Ceļš pie sevis: neērts, patiesības pilns un dzīvs
Mūsdienu pasaulē bieži dzirdam iedrošinājumu: seko savai sirdsbalsij, dari to, kas tevi iedvesmo, esi patiess, ej savu ceļu. Skanīgas frāzes un iedvesmojoši attēli sola vieglumu, piepildījumu un mirdzošu brīvību. Garīgajā nozarē apgaismība un augstās vibrācijas, kā katra autentiskuma izpausme, tiek plaši tirgotas un labi pirktas.
Ir tik vilinoši un viegli savu patiesību meklēt citos ne sevī. Ir patiešām atbrīvojoši, kad atbildība par savu dzīvi var tikt atdota kādai ārējai autoritātei – skolotājam, reliģijai, ideoloģijai, terapeitam vai kopējai sabiedrības plūsmai. Tas ļauj mums sajusties kā bērnībā, kad kāds cits – lielāks, gudrāks, stiprāks zināja, kad mums ir auksti, kad gribās ēst un, kad jāiet gulēt.
Taču, ja lasi šo rakstu, visticamāk, ka tava bērnība ir pagājusi un, iespējams, esi aizdomājies par savu autentiskumu vai patieso dzīves ceļu. Varbūt pat to jau esi uzsācis un sastopies ar pretrunīgām sajūtām, ka ne viss, ko piedzīvo, ir viegls, piepildošs un apgaismību nesošs.
Maz tiek runāts par to, cik grūts un neērts dažkārt var būt ceļš uz šo savu patiesumu. Reti kurš pasaka līdz galam — sava ceļa iešana bieži vien ir visgrūtākais, visvientuļākais, visneērtākais, ko cilvēks var izvēlēties.
Īstais ceļš pie sevis nesākas no pareizās garīgās prakses, iedvesmas citāta vai sapņa par skaistāku dzīvi. Īstais ceļš sākas tur, kur beidzas ilūzijas. Tur, kur tu saproti: neviens cits tev nav neko parādā. Neviens cits nepateiks, kā būs pareizi. Un arī – neviens cits nesasniegs tavā vietā to laimīgo vietu, pēc kuras ilgojies.
Maz tiek runāts par to, cik grūts un neērts dažkārt var būt ceļš uz šo savu patiesumu. Reti kurš pasaka līdz galam — sava ceļa iešana bieži vien ir visgrūtākais, visvientuļākais, visneērtākais, ko cilvēks var izvēlēties.
Ir brīži, kad iešana pa savu ceļu šķiet kā klusa pretošanās pasaulei. Ir brīži, kad pats sev kļūsti par lielāko pretinieku. Kad rodas šaubas: “Vai es eju pareizi? Varbūt es kļūdos? Varbūt citi zina labāk?” Apkārtējie piedāvā vieglākas takas: pielāgoties, iekļauties, sekot citu pēdās. Tajos brīžos autentiskums prasa milzīgu iekšējo drosmi — palikt uzticīgam sev arī tad, kad apkārt ir nesapratne, atraidījums vai klusums. Un tieši tad dzimst īstā uzticība sev — nevis aklā pārliecībā, bet klusa, dzīva sajūta – šis ir mans solis. Es nezinu, kur tas ved, bet tas ir mans.
Būt uz sava ceļa nozīmē ieraudzīt, cik daudzos veidos mēs esam vēlējušies piederēt. Cik viegli ir uzvilkt svešas sejas, svešus sapņus, svešas dzīves, tikai, lai justos pieņemti, atzīti, mīlēti.
Savs ceļš nav taisns. Tas līkumo caur šaubām, caur tukšumu, caur klusumiem, kuros nav neviena aplausa. Tas brīžiem ir kā ejot pa miglu — kad nākamais solis nav redzams, un vienīgā vadība ir klusa sajūta krūtīs – es nevaru to nedarīt.
Cilvēks, kas atklāj savu autentiskumu, agri vai vēlu sastopas ar kārdinājumu atgriezties pie “pareizā”, “apstiprinātā” ceļa. Tur, kur solījumi ir skaļāki. Tur, kur ir gatavas, nekļūdīgas panākumu receptes. Un katru reizi tā ir izvēle: pielāgoties vai palikt uzticīgam tam, kas nereti paliek neredzams — iekšējai patiesībai, kas pulsē ne pēc noteikumiem, ne pēc termiņiem.
Būt uz sava ceļa nozīmē arī satikt sevi tādu, kāds tu esi — ne vienmēr drosmīgs, ne vienmēr pārliecināts, ne vienmēr skaists. Sava ceļa gaisma neizdzen mūsu ēnas. Tā atver acis, lai mēs varētu tās skaidri ieraudzīt, pieņemt un integrēt.
Un tieši tas ir dziedināšanās sākums — nevis kļūt labākam, bet kļūt patiesākam. Atzīt sevi ne tikai spožajās, bet arī savās apjukuma, baiļu un vilšanās šķautnēs.
Tieši tur sākas īsts spēks: kad mēs nemēģinām vairs būt citiem pieņemami, bet drīkstam būt paši, būt dzīvi. Uzdrīkstamies pieņemt un dzīvot SAVU dzīvi.
Sava ceļa iešana neprasa, lai mēs vienmēr zinātu, ko darām. Tā prasa, lai mēs nemainītu savu būtību pret citu gatavajām receptēm. Lai mēs nemainītu patiesību pret drošību. Lai mēs turpinātu iet — arī tad, kad nav garantijas, ka citi gribēs iet ar mums, ka kāds to sapratīs.
Un tomēr – šim ceļam ir arī savas dāvanas. Dāvanas, ko nevar nopirkt, nevar aizņemties, nevar iemācīties no grāmatām. Dāvanas, kas rodas tikai tad, kad esi bijis gatavs palikt ar sevi cauri klusumam, šaubām un iekšējām vētrām.
Pirmais ieguvums ir iekšējā brīvība. Tā vairs nav teorija vai lozungs. Tā kļūst par klusu, dzīvu pamatu – sajūtu, ka tu esi sev piederīgs un uzticīgs, arī ja pasaule tam neaplaudē.
Tu mācies paļauties uz sevi nevis tad, kad viss ir skaidrs un drošs, bet tieši tad, kad nav ceļa kartes. Un šī uzticēšanās sev nav skaļa – tā ir kā dziļš, silts ūdens zemes dzīlēs, kas baro tavu spēku, dod tev stabilitāti, drošību un pārliecību.
Tu atgūsti savu balsi. Nevis tādu, kādu citi sagaida vai gribētu dzirdēt. Bet savu īsto – reizēm trauslu, reizēm spēcīgu, bet vienmēr dzīvu.
Tu iegūsti attiecības ar sevi. Ne tikai tās vieglās, kad viss rit labi. Arī tās smagās – kad jāpiedod sev vājums, bailes, ilūziju sabrukšana.Un, soli pa solim, tu kļūsti sev tuvāks un mīļāks nekā jebkad agrāk.
Tu iemācies būt dzīvs savās sajūtās – nepielāgojot tās gaidām, neapslāpējot tās ar svešiem priekšstatiem. Tu iemācies būt klātesošs savā dzīvē – nevis gaidot kādu “īsto” mirkli nākotnē, bet dzīvojot tieši tagad, tieši šeit. Pieņemot un godājot savu dzīvi un ceļu tādu, kāds tas ir.
Un varbūt visskaistākā dāvana ir šī: tava dzīve kļūst par tavu paša patiesību.
Ne svešu vēlmju atspulgu, ne sabiedrības konstruktu, ne kārtējo ieteikumu sarakstu. Spēja atļaut sev būt tieši tādam, kāds esi — dzīvs, trausls, meklējošs.
Un tā, soli pa solim, savā neziņā un meklējumos, tu atgūsti pats sevi. Nevis ideālu tēlu. Nevis perfektu dzīves scenāriju. Bet dzīvu, īstu cilvēku, kurš spēj būt klātesošs arī savā nepabeigtībā.
Iemīlēt sevi nevis nosacījumu dēļ, nevis tāpēc, ka beidzot esi “pietiekami labs, veiksmīgs, produktīvs vai atzīts”, bet gan mīlēt sevi tāpēc, ka esi. Ne kādam par prieku. Ne citu gaidām. Bet sev.
Un tas ir viss, kas patiesībā jebkad ir bijis vajadzīgs.
Raksta autore: Ilze Zviedrīte
ZIEMEĻU VĀRTI
Privātprakse transpersonālajā psihoterapijā
