Ego – ienaidnieks vai draugs? 

Garīgajās aprindās nereti var sastapt pārliecības, ka ego ir “slikts” un, ka “atbrīvošanās” no tā ir garīgās vai dvēseles attīstības indikators. Tā izskan kā aicinājums uz brīvību – kā solījums, ka, atbrīvojoties no ego, mēs kļūsim tīri un viegli. Tomēr, iedziļinoties, rodas jautājums: ko šī frāze patiesībā nozīmē? Vai ego tiešām ir kaut kas, no kā jāatsakās, vai arī tas var būt mūsu ceļabiedrs dvēseles ceļā? Ego ir ienaidnieks vai tomēr draugs?

Psiholoģijā ego visbiežāk saprot kā apzināto es – kas saka “es domāju”, “es jūtu”, “es izvēlos”.  Ego ir mūsu identitātes centrs, mūsu robežas, spēja atšķirt, kas esmu “es” un kas ir “ne-es”. Zigmunds Freids ego raksturoja kā starpnieku starp Id (dziņu pasauli), Superego (sabiedrības un vecāku prasībām) un realitāti. K. G. Jungs uzsvēra:  “Ego ir apziņas centrs. Tas ir cilvēka identitāte, bet nav identisks visai personībai.”  Viņaprāt, ego ir tikai daļa no daudz plašākas cilvēka būtības, kuras centrs ir Patība – patiesais, dziļākais Es. Roberto Assagioli, psihosintēzes autors, skaidroja to šādi: “Ego ir kā mazais Es, kas darbojas ikdienā, bet tas ir tikai atspulgs no lielākā, garīgā Es.” Šie skaidrojumi ļauj redzēt ego kā daļu no kopveseluma, nevis nevajadzīgu vai traucējošu struktūru. Kā tiltu starp iekšējo un ārējo pasauli– tas ir nepieciešams, lai mūsu pieredze būtu strukturēta un mēs spētu to integrēt ikdienas dzīvē.

Kad garīgajās praksēs runā par ego, nereti izskan radikāla frāze – “nogalināt ego”. Visticamāk, tā radusies no dziļas pieredzes aprakstiem, kur cilvēks sajūt savu robežu izšķīšanu un vienotību ar plašāku apziņu, ekstātiskus prāta un ķermeniskos stāvokļus.

Taču, ja šo frāzi uztver burtiski, tā var radīt pārpratumus. Jungs jau brīdināja – sastapšanās ar bezapziņas spēkiem, ja ego nav pietiekami nobriedis, var būt kā plūdi, kas aizskalo prom cilvēka struktūru. Tāpēc ego varam uztvert nevis kā šķērsli, bet kā trauku, kas satur gan ikdienas pieredzi, gan arī transpersonālas dvēseles pieredzes.

Tradicionālajās garīgajās skolās, īpaši Austrumos, ar frāzi “nogalināt ego” nav domāts darīt to burtiski. Tas drīzāk nozīmē atlaist pieķeršanos ego – vairs neuzskatīt sevi tikai par lomu, ieradumu vai domu kopumu. Tas ir aicinājums pāraugt šauro identifikāciju ar mazo “es” un atvērties plašākai apziņas telpai.

Budisma vai jogas skolotāji runā par spēju vērot savu ego, nevis to iznīcināt. Taču, ienākot Rietumu kultūrā, šī doma bieži tiek pārprasta vai tulkota burtiski, un, iespējams, tā radās maldinošs priekšstats, ka ego ir kaut kas, kas jāiznīcina, ka ego ir ienaidnieks.

Kad cilvēks garīgajā ceļā dzird aicinājumu “nogalināt ego” un mēģina to darīt burtiski, pieredze var kļūt ļoti sarežģīta. Ego nav tikai iedomāts šķērslis – tas ir kā konstrukcija, kas satur mūsu apziņu kopā, kā pamati, uz kuriem balstās visa personība. Ja šie pamati tiek sagrauti, viss pārējais sāk brukt.

Dažkārt šādi mēģinājumi rodas no ilgām pēc brīvības vai no vēlmes tikt vaļā no iekšējām sāpēm. Cilvēks var domāt: “Ja ego nebūs, nebūs arī ciešanu.” Bet rezultāts bieži ir citāds – ciešanas pieaug, jo pazūd ietvars, kas ļautu tās saturēt. 

Ego “nogalināšanas”iespējamās sekas: 

• Identitātes zuduma sajūta.
  Bez ego mūsu identitāte kļūst izplūdusi. Cilvēks var vairs nezināt, kas viņš ir, kur viņš sākas un kur beidzas. Tas var izpausties kā pastāvīgs apjukums, pat bailes no izzušanas. Reizēm šādā stāvoklī rodas sajūta, ka viss ir tikai ilūzija un ka es pats nemaz nepastāvu. Garīgās tradīcijās to mēdz aprakstīt kā vienotības pieredzi, taču, ja šāds stāvoklis nav gatavs tikt saturēts, tas kļūst biedējošs un traumējošs.
  
• Ikdienas funkcionēšanas grūtības.
  Ego ir kā organizators, kas palīdz mums strukturēt dzīvi – piecelties no rīta, parūpēties par sevi, izpildīt pienākumus, uzturēt attiecības. Kad šī struktūra sabrūk, zūd arī motivācija. Cilvēks var pazaudēt interesi par darbu, pamest attiecības vai nespēt pieņemt vienkāršus lēmumus. Tas, kas sākotnēji tika uztverts kā garīga brīvība, var pārvērsties depresijā vai dziļā izolācijā.
  
• Robežu izplūšana.
  Ego uztur mūsu iekšējās robežas – sajūtu, kas esmu es un kas ir otrs. Bez šīm robežām cilvēks kļūst pārmērīgi atvērts ārējai ietekmei. Viņš var just citu cilvēku emocijas tik spēcīgi, ka nespēj tās atšķirt no savām, vai arī iegrimt sajūtā, ka visa pasaule viņu pārņem. Ekstrēmos gadījumos tas noved pie maldiem, halucinācijām un realitātes izjūtas zuduma.
  
• Garīgā inflācija.
  Dažkārt, kad ego sabrūk, rodas pretēja parādība – sajūta, ka “es esmu viss”. Šādi stāvokļi mēdz gadīties pēc spēcīgām garīgajām praksēm vai psihodēliskām ceremonijām. Šis stāvoklis var sniegt ekstāzi, eiforiju un pārākuma sajūtu, taču dziļākajā būtībā tas ir ego mēģinājums saglabāt kontroli jaunā maskā. Tā vietā, lai pazemīgi atzītu savu ierobežotību un atzītu: “Es piedzīvoju kaut ko, kas pārsniedz manu ierasto Es,” viņš sāk ticēt: “Es pats esmu šī bezgalība, man pieder galīgā patiesība”. Tas var radīt augstprātību un atrautību no citiem, kas nereti noved pie vientulības sajūtas.

Šīs parādības nav tikai teorētiskas.

Psihoterapijā un garīgo prakšu aprindās ir redzēti cilvēki, kuri pēc intensīvām garīgajām praksēm, psihodēliskām pieredzēm vai stingras askēzes nonāk stāvokļos, kur robežas ar pasauli izzūd. Dažiem tas nes dziļu atklāsmi, bet citiem – psiholoģisku sabrukumu, no kura izkļūt prasa ilgu laiku.

Tāpat ir cilvēki, kas mēģinājuši dzīvot pēc principa “es vairs neesmu ego” un atstājuši novārtā savas attiecības,bērnus, ģimeni, ķermeni un pienākumus. Daļa no viņiem vēlāk atzīst, ka tieši atgriešanās pie ego – pie vienkāršas ikdienas, pie savas identitātes – palīdzējusi atrast līdzsvaru.

Šīs pieredzes parāda, ka ego, lai arī dažkārt ierobežo, ir arī tas, kas satur mūsu dzīvi kopā. Varbūt nav vajadzīgs to nogalināt, bet gan iemācīties ar to sadarboties – padarīt to elastīgu, caurspīdīgu un atbalstošu. Kad ego kļūst par trauku, kas spēj nest gan mūsu ikdienas dzīvi, gan dziļākās garīgās un dvēsles pieredzes, mēs varam dzīvot veselīgi un pilnīgi – ar abām kājām uz zemes un ar sirdi, kas spēj atvērties debesīm un plašākām dvēseles pieredzēm.

Nākamajā rakstā lasi par to, kas ir veselīgs ego, kā to veidot un kā ar to sadarboties. 

Raksta autore: Ilze Zviedrīte, transpersonālās psihoterapijas speciāliste