Vienatne vai tomēr vientulība?
Vai esat ievērojuši, ka pēc lielās svētku rosības – plānošanas, gatavošanās un svinēšanas, ko parasti pavada liels emocionālais pacēlums un dažādi pārdzīvojumi, parasti seko miera periods. Gribās klusumu, pabūt vienam, atpūsties. Un tas ir pilnīgi normāli. Jo noķert vilni un sērfojot noturēties uz tā var tikai neilgu brīdi. Nākošajā mirklī vilnis jau ir noplacis un iestājas mazkustīguma, atpūtas brīdis. Ja šis klusuma un miera periods sāk ieilgt, proti, – tālākā aktivitāte nenotiek, varam sajusties garlaicīgi un pat vientuļi. Tāpēc šoreiz piedāvāju tēmu par pabūšanu vienatnē un, vai vientulību. Cilvēki bieži tās jauc un tajās maldas, līdz galam neizprotot: “Kā tad es īsti jūtos?’”, “Kāpēc es tā jūtos?” “Vai es gribu un drīkstu tā justies?” un “Ko darīt, lai es tā nejustos, ja man tas nepatīk?” Patiesībā tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pieredzes — viena dziedinoša, otra sāpīga. Par tām tad arī tālāk.
Ar ko tad vienatne atšķiras no vientulības?
Vienatne parasti ir apzināta būšana ar sevi, kurai ir raksturīgs iekšējs miers. Tā ir patīkama, tā sniedz iespēju atpūsties, ieklausīties sevī, izdarīt secinājumus par padarīto, atjaunot spēkus, lai darbotos tālāk. Būšana vienatnē var būt vērtīgs resurss, īpaši radošiem, jutīgiem cilvēkiem vai tiem, kas vēlas apkopot un sakārtot domas. Tā nav izolācija, bet izvēle uz brīdi pabūt pašam ar sevi, bez citiem un to ietekmes.
Savukārt vientulību parasti pavada neizskaidrojama trūkuma un tukšuma sajūta. Kā spilgts piemērs tai, ir šī tā saucamā svētku “pēcgarša”, – tukšuma izjūta, kas daudzus piemeklē pēc svētkiem. “Bija taču tik labi, silti, jauki, priecīgi, bet tagad tas viss ir pagājis un vairs nekā nav!”, pielavas doma. “Ir palikušas tikai skumjas, tukšuma un vientulības sajūta, – viss labais ir neatgriezeniski zudis.” Šādas sajūtas un domas bieži vien pārņem daudzus cilvēkus pēc svētkiem. Tādā brīdī ir labi piefiksēt šīs savas dažādās sajūtas, pat uz brīdi ļauties tām – pasērot par aizgājušo. Tomēr nevajadzētu “aizsēdēties” tajās.
Doties tālāk palīdzēs notikušā izvērtēšana: kas tad bija labs, kas ne tik izdevies, un ko paņemt līdzi tālākajā ceļā. Izkļūt no šāda veida vientulības, trūkuma un tukšuma izjūtas palīdzēs arī tas, ja cilvēks paraudzīsies apkārt, un sajutīsi vai padomāsi, ko jaunu varētu pasākt, proti, – mēģinās noķertu “jaunu vilni”. Šai vientulības sajūtai parasti ir pārejošs raksturs, ja vien nesākam to kultivēt.
Tomēr vientulība mēdz arī ieilgt un tai var būt arī pavisam citi iemesli. Cilvēkam dažkārt var veidoties pastāvīgas jūtas:“Esmu viens arī tad, ja apkārt ir cilvēki”. Parasti tās rodas tad, kad cilvēks jūt, – mani neredz un nedzird. Viņš jūtas kā atdalīts no citiem, tā it kā viņam nebūtu īstas piederības vai tuvības ar partneri, ģimeni, apkārtējiem. Šī vientulības izjūta parasti signalizē – “Hei, Tev ir vajadzība pēc kontakta, saiknes ar citiem dzīviem cilvēkiem!“. To nevajadzētu ignorēt, bet gan meklēt, kā trūkstošo kompensēt. Cilvēkam ir vajadzīgs cilvēks, turklāt reāls un klātesošs, nevis virtuāls un “skrullējošs”. Mēdz būt, ka cilvēks kontakta trūkumu mēģina kompensēt, pastiprināti uzturoties virtuālajā vidē, vai nododoties kādām citām atkarībām. Tomēr tā ir ilūzija, kura nekad nevarēs aizstāt patiesu, dzīvu, cilvēcīgu kontaktu. Gluži otrādi, tā vēl vairāk uzdzīt drūmumu un vairos domas: “Visiem citiem ir labi, viņiem viss ir, viņi tiek galā, vienīgi es tāds vientuļš un nelaimīgs!”
Vientulība ir – “Es esmu viens un man tas sāp.”, vienatne — “Es esmu viens un man ir labi.”
Interesanti, ka dzīvot vienam nebūt nenozīmē būt vientuļam. Mūsdienās vientulības sajūta ir novērojama cilvēkiem, kuriem, no malas raugoties, tādai it kā nevajadzētu būt. Viņiem ir partneris, ģimene, bērni, draugi, kolēģi. Tomēr… neskatoties uz to, viņi var justies pilnīgi vientuļi. Un tā ir skaidra zīme, ka, lai gan cilvēks ir attiecībās ar citiem cilvēkiem, tomēr tajās un kontaktā ar citiem viņam kaut kā būtiska trūkst. Tieši kas, – tas būs ļoti individuāli, atkarībā no cilvēka rakstura, vecuma, individuālajām iezīmēm, personiskajām grūtībām, apstākļiem, citiem apkārtējiem un vides.
Ko darīt, lai to novērstu?
Vispirms jau godīgi atzīsti sev, ka Tavas vajadzības pēc tuvības, sapratnes vai sarunām nav piepildītas. Mēģini apkārtējiem draudzīgi paust savu vajadzību pēc biežāka kontakta, lielākas tuvības, sakot: “Man pēdējā laikā pietrūkst sarunu ar Tevi. Vai mēs varētu vakarā 10 minūtes vienkārši parunāties, vai kaut ko kopā padarīt?”
Ja tas nelīdz, meklē kontaktu ar draugiem, kolēģiem, cilvēkiem, ar kuriem Tev ir kopīgas intereses, piemēram, hobija biedriem. Tie var būt nozīmīgi papildu resursi, kas palīdzēs aizpildīt iekšējo tukšumu un trūkuma sajūtu. Katrā ziņā nepaliec viens ar savu vientulības un izolētības sajūtu, meklē atbalstu apkārtējos, vērsies pie speciālistiem! Pat tāds sīkums kā saruna ar nejauši veikalā satiktu svešinieku, var palīdzēt sajusties ne tik vientuļam un izolētam. Dari, ko vari savā labā un atceries, ka vientulība ģimenē un partnerattiecībās nekad nav tikai “tava vaina”, un ka risinājumus var un vajag meklēt!
Raksta autore: sertificēta geštaltterapeite Santa Latkovska
