka viņas vairāk ēd, bet gan hormonu dēļ. Grūtniecības laikā svara pieaugums ir vēl viena bioloģiska norma, ko vada hormoni – nevis slikta izvēle. Šie piemēri rāda, ka aptaukošanās nav vienkārši rezultāts “sliktai uzvedībai”, bet gan kompleksa fizioloģiska reakcija, kuru ne vienmēr kontrolē cilvēka apzināta izvēle.
Kaloriju skaitīšanas uzplaukums – un tā ierobežojumi
Kaloriju teorija ienāca uzturzinātnē 20. gadsimta sākumā, kad tika radītas pirmās populārās diētas grāmatas. Kaloriju deficīts tika izcelts kā vienīgais veids, kā zaudēt svaru. Tomēr šai pieejai ir nopietni trūkumi: tā ignorē vielmaiņas individuālās atšķirības, hormonu lomu, un pārtikas kvalitāti.
Vēsturiski cilvēki neskaitīja kalorijas – un tomēr liekais svars bija retums. Piemēram, 19. gadsimtā Viljams Bantings, kurš pirmais popularizēja zemu ogļhidrātu diētu, atklāja, ka, samazinot cietes un cukura patēriņu, viņš beidzot spēja samazināt svaru. Viņa pieredze balstījās nevis uz kaloriju ierobežošanu, bet uz konkrētu makroelementu (ogļhidrātu) samazināšanu.
Vēl senāk, 1825. gadā, franču zinātnieks Žans Antelms Brijā-Savarēns brīdināja, ka aptaukošanos izraisa cieti un miltus saturoši pārtikas produkti. Šīs domas vēlāk apstiprināja vairāki pētnieki.
Kad uzturā parādījās vairāk pārstrādātu produktu un cukura, aptaukošanās kļuva par epidēmiju. Tradicionālās kultūras – Āfrikā, Āzijā, Dienvidamerikā – ilgstoši dzīvoja bez kaloriju skaitīšanas un saglabāja veselīgu svaru. Problēmas sākās tikai ar pārtikas industrializāciju.
Lai patiesi cīnītos ar aptaukošanos, mums ir jāpāriet no vienkāršas loģikas uz dziļāku izpratni. Nevis “ēd mazāk”, bet kāpēc tu ēd vairāk? Nevis “kusties vairāk”, bet kas traucē tev būt aktīvam?
Šo jautājumu risināšana nav vienkārša, bet tie ir vienīgie, kas var novest pie ilgtspējīga risinājuma – ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.
Raksta autore: nutricioloģe Līga Vekovešņikova
