Spēt pateikt NĒ!
“Čau! Kā iet ko, ko dari? Manas abas meitenes prasās pie jums ciemos. Man šodien Rīgā darīšanas, es varētu viņas pie tevis ievest, lai padzīvojās,” dzirdu klausulē paziņas dzīvespriecīgo balsi. Man telefons piespiests ar plecu pie auss, jo rokas slapjas, mazgājot traukus, jūtu kā šausmās iekšēji saraujos. Tomēr galvā pirmā atbilde mundri skan:”Jā, protams, ved tik šurp!” Tad turbo režīmā manā acu priekšā pāršalc tuvās nākotnes bildītes ar 5 maziem bērniem – trīs manējie – vienu, trīs un piecus gadus veci, plus divi ciemiņu – 4 un 6 gadu vecumā. Jūtu, kā lēnām krītu izmisumā, jo saprotu, ka patiesībā esmu pilnībā pārgurusi no savējiem un labprāt vēlētos atpūsties no visa un visiem. Divi ciemiņu bērni šobrīd ir pilnīgi pāri manām spējām.
Jūtu, kā kaklā kāpj kamols un esmu tuvu asarām, jo patiešām nevēlos ciemiņos, kas uzliek vēl papildus rūpes un pienākumus, taču arī “nē” nenāk viegli un brīvi. Beigās tomēr saņemos un saku:”Zini, es esmu pārgurusi un labprāt ciemiņus šobrīd neuzņemtu.”
Un to pasakot, momentāli sajūtos vainīga un sabīstos, ka paziņa apvainosies un nekad vairs negribēs ar mani draudzēties. Tas bija 10 gadus atpakaļ.
Pateikt “nē” kādam ir pašsaprotami, citam tas sagādā grūtības un vēl citam tas ir neiedomājami sarežģīti. Pētījumos ir atklāts, ka katram trešajam cilvēkam ir problemātiski atteikt arī tad, ja pašam no piekrišanas zaudējums ir lielāks nekā ieguvums. Kā ir tev? Vai vari pārtraukt sarunu ar skaidru:”Nē, paldies, man neinteresē,” kad tev telefona sarunā nepazīstams cilvēks piedāvā iegādāties pārtikas piedevas? Vai vari atteikt pārņemt promesoša kolēģa pienākumus, ja no tā cieš tavi tiešie pienākumi un brīvais laiks? Vai vari pateikt “nē” negribētām intīmām attiecībām? Vai vari brīvi pateikt “nē” saviem vecākiem?
Ja kaut uz vienu jautājumu atbildēji apstiprinoši, tad šis raksts būs tev noderīgs.
“Jā” vai “nē” ir par tavām prioritātēm, par to, kas tev šorīd ir patiesi svarīgs. Tā ir izvēle starp sevi un citiem, starp iekšējo un ārējo pasauli.
Nereti cilvēkiem šķiet, ka pasakot “nē” mēs riskējam kaut ko zaudēt – pieņemšanu, pozitīvu attieksmi, koleģiālas vai personiskas attiecības. Bail, ka citi pret mums izjutīs vilšanos, nosodījumu un beigu beigās mūs atraidīs. Tomēr, ja pārlieku bieži piekrītam kaut kam negribētam, tad mēs atraidām paši sevi. Nereti izjūtot dusmas, vilšanos par savu nespēju atteikt, izmantošanas sajūtu, citu vainošanu, bezspēcību, kontroles zaudēšanu, kas vēlāk pāraug pasīvā vai aktīvā agresijā.
Spēja veselīgi pateikt “nē” ir cieņa pret sevi, savu laiku un telpu. Ja cilvēks nespēj atteikt, tad patiesībā pazaudē spēju pārvaldīt savu dzīvi, jo to, ko, kad un ar ko dara nosaka citi, nevis viņš pats. Nespēja ietekmēt vai pārvaldīt apstākļus sev apkārt ir viens no lielākiem stresa avotiem. Nereti cilvēkus, kas nespēj atteikt, apkārtējie sāk savtīgi izmantot un pārstāj cienīt.
Sakot “nē” negribētām lietām, mēs rūpējamies par savu mentālo un garīgo veselību. Tā ir mīlestība un rūpes par sevi. Turklāt palīdz izvairītes no pārmērīgas slodzes, izdegšanas un stresa. Vienlaikus uzlabo mūsu pašcieņu un pašvērtību, veicina spēju tikt galā ar dzīves izaicinājumiem, palīdz veidot veselīgas attiecības pašiem ar sevi un apkārtējiem.
Lai iemācītos veselīgi pateikt “nē”, sekojošas lietas var būt noderīgas.
Kas tev ir un kas nav svarīgs, kas ir tavas prioritātes, vērtības un sarkanās līnijas? Šis ir svarīgākais solis, jo ja tu nezināsi, kas patiesībā tev ir svarīgi, kas liek justies labi un piepildīti, kur gribi ieguldīt savu laiku, enerģiju, pieredzi un arī naudu, tad nezināsi kam un kad pateikt “nē”.
Piemēram, cik daudz papildus pienākumus darbā gribi un vari uzņemties, lai tie neatņemtu laiku citām tev svarīgām dzīves jomām, piemēram, atpūtai, ģimenei vai hobijiem. Bieži faktors ir nauda, arī šajā jautājumā analīze ir skaidra – vai ar papildus pienākumiem nopelnītā nauda tev atsver tās lietas, ko šajā laikā palaid garām? Un šeit nav neviena cita kritērija, kā tikai tavs iekšējais vērtību un vajadzību kompass.
Veselīgi ir arī sev atbildēt – kādi ir tavi iekšējie stāsti, kas tevi attur no “nē” pateikšanas? Piemēram, tikšu atlaists no darba, ja neuzņemšos papildus pienākumus savā brīvdienā, partneris mani pametīs, ja atteikšu intīmas attiecības. Kā tu šos stāstus izveidoji? Kad un kādās situācijās tie sākās? Piemēram, izcelsmes ģimenē biji uzņēmies atbildību par pārējo ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām, centies, lai nebūtu strīdu un visi justos labi, mēģināji visus samierināt vai izpelnīties vecāku atzinību, būdams labais, ērtais bērns.
Šie jautājumu atklāj tavu iekšējo realitāti, to, kāpēc tev ir viegli vai grūti pastāvēt par savām vēlmēm un vajadzībām. Tāpēc nākamais jautājums – kas tu būtu vai ko tu darītu, ja brīvi un droši varētu pateikt “nē”? Bieži cilvēki, izdzirdot šo jautājumu, atplaukst un viņos rodas tādas atbildes kā – es būtu brīvāks, priecīgāks, mana dzīve būtu piepildītāka un jēgpilnāka.
Ja arī tev šis jautājums rada pozitīvas atbildes, tad sāc “nē” teikšanu ieviest savā ikdienā. Ja ir sajūta, ka “nē” ir kaut kas neiedomājams un šausminošs, tad sākumā ir labi to praktizēt drošās vietās un situācijās. Nereti, kā pirmā vieta šādam uzdevumam kalpo psihoterapeita kabinets, kur šo “nē” var “izspēlēt” arī attiecībā uz konkrētu cilvēku vai situāciju. Cilvēkiem šāda pieredze dod drosmi un spēku to izdarīt arī realitātē. Tāpat to var trenēties mazās dzīves situācijās, piemēram, veikalā pie kases, kad pārdevējs piedāvā papildus produktu, kas patiesībā tev nemaz nav vajadzīgs.
Cieni sevi un citus – atzīsti, ka otra lūgums vai prasība ir svarīga, tomēr tev nav pienākums to apmierināt, tāpat atceries, ka saki “nē” lūgumam, nevis pašam cilvēkam.
Piemēram – es saprotu, ka tas tev ir svarīgi un labprāt ar tevi kopā strādātu, taču šobrīd man jau tā ir darba pilnas rokas. Esi godīgs gan pret sevi, gan otru. Godīgumam ir savdabīgs, cilvēcisks spēks. Piemēram, labprāt iesaistītos projektā, taču domāju, ka nespēšu tam pilnvērtīgi pievērsties.
Tava jaunā uzvedība un attieksme apkārtējiem iespējams šķitīs mulsinoša un daži varbūt nebūs par to sajūsmā, tomēr atceries, ka tev vienmēr ir izvēle un “jā” vai “nē” ir par tavām prioritātēm, par to, kas tev šorīd ir patiesi svarīgs. Tā ir izvēle starp sevi un citiem, starp iekšējo un ārējo pasauli.
Raksta autore: sertificēta transpersonālās psihoterapijas speciāliste Ilze Zviedrīte
-Z I E M E Ļ U V Ā R T I –