Kur ir vīrieši garīgajās praksēs?

Šis raksts ir mēģinājums izprast – kāpēc garīgajā un dziedināšanas telpā tik bieži redzam sievietes, bet daudz retāk – vīriešus. Un ko tas mums atklāj par pašiem šiem ceļiem, par mūsu kultūru un par dziļo nepieciešamību pēc līdzsvara.

Par šo jautājumu domāju un to vēroju sabiedrībā jau kādu laiku. Iespējams, ka tas radies arī citās sievietēs, kuras meklē jēgu, dziedināšanos un patiesu tuvību caur garīgumu, terapiju un iekšējo ceļu.

Retrītos, terapijas grupās, apzinātības praksēs, jogas nodarbībās un pat semināros par personības izaugsmi – dalībnieces pārsvarā ir sievietes. Sievietes, kuras meklē. Kuras iedziļinās, arī tās, kuras bēg un vēlas patverties ilūzijās. Kuras uzdrošinās būt ievainojamas un patiesas vai gluži pretēji – vēlas kļūt neievainojamas. Iemesli un motivācijas sievietēm uzsākt garīgo vai terapeitisko ceļu ir ļoti dažādas. Bet, kā ir ar vīriešiem? 

Varbūt viņiem tas nav vajadzīgs? Neticu. Ne pēc tā, ko redzu terapijā, ne pēc tā, ko jūtu attiecībās, sabiedrībā un vēstures plūdumā. Es domāju, ka vīriešiem šīs telpas ir tikpat vajadzīgas kā sievietēm – tikai viņi tajās nejūtas piederīgi. It kā būtu ienākuši svešā mājā, kur smaržo pēc svecēm un skan dziedājumi, bet nav neviena vārda viņu valodā. Daudzi pat nezina, ka tāda telpa viņiem pienākas. Ka viņi drīkst ienākt ar to, kas viņos ir – arī ar klusumu, neizrunātu sāpi vai nezināšanu. Ka viņiem nav jāpielāgojās kādam “pareizam” garīgās vīrīsķības modelim.

Tik daudz vīriešu joprojām nes savu sāpi klusumā, jo viņiem vienkārši nav bijis telpas, kur to apzināties, atzīt, iznest un sadzirdēt.

Būtisks aspekts, ko bieži nepamanām, ir tas, ka garīgās prakses un terapijas vidi lielākoties veido un vada sievietes. Viņas arī nosaka telpas toni – emocionālo valodu, procesus, estētiku, simbolus. Un tas ir saprotami – daudzām no mums šis ceļš ir bijis kā dziedināšana pēc ilgstošas apspiešanas, atgriešanās pie sevis, sava spēka un maiguma.

Tomēr šeit arī slēpjas izaicinājums. Ja sievietes – nereti savas pašas ievainotības vai emocionālā deficīta vadītas – definē, kādam ‘vajadzētu būt’ vīrietim, vīrieša garīgais ceļš kļūst par reakciju uz sievietes vajadzībām, nevis par viņa paša aicinājumu. Mēs sagaidām, lai viņš būtu klātesošs, bet ne pārāk jūtīgs. Spēcīgs, bet ne valdonīgs. Atvērts, bet ne atkarīgs. Tā vietā, lai atbalstītu viņa autentisko izaugsmi, mēs nereti – arī neapzināti – viņu formatējam pēc sava priekšstata.

Šī neredzamā konstrukcija padara vīriešiem grūtāk pieejamu garīgo telpu. Tā kļūst par vietu, kur viņam jāpilda noteikts lomu komplekts, nevis jāsastop pašam sevi. Un te rodas jautājums: vai mēs patiesi sagaidām vīriešu klātbūtni, ja viņiem tajā nav iespējas būt patiesiem, bet tikai „pareiziem”?

Sievietēm kultūrā ir “atļauts” meklēt iekšējo pasauli. Bērnībā viņām drīkst būt jūtas. Viņām piedien “apzinātība”, “emocionāla inteliģence”, “iekšējais bērns”. Bet vīrietim – ko viņš lai ar to dara?

Šajā kontekstā nav iespējams nepieminēt emocionālo distanci, kas daudzviet veidojas starp dzimumiem.

Sievietes, kuras aktīvi attīstās un strādā ar sevi, arvien biežāk izjūt plaisu attiecībās – vairs nespējot būt tikai pielāgotās, izprastošās, klusējošās. Tajā pašā laikā vīrieši nereti jūtas noraidīti, nesaprasti vai nepietiekami, jo nespēj izpausties šajās jaunajās, emocionāli piesātinātajās attiecību formās.

Šī distance neveidojas no ļaunuma, bet no dziļas atšķirīgas pieredzes. Sievietes daudzos gadījumos ir veikušas garīgu un emocionālu lēcienu, bet nav satikušas vīriešus, kuri jūtas droši sekot. Vīrieši, savukārt, neatrod sev piemērotu valodu vai vidi, kur šo ceļu sākt. Tā vietā rodas atsvešinātība – viņas jūtas vientuļas savā dziļumā, viņi – nevajadzīgi savā klusumā.

Lai šī distance saruktu, nepieciešama abpusēja drosme – gan no sievietēm atlaist kontroli pār to, kādai jābūt attiecību dinamikai, gan no vīriešiem uzdrīkstēties tuvoties, būt redzētiem un nedrošiem. Tikai tā mēs varam cerēt uz satikšanos – ne ideālās lomās, bet cilvēciskā tuvumā.

Un te mēs nonākam pie dziļākas struktūras, kas veido šo emocionālo ainu – pašas garīgās telpas simboliem un arhetipiem. Lielākoties garīgā un terapeitiskā vide šodien Latvijā balstās uz sievišķajiem tēliem — Māti, Dziednieci, Zintnieci, Mīlošo, Gudro, Radošo, Jūtīgo. Tie ir spēcīgi, svētīgi tēli, kas daudzām sievietēm palīdzējuši atgūt savu būtību pēc gadsimtiem ilgas apspiestības.

Taču, ko šajā telpā atrod vīrietis?

Kur ir arhetipiskais Karotājs, kurš neiznīcina, bet sargā robežas? Kurš prot būt skaidrs un noteikts nevis aiz bailēm, bet aiz iekšējas pārliecības? Kurš nestāv uzbrukuma pozā, bet stingri tur klātbūtnes lauku, kur citam ir droši dzīvot un plaukt?

Kur ir Karalis, kurš rada kārtību nevis no varas, bet no iekšējas struktūras? Kurš kalpo kopīgajam labumam, spēj saturēt, uzņemties atbildību un vienlaikus ļaut citiem būt viņu spēkā, nevis tikt pakļautiem?

Kur ir Gudrais – ne tas, kurš māca, bet tas, kurš klusē un vēro? Kurš pazīst savas ēnas, kurš runā tikai tad, kad vārdos iemājo jēga, un klusē nevis aiz aizvēršanās, bet aiz dziļas klātbūtnes. Kurš redz cauri, bet neizsaka spriedumu – jo viņa gudrība nav spriest, bet saprast. Gudrais, kura sirds ir mierīga kā ezers, un prāts – vērīgs kā nakts debesis.

Un kur ir Mīlētājs – tas, kurš nebaidās sajust, ļauties, būt klātesošs ar visu savu ķermeni, sirdi un jūtām? Kurš spēj just baudu, maigumu, skaistumu, bezkaislīgi to nepieprasot. Kurš mīl nevis no trūkuma, bet no pārpilnības. Kurš neizvairās no sāpēm, jo zina, ka tās ir mīlestības ēnas puse, nevis tās pretstats.

Šie vīrišķie arhetipi nav skaistas idejas – tie ir nepieciešami spēki cilvēka attīstības telpā. Gan sievietēs, gan vīriešos. Bez tiem nav līdzsvara, nav robežu, nav drošas formas, kurā dzīvot un dziedināties.

Vīriešiem tie ir īpaši nozīmīgi, jo kalpo kā iekšējās orientācijas punkti – ceļazīmes, kas palīdz izaugt nevis ārējās lomās, bet iekšējās esības līmenī. Tie iemieso spēju būt, nevis tikai darīt. Spēju saturēt jūtas, neizplūstot tajās. Spēju klusēt, neatsakoties. Spēju būt mīlošam, nezaudējot mugurkaulu. Arhetipi piedāvā nevis uzvedības instrukciju, bet dzīvības formu – strukturētu, klātesošu, vērīgu. Tie ir pamats, uz kura vīrietis var būvēt sevi nevis, lai pielāgotos sabiedrības cerībām vai sievietes projekcijām, bet lai kļūtu patiesi par sevi.

Bieži tie garīgajā vidē tiek vai nu pārprasti, vai demonizēti – kā “kontroles”, “ego”, “vecā patriarhāta” izpausmes. Taču tas, ko mēs bieži saucam par “toksisko vīrišķību”, ir tieši izkropļota vīrišķība, kas radusies bez saknes, bez ierosmes, bez telpas autentiskai pieredzei.

Un bez šiem veselajiem vīrišķajiem tēliem arī sievietēm sāk pietrūkt pretstata, balsta, struktūras. Tiek zaudēts līdzsvars, kurā sievišķais var brīvi plūst, jo to sargā uzticama klātbūtne.

Psihē un dzīvē sievišķais un vīrišķais princips ir kā divi spārni – tikai kopā tie var pacelt cilvēku veselumā. Sievišķais iemieso plūdumu, jūtīgumu, radošumu un intuīciju. Vīrišķais – struktūru, virzību, skaidrību un saturēšanu.

Kad viens no tiem iztrūkst vai ir pārmērīgi dominējošs, rodas iekšējs un ārējs disbalanss.

Mūsdienu garīgajā telpā bieži novērojam, ka dominē sievišķais aspekts – tas nes dziedināšanu, bet, ja trūkst vīrišķā spēka, kas rada robežas un notur virzienu, šī plūsma var kļūt izplūdusi un nenostiprināta. Vīrišķā principa līdzdalība nav tikai par dzimumu – tā ir par iekšēju līdzsvaru, kurā gan vīrieši, gan sievietes var justies veseli, piederīgi un atbalstīti savā attīstībā.

Un varbūt tieši šis ir nākamais solis garīgo prakšu attīstībā – ne tikai vairāk vīriešu, bet vairāk veselīgas, patiesas vīrišķības. Ne tikai daudzveidībā, bet arī līdzsvarā. Lai šī telpa, ko saucam par garīgo ceļu, kļūst par vietu, kur nevis tikai viens dzimums dziedē sevi, bet kur cilvēks, neatkarīgi no dzimuma, var sastapt savu veselo būtību – gan jūtīgo, gan spēcīgo, gan saturējošo, gan plūstošo. Kur arī vīrietis jūtas piederīgs nevis tad, kad viņš pielāgojas, bet tad, kad viņš ienāk kā viņš pats – ar savu klusumu, savu spēku un savu ceļu.

Līdzsvars starp sievišķo un vīrišķo nav tikai dzimumu jautājums – tā ir mūsu kopīgās psihes nepieciešamība. Katrs noliegtā aspekta trūkums rada plaisas – mūsos un starp mums.

Ja patiesi vēlamies, lai garīgā telpa kļūst dziedinoša arī vīriešiem, mums jāveido vide, kur viņi nav viesi, bet līdzradītāji. Lai viņi var ienākt ar savu valodu, savu ritmu, saviem simboliem. Nevis lai pievienotos jau pastāvošam stāstam, bet lai palīdzētu to kopīgi pārveidot. Tas nozīmē atvērt durvis dialogam – ne tikai vārdos, bet arī klātbūtnē. Uzklausīt, ne tikai mācīt. Aicināt, ne tikai gaidīt. Un tad šī telpa vairs nebūs ne sievišķa, ne vīrišķa – bet cilvēciski vesela. Tikai tad garīgā prakse kļūst par kopīgu ceļu, kur mēs vairs negaidām satikšanos stāvot katrs savā krastā, bet uzdrošinamies iekāpt vienā laivā. 

Raksta autore: Ilze Zviedrīte, transpersonālās psihoterapijas speciāliste