Klīst leģenda… ka sākotnēji visiem bija spēja sazināties ar augstākiem plāniem – savu Augstāko Es, garīgajiem pavadoņiem, eņģeļiem, aizgājējiem… Un tagad mēs palēnām, soli pa solītim atgūstam šo spēju. Kas ir pavisam dabiska. Dabiska. Nekā pārdabiska. Bet iedomājieties, cik gadu tūkstošos mēs, cilvēki, esam bijuši 3D pieredzē, kurā ir bijis hronisks mīlestības trūkums, risinot domstarpības zobu pret zobu, ieroci pret ieroci. Kurā laumas un gari dzīvo pasakās. Kurā grūti iztēloties, ka ceļošana laikā un telepātiska saziņa nav vien aizraujošs fantāzijas žanrs.
Kāpēc cilvēki pēkšņi sākuši stāvēt uz naglām?
Divas pēdas lieluma plāksnītes nosētas ar vienāda attāluma naglu rindām jeb sadhu dēlīši pēdējos gados kļuvuši ļoti pieprasīti. Kāpēc stāvēšana uz naglām ir tik populāra? Vai tā ir padziļināta sevis izzināšanas prakse vai vizuāli tīkams demonstrējums? Vai stāvēšana uz naglām ir veselīga un der visiem?
“Nē” telefonam pirms un pēc miega!
Grūti aizmigt, trausls miegs, bet pa dienu neizskaidrojama miegainība? Citiem vārdiem sakot, ir problēmas ar veselīga miega ciklu? Kārtējā nakts grozoties no vieniem sāniem uz otriem un dauzot spilvenu kā boksa maisu it kā tas būtu pie vainas?
Vīrišķības pieredzēšana kalnos. Gundara Bojāra un Kaspara Skrastiņa stāsts
Gundars Bojārs. Ceļotājs, piedzīvojumu meklētājs un dēkainis. Viens no ceļojumu portāla hiexplorer.life līdzdibinātājiem. Kaspars Skrastiņš. Ceļotājs, meklētājs. Apgūst transpersonālo psiholoģiju.
Pirts vēstule
Pirtī atveras daudzi un dažādi vārti un pirtnieks ir šo vārtu sargātājs, ļaužu pavadonis, ķermeņu dziedinātājs, dvēseļu lolotājs, ūdens vārdotājs, augu draugs un Dieva darošā roka. Ļaudīm šķiet, ka tas ir pirtnieks, kas to ķermeņus mazgā, bužina, izjauc un atpakaļ saliek, ka tā pirtnieka balss, kas viņa sirdij un ausīm runā un dzied. Ieskaties pirtnieka acīs, kas ieskautas sviedru lāsīšu ieskautās skropstās!
Lietotājs vs. Radītājs
Tiem, kuriem ir svarīga pašizaugsme, paplašinātā apziņa, uztveres brīvība un iekšējā harmonija, ir jāiemācās viena lieta - paļaušanās notikumiem un paļaušanās apstākļiem, savam dzīves plūdumam. Tajā brīdī, kad pieņemsi, ka noteiktība, paredzamība un sistēmas sniegtā drošība vairs nav tavs sabiedrotais, sāksi uzticēties visam, kas notiek ar tevi, notiks apziņas pāreja no Lietotāja uz Radītāju.
Garīgo prakšu ABC
Mūsu telpa ir pārpildīta ar dažāda veida informāciju par visādām apmācībām, praksēm, meistarklasēm, čenelingiem un daudz ko citu, kas patiesībā iedzen tādā pamatīgā labirintā. Tajā ierauj, taču nokļūstot tur, ir tāds nenoteiktības stāvoklis, kas līdzinās vispārējam juceklim, un tu nogursti un apjūc vēl vairāk nekā pirms tam, kad tevi vēl neinteresēja nekas vairāk kā TV pults un ikvakara čipsu paka.
Tu nebiji mājās, kad kaunu dalīja jeb kā sevi bezkaunīgi mīlēt?
Nebiju gan. Un labi, ka tā. Vai tomēr biju, kauna sūtījumu saņēmu, un tagad gadiem ilgi strādāju pie tā, lai no tā atbrīvotos? Rodas iespaids, ka uz kauna piegādi mums ir mūža abonements, bet pirmās reizes īpaši atceramies kā bezmaksas slazdus. Kaut kur joprojām dzīvo tā mazā dumpiniece, kura, savilkusi dūrītes kleitas krokās, piesit kāju un saka : “Pasaulīt, pagaidi, es kaunu uz mājām nepasūtīju!”
Ekoloģisks ēdiens. Draudzīgi veselībai un planētai
Kad nonākam līdz patiesai, empātiskai izpratnei, ka daba un Zeme – tie ir dzīvi organismi, ar kuriem esam mijiedarbībā, varam sajusties diezgan pārsteigti par darbībām, ko esam veikuši, pirms uzsākts zaļais dzīvesveids. Iepirkumu maisiņu kalni, izmesta pārtika, ķīmijas patēriņš… Eko dzīvesveids iekļauj dažādus veidus, kā dzīvot dabai draudzīgi, tostarp – ēst dabisku un veselīgu ēdienu.
Tu augi himalajos, bet man jāaug troksnī?
Sākšu ar jautājumu? Jums bieži sanāk apstāties? Tā neplānoti, it kā nevietā, nelaikā? Piemēram, lasot interviju, pārtraukt un neturpināt, paslīdot uz viena vārda vai teikuma? Un tad no tā viena vārda kā Alise savā Brīnumzemē uzpūst veselu ziloni, no kura neredzamu, neskaitāmu pavedienu veidā saslēgties ar visu raibo domu zoodārzu savā galvā. Man tā gadās itin bieži. Un es tam arī ļaujos, precīzāk, vairs nepretojos. Pat mācos atšķirt, kurā brīdī tas ir Lūisa Kerola (Lewis Carroll) izdomātais truša caurums, bet kurā slavenais plūsmas stāvoklis, kad varam domāt un radīt visproduktīvāk.
Mazi soļi pretim lielajam mērķim
Ja esi vienreiz kāpis kalnos, tad, visticamāk, vēlēsies atgriezties vēl un vēl. Tas pārdzīvojums ir vārdos grūti ietērpjams. Vārdi un salīdzinājumi gluži vienkārši šķiet par mazu, par īsu, par vienkāršu. Bet tieši ceļš kalnos labi ilustrē arī cilvēka garīgo ceļu jeb ceļu uz sevis iepazīšanu, emocionālo briedumu un to allaž kāroto mieru saldajā ēdienā. Cilvēka vecumu mērām gados, pēc tā nosakām mūsu atbilstību dažādu pakalpojumu saņemšanai, lēmumu pieņemšanai un, jā, arī atbildībai. Kā mērām garīgo izaugsmi? Kas ir tie mazie soļi pretim lielajam mērķim? Un kas ir pats lielais mērķis?
Man ir bail…
Bailes ir programma, spēcīga un dziļa… Tāpat kā dārzā izrauj usni. Taču sakne tai stiepjas vēl tālu… dziļi zemē. Vai dārzs var patstāvīgi atbrīvoties no ušņu invāzijas? Un mēs? Vai ir iespēja nejust bailes?