Kas notiek šamanisko prakšu laikā? 1.daļa
Vārds “šamanisms” nu jau vairs nav svešs tiem, kas iet sevis izzināšanas un pilnveidošanas ceļu, bet par to, kas aiz tā slēpjas, joprojām ir daudz mītu un ilūziju. Neiedziļinoties tradicionālā šamanisma mantojumā un metožu struktūrā, šeit būs stāsts par to, kādi šamanisko prakšu veidi mums tagad ir pieejami un kā tie darbojas.
MEDITATĪVIE ŠAMANISKIE CEĻOJUMI ir mūsdienu civilizētajā pasaulē visizplatītākie, tie ir salīdzinoši vienkārši, neprasa īpašus apstākļus un sagatavotību. Tomēr tas, cik liela būs ceļojuma jauda, skaidrība un ietekme uz ceļotāja turpmāko dzīvi, ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem, arī no paša ceļotāja pieredzes šai jomā.
Meditatīvie ceļojumi ir ļoti vērtīgi psihoemocionālā veseluma atjaunošanai un uzturēšanai, kas mūsdienu cilvēkam visbiežāk ir nepilnīgā stāvoklī. Vislabāk tos piekopt ik pa laikam (ja ne regulāri), bet ikkatru dienu klejot tālu iekšpasaulē, nebūt nav vajadzīgs, jo ceļojuma pieredze ir arī jāintegrē savā personīgajā dzīvē. Viens atsevišķs šāds ceļojums lielas izmaiņas nenesīs, bet, ja to praktizē, piemēram, reizi pāris mēnešos, tad pēc laika rodas kopēja iekšēja veseluma un paplašinājuma sajūta, nostiprinās pašapziņa, fiziskā un psihiskā veselība, pasaules un savu iekšējo procesu jušana, attīstās iztēle, u.t.t. Iztēle ir būtisks šo ceļojumu tēlu veidošanās instruments, jo, esot šamaniskajā transa procesā, mēs ar iekšējo redzi (tātad – iztēli) redzam dažādus tēlus un iesaistāmies notikumos, kas var likties gluži fantastiski.
Turklāt šamanisko ceļojumu atšķirība no citām vizuālajām meditācijām ir tā, ka viss piedzīvotais ir salīdzinoši reālāks – ar fiziskām sajūtām un emocijām pilns – tādēļ tam ir lielāka saķere ar mūsu fizisko pasauli.
Reizēm cilvēki pirmajās reizēs neko īpašu nesajūt un neierauga, jo tas, ka mainās domu un uzmanības plūsma šamaniskā transa paplašinātajā apziņā, ir ļoti atšķirīgi no tā, kā mēs domājam un uztveram pasauli loģiskajā ikdienas ritmā – tomēr tas ir tikai laika un pieredzes jautājums. Šamanisms ir neloģisks, bet ļoti reāls, tas ir nefiksējams un nepierādāms, bet tajā ir noteiktas likumsakarības un liela skaidrība, tikai tā nav tāda, kā pierasts redzēt. Šamaniskajos ceļojumos ir svarīga gan ļaušanās, gan vadība, jo tas viss, kas ar mums notiek, ir mūsu pašu iekšējā pasaule, tikai tās mērogs kļūst daudzkārt lielāks – mēs ceļojumos ejam nevis kā personības, bet kā dvēseles un no tiem ikdienā ienesam tik, cik personība un prāts spēj no bezgalīgā dvēseles lauka pieņemt un iekļaut. Reizēm šie procesi var sabiedēt vai likties pārāk dīvaini un emocionāli jaudīgi, bet tas ir pārejoši un jāapzinās, ka dvēsele vienmēr ir mums labvēlīga, lai kas arī tur notiktu un lai kā arī prāts tam pretotos. Ar laiku, turpinot ceļojumus, prāts nomierinās, drošības sajūta palielinās, un ceļojumi sanāk dziļāki un skaidrāki. Tādēļ ir svarīgi, ka pēc ceļojuma visiem ir laiks izrunāt notikušo, to pierakstīt, uzzīmēt vai kā citādi ienest pasaulē un ļaut tam integrēties dzīvē vislabākajā formā. Izrunāšana šoreiz gan nenozīmē loģisku izskaidrošanu, bet vienkārši piedzīvotā formulēšanu prātam saprotamos vārdos.
Loģiskais skaidrojums nav vajadzīgs un var pat traucēt – notikums vislabāk izdarīs savu darāmo cilvēka dzīvē, ja paliks tēlu un sajūtu līmenī!
Šādi ceļojumi parasti notiek guļus uz paklājiņa (var arī sēdus, ērtā pozā), ieritinoties segā un aizsedzot arī acis (acu aizsegšana ļoti palīdz pārslēgt uzmanību), vidēji pusstundu (var būt arī īsāki un garāki procesi). Ceļotāju kāds pavada – parasti šamanis vai pieredzējis praktiķis – un no tā, cik laba ir viņa prasme turēt smalkās pasaules lauka virzienu un enerģētiski palīdzēt ceļotājiem, daļēji ir atkarīgs, kādi būs rezultāti. Ceļotāji parasti ir vairāki, tādēļ pavadonim jāspēj sadalīt uzmanība uz visiem un modelēt gaisa telpu tā, lai visiem procesi noritētu tik, cik nu katrs spēj tiem atvērties. Kā transa veidotāji parasti tiek izmantoti – bubena (šamaniskās bungas) vai citu autentisko instrumentu skaņa, kvēpināmo augu aromāti, speciāla elpošana ceļojuma sākumā. Un atkal, no katra ceļotāja paša visvairāk ir atkarīgs – cik tālu viņa prāts viņu laidīs, cik neatlaidīgi būs centieni tomēr pavērt zemapziņas aizkarus, kā pieaugs paļaušanās uz saviem taustāmiem un netaustāmiem pavadoņiem un kā veidosies spēja vadīt savus iekšpasaules procesus. Pirms ceļojuma procesa vadītājs izstāsta ceļojuma “maršrutu”, bet pēc tam parasti runā maz, lai ar savu balsi netraucētu katra ceļotāja procesus. Individuālajos ceļojumos saruna var notikt arī visa ceļojuma laikā – tas reizēm ir noderīgi tiem, kam neizdodas patstāvīgi ieslīgt transā, kam vajag ciešāku pavadību, vai kas vēlas pavisam individuālus procesus. Pēc atgriešanās no zemapziņas plašumiem, procesa dalībnieki piefiksē galveno, kas tajā noticis un dalās piedzīvotajā, tā skaidrāk ienesot to dzīvē. Parasti meditatīvie ceļojumi notiek telpās, bet tikpat labi tos var vadīt arī brīvā dabā.
Par to, kā noris meditatīvie ceļojumi brīvā dabā, lasi raksta 2.daļā.
Raksta autore: Marija Sils, sistēmiskā šamane
