Uzdevums: tikt skaidrībā par ieradumiem un to veidošanos

Virsraksti mudž ar vilinošiem solījumiem mainīt mūsu dzīves, iemācīt un pārmācīt mūs dzīvot labāk, veselīgāk, pareizāk un, protams, laimīgāk. Varētu domāt, ka jau slīgstam prieka burbuļos un to vien darām, kā vienu vērtīgu ieradumu mainām uz jaunu, uzlabotu. Tomēr tā gluži nenotiek. Ikdienā vērojam pat pretēju izpausmi, kad, neskatoties uz tik daudz pieejamiem avotiem, turklāt pamatotiem un labi argumentētiem, mēs vienalga padodamies tuvu pie starta, pusceļā vai pēdējā sānieliņā pirms finiša. Kas īsti ir ieradums, kā tas veidojas un kā to noturēt savā ikdienā uz palikšanu?

DOMĀT. DARĪT. ATKĀRTOT.

Mēs visi gribam dzīvot aizraujošu, interesantu, filmas sižeta cienīgu dzīvi, tāpēc dažkārt, vismaz sapņos, atļaujamies ko pārgalvīgu, sev neraksturīgu, neparedzamu. Drosmīgākie, bet šeit uzreiz jāpiebilst, ka ne vienmēr veiksmīgākie, personāži katru dienu sāk ar sevis izaicināšanu, jo tiek cildināta out of the box pieeja jeb domāšana un rīkošanās ārpus ierastajiem rāmjiem. Piesardzīgie, un arī šeit jāmin, ka tā ne vienmēr ir uzvaras taktika, savukārt, bieži pavada dzīvi stāvot uz tramplīna, bet tā nekad arī nenolecot, lai arī apguvuši visu teorētisko specifikāciju vērojot un apbrīnojot citus lecam kā blusas (viņu lēciens 35 reizes pārsniedz pašu augumu, un tas tomēr ir iespaidīgi). Aplūkosim, kā sarīkot lielo tīrīšanu savā ikdienā tieši no ieradumu perspektīvas.

Novērtējam situāciju un formulējam uzdevumu

Ļoti saprotams un viegls ir salīdzinājums ar lielo tīrīšanu. Viss sākas ar vēlmi sākt dzīvi no jauna, atbrīvoties no liekām mantām, pārbīdīt mēbeles, nokrāsot sienas un veikt vēl virkni dažādu manipulāciju. Atkarībā no mūsu nekārtības tolerances līmeņa, ir tādi, kuri sāk kārtot secīgi, ir tādi, kuri istabas vidū ierīko krāmu kaudzi un tad sāk to preparēt pēc piederības. Ar ieradumiem ir līdzīgi. Ir nepieciešams plāns, bet pirms tā – objektīvs situācijas novērtējums: ko vēlamies dzīvē mainīt, ko uzlabot un no kā atbrīvoties?

Ikdienā rīkojamies dažādu impulsu vai stimulu vadīti, uz tiem reaģējot un secīgi pielāgojot savas darbības. Ieradumi ir darbības vai darbību kopums, kurus veicam atkārtoti, teju neapzināti, neveltot tam papildu uzmanību vai laiku izvērtējumam.

Tātad, ar zināmu atkārtojumu daudzumu, mūsu darbības var kļūt par ieradumu – automātisku rīcību.

To sauc par neiroģenēzes procesu, kad mūsu smadzenēs izveidojas jauni savienojumi. Pirmajā reizē pieredzam veselu reakciju spektru – fiziskā, emocionālā plāksnē, bet ar katru nākamo tie it kā noslāņojas, mums vairs nav nepieciešama tik liela kognitīvā piepūle un arī enerģijas patēriņš. Tas darbojas it visās sfērās, gan tad, kad savu ķermeni radinām pie aukstajām peldēm, gan fiziskās slodzes, gan celšanās noteiktās rīta stundās, gan ūdens dzeršanas no rītiem. Jāatzīst, ka tā veidojas gan pozitīvie, gan negatīvie ieradumi. Piemēram, tendence paķert mobilo tālruni ik reizi, kad ir brīvs brīdis, jo Dies’ pasarg pastāvēt klusumā un mierā. Citiem telefona vietā noder salds našķis vai nikotīna izprieca. Mūsu smadzenes noreaģē uz apstākļu un stimulu dispozīciju – kolīdz smadzenes to atpazīst, uzreiz piedāvā gatavos risinājumus jeb rīcību. Mēs pat nepamanām, kā attopamies ar jau apēstu šokolādes tāfelīti vai nogurušām acīm un pazaudētu stundu interneta dzīlēs. Viss ir labojams. Tā ir labā ziņa. Nekādā gadījumā nevajag ķerties pie sevis nīšanas, šaustīšanas un nonicināšanas, to visticamāk izdarīs kāds cits, tāpēc turpinām sevi mīlēt un izturēties saudzīgi, ar rūpēm un pacietību.

21 diena, 21/90 likums un citi skaitliskie rāmji

Ir lasīti šādi solījumi, vai ne? 21 diena un jauns ieradums kabatā. Citos avotos lēš, ka pēc 21 dienas vēl 90 dienas ieradums jānostiprina, tad noteikti tas nekur vairs nepazudīs. Tik daudz vilinoši izaicinājumi, maratoni un citi Instagram ēsmi, bet, nez kāpēc rezultāti nav tik viennozīmīgi? Tāpat kā mācīšanās ilgums mums ir atšķirīgs, arī jauna ieraduma veidošanās laika rāmis visiem nav vienāds, turklāt mainīgais lielums ir ne tikai mūsu pašu individuālās atšķirības, bet arī pats ieradums. Izdzert glāzi ūdens no rītiem varam pierast salīdzinoši ātri, atliek to tikai sagatavot jau vakarā un novietot redzamā vietā, bet, piemēram, ieradums vingrot trīs reizes nedēļā vai neēst pēc pulksten septiņiem vakarā rokā tik viegli nedosies, jo smadzenes liks galdā visus iespējamos argumentus, kāpēc to darīt nevajadzētu. Slinkas viņas, konservatīvas, bet, lai cik gudras, arī mūsu smadzenes var vadīt, piedāvājot labākus nosacījumus, apbalvojumu, gandarījuma bonusus. Ir ieradumi, kas veidojas dažās dienās, ir tādi, kuriem nepieciešami mēneši vai pat gads.

Ieradumu sākam būvēt ar ļoti vienkāršām un praktiskām lietām, kas nepieprasa jaungada apņemšanās pompozitāti un radikālas dzīves izmaiņas.

Lielos vilcienos, mēs katrs esam būvējuši to dzīvi, kuru šobrīd pieredzam. Citi vēl tiecas uz kādiem tituliem un virsotnēm, citi jau bauda iepriekš ievēlēto.

Laiks. Sākumā veltiet laiku paša ieraduma pamatojumam. Jā, kā biznesa vai ceļojuma plānam. Paņemiet lapu un uzrakstiet, ko vēlaties ieviest savā ikdienā vai no kā vēlaties atbrīvoties? Ja ir iedvesma, sarakstiet visus tos bonusus, kurus varēsit baudīt tad, ja veiksmīgi būsit paveikuši savu apņemšanos.

• Šāda šķietami vienkārša rīcība patiesībā ir ļoti nozīmīga. Tā mēs sev paši apstiprinām, ka nodoms ir nopietns, nevis garāmejošs. Savā ziņā smadzenes apstājas krustojumā, kurā, nevis kā ierasts, laidīs taisni, bet šoreiz griezīs pa kreisi vai pa labi.

Ja esat cilvēks ar plānotāju, vēl labāk. Atveriet savu nedēļas un dienas plānu. Apskatieties, vai tajā ir logs, kurā ieplānot treniņu, ja esat apņēmušies sportot, jogot vai meditēt. Jā, arī grāmatas lasīšanai ir jāieplāno stunda. Ja tas dienas plānā nav ierakstīts, tad grāmata tā arī paliks neatvērta. Ja esat apņēmušies veselīgāk ēst, jāparedz laiks produktu iegādei, maltītes pagatavošanai un, protams, arī kārtīgai, nesteidzīgai ēdienreizei.

• Šāda rīcība vēl vairāk nostiprinās apņemšanās nopietnību. Mēs savā aizņemtajā dienas ritmā esam spiesti no kaut kā atteikties, lai izbrīvētu laiku kam citam. Ja nu mums kas trūkst dzīvē, tad tas ir laiks, vai ne? Tātad šajā posmā mēs gribot negribot saliekam prioritātes – šim mēs laiku veltīsim, bet no šai nodarbei laika privilēģija vairs nepienākas un to pārceļam kategorijā “ja sanāks”.