Depresija kā rietumu kultūras konstrukts
Kad pirmo reizi lasīju psihiatra un klīniskā antropologa Sušruta Džadaves (Sushrut Jadhav) darbu “Depresija kā rietumu kultūras konstrukts”, mani pārņēma gan profesionāla ziņkāre, gan ļoti cilvēcīga atvieglojuma sajūta. Mēs dzīvojam laikā, kurā depresija tiek uzskatīta par universālu diagnozi – kā slimību, kas vienādi atpazīstama un nozīmējama jebkuram cilvēkam pasaulē. Šis skatījums, kas tik dziļi iesakņojies mūsdienu psihiatrijā, šķiet tik pašsaprotams, ka tikai brīdī, kad kāds atļaujās to apšaubīt, pēkšņi ieraugu – varbūt tas ir tikai viens no iespējamiem skaidrojumiem. Nevis visa patiesība.
Džadaves raksts atver logu uz pavisam citu perspektīvu. Viņš rāda, ka depresija, kā mēs to šodien saprotam — kā specifisku iekšējā emocionālā stāvokļa traucējumu — nav universāla parādība. Tā nav bioloģiska, nemainīga kategorija, kas vienādi pastāv visās kultūrās. Tā ir rietumu kultūras radīta valoda, ar kuru mēs šeit, mūsdienu Eiropā un Amerikā, esam pieraduši aprakstīt cilvēka ciešanas. Taču citās kultūrās ciešanas tiek izteiktas pavisam citādi.
Būdams praksē Indijā, viņš apraksta, kā tur cilvēki reti lieto vārdu “skumjas” vai “nomāktība”, lai aprakstītu savas ciešanas. Viņi runā par smagumu ķermenī, par nogurumu, par nespēku, par sāpēm, kas “ iekšā nosēžas”. Viņu depresija ir somatiska – ķermeniska, nevis verbāla vai emocionāla.
Džadave uzsver būtisku kultūras atšķirību: rietumos dominē priekšstats par cilvēku kā autonomu indivīdu – būtni, kura ir atbildīga par savām emocijām un jūtām, spēj tās izteikt vārdos, analizēt un kontrolēt (!). Turpretīm citās kultūrās galvenie cilvēka raksturojošie lielumi ir savstarpējās attiecības, pienākumi, kopiena, rituāli un lomas. Un tas maina pašu depresijas jēgu.
Patiesībā depresija, kā precīzi definēta psihiatrijas diagnoze, parādījās tikai 20.gs. 80.tajos gados, kad DSM sistēma (Amerikas Psihiskās Veselības asociācijas (APA) standarta rokasgrāmata, kas sniedz kritērijus un klasifikāciju, lai palīdzētu profesionāļiem diagnosticēt dažādus psihiskās veselības traucējumus) “sakārtoja” depresijas simptomu kritērijus un padarīja tos par globālu standartu.
Viduslaikos garīdznieki, kuri izjuta apātiju, garīgu nespēku vai nevēlēšanos lūgties, netika uzskatīti par slimiem. To sauca par acedia – garīgu slinkumu, kas skaitījās morāls grēks, nevis medicīniska problēma. Vārda “acedia” latvisks ekvivalents nepastāv, un tas jau pats par sevi atklāj, cik šis stāvoklis ir cieši saistīts ar konkrētu reliģisku un kultūras ainavu.
Renesansē melanholija kļuva pat par radošas elites “zīmi” – par dvēseles jūtīgumu, par filozofiskām skumjām, kas daļēji pat tika romantizētas. Tikai vēlāk, 18.–19. gadsimtā, melanholija tika medicinizēta, piesaistīta ķermenim – melnajai žultij, aknu darbības traucējumiem, fizioloģijai.
Tāpat arī “stress” ir salīdzinoši jauns jēdziens – faktiski 20. gadsimta izgudrojums. Tas ir veids, kā mēs strukturējam un vārdos tveram intensīvus sociālus pārdzīvojumus, savu attieksmi pret ārējiem uzstādījumiem vai spiedienu. Kad šie iekšējie stāvokļi kļuva par neatņemamu sabiedrības funkcionēšanas sastāvdaļu, pieauga arī depresijas un trauksmes kategorijas.
Papildus tam, rietumu kultūrā svarīga vieta ir vainas sajūtai. Vaina ir arī centrāls jēdziens kristīgajā tradīcijā, un tā ir dziļi iesakņojusies rietumu kultūras kolektīvajā psihē. Mēs esam pieraduši sevi vērtēt, tiesāt, analizēt, nosodīt. Tādējādi mēs ne tikai jūtam skumjas, bet arī jūtamies “slikti” vai vainīgi, ka tās jūtam.
Rietumu individuālisms un kapitālisma radītā spriedze — vienmēr būt produktīvam, vienmēr sasniegt, vienmēr kļūt par “labāko sevis versiju” — vēl vairāk nostiprina šo sajūtu. Un, ja cilvēks neatbilst šai normai, viņa iekšējais tukšums tiek interpretēts kā individuāla vaina, nevis sabiedrības vai kultūras radīts spiediens.
Autors norāda, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ depresija Rietumos kļuvusi tik izplatīta. Tā ir sabiedriskā iekārta, kas rada priekšnosacījumus nelaimīgumam.
Tātad tikai pēdējos 50 gados skumjas vai dzīves smaguma sajūta kļuva par “slimību”, nevis vienu no cilvēka dzīves pieredzēm. Kultūra, kurā dzīvojam, pamazām pārvērta dabisku cilvēcisku reakciju par psihiatrijas kategoriju.
Savukārt 1980. gados, līdz ar antidepresantu tirgus eksploziju, DSM paplašināšanos un farmācijas industrijas politiskās ietekmes kāpumu, depresija tika “izplatīta” globālā mērogā. Un tieši šo procesu Džadave uzskata par problemātisku – rietumu medicīna uzspiež vienu skaidrojumu visai pasaulei. Viņš salīdzina to ar kolonizāciju: nevis bruņotā veidā, bet caur diagnostikas kritērijiem, farmaceitiskajiem produktiem un medicīnas varu.
Psihiskas (garīgas) ciešanas savā būtībā ir kontekstuālas. Tās nav abstraktas psiholoģiskas vienības, kas ir atdalītas no kopējās sabiedrības. Tās vienmēr ir saistītas ar to, kas cilvēkam ir svēts, kam viņš pieder, kādā vidē viņš dzīvo un kā viņa ķermenis pieredz pasauli.
Džadave aicina mūs skatīties plašāk – nevis noliedzot rietumu medicīnas sasniegumus, bet tos papildinot ar spēju redzēt cilvēku viņa pasaules ietvarā. Neviens cilvēks nav izolēts indivīds bez saknēm. Un tādēļ arī depresija nav tikai bioloģiska problēma, bet cilvēcisko attiecību, sociālās struktūras un kultūras atspoguļojums.
Man, kā transpersonālās psihoterapijas speciālistam, šī doma ir ļoti tuva. Dvēseliskas ciešanas var būt reakcija uz zaudējumu, pārmaiņām, pārslodzi, eksistenciālu vientulību. Un reizēm tās runā ķermenī, reizēm dvēselē, reizēm valodā, ko mēs vēl tikai mācāmies apzināties un saprast. Cilvēks nav tikai bioloģija un simptomi. Viņš ir arī vēsture, kultūra, ģimene, dzimta, daba, ķermenis, ritmi un tradīcijas. Ciešanas, kuras mēs tik bieži medikalizējam, var būt arī cilvēcības dziļākās, intīmākās un transformējošākās dvēseles pieredzes. Un reizēm tieši kultūras un tradīcijas stāsts var dziedēt vairāk nekā diagnoze.
Šo perspektīvu es sev paņemu kā atgādinājumu – terapijā, dzīvē un savā darbā Ziemeļu Vārtos.
Raksta autore: transpersonālās psihoterapijas speciāliste Ilze Zviedrīte
