Autoritātes vs. atbildes sevī

Visas atbildes ir tevī. Iespējams, tas ir kaitinošākais, ko garīgie skolotāji, terapeiti un savas specialitātes meistari garīgajā tirgū saka cilvēkam, kurš tikko uzsācis ceļu pie sevis.
Jā, tā ir dziļa patiesība. Visas atbildes ir mūsos un neviens, itin neviens nevar pateikt, kas ir labākais tev, kā vien tu pats. Bet kā tām atbildēm tikt klāt? Kā tās saklausīt?
Kas ir vajadzīgs, lai beidzot nokļūtu šajā dievišķajā, brīvību dodošajā punktā, kad saproti un jūti – visas atbildes tiešām ir manī?
Pieredze un treniņš
Cilvēka dzīvē pilnīgi noteikti ir posms, kad autoritātes, tas ir, cilvēki, kuros ieklausīties un kam uzdot jautājumus, lai harmoniski izietu cauri saviem pārbaudījumiem, ir vajadzīgas. Tas ir posms, kuru redzam un jūtam kā bedri, kā aizsietām acīm, kad skumjas vai vainas sajūta, vai bailes vai aizvainojums, vai traumas ir tik ļoti pārņēmušas, ka atbildes caur šīm neskaitāmajām kārtu kārtām tiešām nav iespējams sajust.
Jo šeit ir bīstams akacis, kas var maldināt – kuras “savas” atbildes tu jūti vai dzirdi? Kurš “es” ir skaļāks – prāts vai sirds? Kurš galu galā esi īstais tu? Vai prātā radušās domas esi tu? Nē. Tās ir tikai domas – atsevišķas, ar tavu būtību nesaistītas vienības. Bet sirdī?
Arī tad, kad tevi diktē prāts, un sirds, lai gan tā cenšas tevi sasaukt un, iespējams, tu pat to saklausi, tomēr nevar aizklauvēties tik tuvu tev, lai tai noticētu.
Bet tā taču nav iespējams… Bet man taču vajag nopelnīt… Bet viņš taču pārdzīvos… Bet es tad būšu vainīgs… Tik daudz aizspriedumu un dzīves laikā savāktas bagāžas, ka tā nudien var nospiest un kontrolēt tevi.
Dodoties pie meistariem, kas vada dažādas prakses, piemēram, atdzimšanas elpošanu, dziedināšanas sesijas, retrītus, regresijas terapiju, – apziņas apvāršņi tiek paplašināti, līdz ar ko tu piekļūsti savai sirdij, savai dvēselei, savu un tikai savu, sev visderīgāko atbilžu avotam. Satiki savu dvēseli vienreiz, satiki otrreiz – un re!, – veidojas pieredze.
Pārliecība, uzticēšanās un sevis mīlēšana
Man nepatīk vārds “autoritāte”. Tas rada spiediena un smaguma sajūtu. Tādēļ nerakstīšu, lai kļūsti par autoritāti sev pats. Esi sev labākais un pieņemošākais draugs, nevis autoritāte! Mūsos ir gan gaišais, gan tumšais. Mēs mēdzam kļūdīties. Mēs mēdzam izgāzties. Mums var nesanākt. To pieņemt ir viena no lielākajām brīvībām, ko sev dāvāt, ieņemot vērotāja pozīciju un nepiešķirot šim “neizdošanās” rezultātam lielāku nozīmi kā pieredzes nozīmi. Sevis pieņemšana un cienīšana savukārt dod pašpārliecību un pārliecību par sevi, savām sajūtām. Ļaušanu būt noteicējam pār savu dzīvi. Neļaut citiem apšaubīt tavas sajūtas.
Padomā! Kādā gan veidā kāds varētu labāk pārzināt tavas sajūtas, kā tu pats? Kādēļ uzskati, ka cits ir augstāk stāvošs, vērtīgāks, viedāks…?