VAROŅA CEĻŠ
Virs galvas mūžīgs ceļš, un mūžīgs ceļš zem kājām. Tas ved uz zemi laimīgo, bet izrādās uz mājām. Vairums Latvijā dzīvojošu cilvēku, lasot šīs M. Zālītes dzejoļa rindas, dzird galvā arī I. Kalniņa melodiju. Tik pazīstama mums visiem ir latviešu tautas pasaka un filma par Sprīdīti. Stāsts par mazo puiku, kas drosmīgi devās pasaulē, pārvarot grūtības un iegūstot dāvanas, atgriezās mājās, lai tās ieraudzītu citā gaismā. Patiesībā šis šķietami naivais stāsts māca mums dziļu gudrību par personības attīstību un transformāciju.
Dž. Kempbels, slavens amerikāņu rakstnieks, mitoloģijas pētnieks un simbolu tulks, šo cilvēces senāko stāstu kopumu nosauca par “varoņa ceļu” — monomītu, kas atkārtojas visos laikos, kultūrās un reliģijās. Lai kas mēs būtu – puika ar sainiti pār plecu, sieviete, kas meklē savu vietu pasaulē, vai veiksmīgs uzņēmējs, kurš piedzīvo izdegšanu — mēs visi iekšēji izdzīvojam šo arhetipisko kustību no ierastā uz nezināmo un atpakaļ. Kempbels to nosauca par varoņa ceļu — nevis tāpēc, ka tas būtu stāsts par vareniem varoņiem, bet tāpēc, ka tas pieprasa drosmi atzīt patiesību, spert soli, mainīt dzīvi un atgriezties pasaulē kā citam cilvēkam.
Šis ceļš nav ezoterisks, tas nav garīgs pienākums un nav arī kārtējais pašizaugsmes mīts. Tas ir katra cilvēka dzīves ritms. Kustība, ko savā dzīvē piedzīvo ikviens cilvēks — neatkarīgi no vecuma, profesijas, izglītības vai dzīvesveida. Kad mainās darbs, kad sabrūk attiecības, kad piedzimst bērns, kad iestājas izdegšana, kad atnāk slimība, kad sirdī īd kluss jautājums: “Vai tiešām šis ir viss?” — mūsos aktivizējas varoņa ceļš.
Tā ir kustība, kurā cilvēks izaug no savas vecās dzīves formas, sastopas ar nezināmo un atgriežas sev tuvāk, nekā jebkad agrāk ir bijis.
Kempbels šo transformācijas ceļu iedalīja 12 posmos, zemāk tie visi aprakstīti, katrs ar īsu piemēru, lai lasītājs varētu atpazīt, kurā ceļa posmā šobrīd atrodas viņš pats.
1. Parastā pasaule. Tā ir vieta, kurā cilvēks dzīvo pirms pārmaiņām — ierasti ritmi, pazīstami cilvēki, rutīna, pienākumi. Viss zināms, sakārtots, pazīstams, komfortabls.
Andai ir laba izglītība un labs darbs – alga, stabilitāte, kolektīvs. Viņa uz darbu brauc vienā un tajā pašā laikā, pienākumi gadu laikā nav īpaši mainījušies. Arī draugi ir tie paši kopš pamatskolas. Vīrs, bērni. Dzīve ir stabila un prognozējama.
2. Aicinājums uz ceļojumu. Brīdis, kad dzīve sūta signālu: es tā vairs nevaru turpināt. Tā var būt izdegšana, attiecību krīze, bērna piedzimšana vai slimība. Aicinājums var būt maigs vai skaļš, bet to nevar palaist garām — tas pārtrauc ierasto ritmu.
Kādā rudenī Andai piedāvā veltīt vienu brīvdienu semināram par karjeras maiņu. Viņa īsti nesaprot, kāpēc, bet dodas. Seminārā izskan vārdi: “Ja tu nejūties savā vietā, iespējams, tu tur arī neesi.” Šis teikums iespiežas prātā un liek viņai aizdomāties par dīvaino tukšuma sajūtu krūtīs, ko ik pa brīdim vakaros sajūt. Viņa saprot: tas ir aicinājums, bet vēl nezina, ko ar to iesākt.
3. Aicinājuma noraidīšana. Aicinājums gandrīz vienmēr tiek noraidīts — tā ir cilvēka dabiskā aizsardzība pret nezināmo. Parādās loģiski argumenti, bailes, situācijas, kas liek palikt “turpat, kur ir”.
Pēc semināra Anda uz kādu laiku aizver šo tēmu. “Kur es iešu? Ko es māku? Man jau trīsdesmit pieci, man nav laika sākt no nulles.” Viņa pat atgriežas pilnā režīmā darbā, pārstrādājas, lai apslāpētu aicinājumu. Bet iekšējais čuksts nepazūd. Tas kļūst arvien skaļāks.
4. Satikšanās ar skolotāju. Skolotājs vienmēr parādās brīdī, kad cilvēks ir gatavs mazajam “jā”. Tas var būt cilvēks, notikums, saruna vai nejauši izlasīts teikums vai redzēta bildīte sociālos tīklos. Tam nav obligāti jābūt mentoram vai garīgajam ceļvedim — bieži vien tas ir kāds, kas pats dzīvo patiesāk un ar savu piemēru dziļi uzrunā.
Anda nejauši iepazīstas ar sievieti, kura pirms desmit gadiem atstāja līdzīgu darbu un kļuva par speciālisti, kas strādā ar cilvēkiem. Viņas saruna nav ilga — stunda pie tējas. Bet tas, kā šī sieviete stāsta par savām bailēm un drosmi, Andu aizkustina. Viņa saprot: tas ir ceļš, uz kuru viņu “skolotāja” ir atvedusi.
5. Sliekšņa pārkāpšana. Brīdis, kad cilvēks pieņem lēmumu. Pat ja pats vēl neapzinās kurp šis ceļš aizvedīs.
Anda pēc ilgas vilcināšanās tomēr piesakās mācībām pieaugušajiem – vakara studijām par konsultēšanu. Viņa zina: šis solis mainīs visu. Bet iekšā jūt mieru un patīkamu satraukumu, kādu nav jutusi gadiem.
6. Pārbaudījumi, sabiedrotie, pretinieki. Izaugsmes posms, kurā dzīve pārbauda apņemšanos. Gan ar šķēršļiem, gan ar atbalstu.
Darbs kļūst intensīvāks, vadība sagaida vairāk. Dažiem kolēģiem nepatīk, ka Anda studē, un viņi viņu kritizē. Bet paralēli viņa iegūst kursa biedrus, ar kuriem sarunas kļūst par atbalsta enkuru. Viņas vīrs sākotnēji ir skeptisks, bet pamazām ierauga, cik dzīva viņa kļūst, un sāk viņu atbalstīt.
7. Tuvošanās tumšajai alai. Ceļa posms, kur cilvēks sastop savas ēnas, traumas, patiesās bailes.
Mācību laikā Anda saskaras ar uzdevumiem, kas liek atvērt bērnības ievainojumus. Viņa saprot: viņas bailes mainīt dzīvi ir dziļākas par loģiku. Tās ir saistītas ar nepiepildītu cerību būt “labai meitai”, ko nedrīkst pievilt. Šis ir sāpīgs, bet atbrīvojošs posms.
8. Lielā krīze. Tā ir vieta, kur mirst mūsu vecā versija, lai varētu piedzimt jaunā.
Pēc pusotra gada Anda piedzīvo izdegšanu. Darbā notiek reorganizācija, un viņai piedāvā vēl lielāku slodzi. Viņa sabrūk – fiziski un emocionāli. Šķiet, ka viss, uz ko viņa cerēja, izirst.
Bet tieši šeit — krīzē — viņa pirmo reizi skaidri ierauga: “Es vairs nevaru dzīvot šādi. Man ir jāveido cita dzīve.”
9. Atlīdzība var izpausties dažādi — kā zināšana, kā spēks, kā izlīgums vai atgūta tuvība. Tā ir dāvana, kas top par tiltu ceļā atpakaļ uz parasto pasauli.
Krīzes laikā Anda sāk rakstīt, meditēt, iet terapijā.Viņa pamazām saprot: viņai ir dabiska spēja just cilvēkus, strādāt ar viņu emocijām, klausīties. Šī izpratne kļūst par viņas “atlīdzību” — dāvanu, ko viņa sevī apjauš pirmo reizi.
10. Ceļš atpakaļ. Integrēšana — atgriešanās pasaulē, bet jau ar jaunu skatījumu, pieredzi, sevis un savas dzīves izpratni.
Anda pamazām pārtrauc darbu, kurā vairs neredz jēgu. Viņa aiziet bez skaļa skandāla, mierīgi. Viņa sāk vadīt pirmās individuālās konsultācijas saviem kursa biedriem un brīvprātīgi strādā krīžu centrā, lai iegūtu pieredzi. Dzīve sāk veidoties no jauna.
11. Atdzimšana, jauna identitiāte. Galvenais transformācijas brīdis.
Anda sevī jūt tādu klusu spēku, kādu nekad nav pazinusi: viņa vairs nedzīvo, lai izpatiktu. Viņa dzīvo saskaņā ar iekšējo ritmu. Viņa strādā ar cilvēkiem, un tas viņu piepilda. Viņa saprot — šis ir viņas ceļš.
12. Atgriešanās ar eliksīru. Atgriešanās sabiedrībā ar dāvanu, ko cilvēks ir ieguvis ceļojumā.
Pēc vairākiem gadiem Anda atver nelielu praksi. Viņa strādā ar cilvēkiem, kuri piedzīvo izdegšanu, identitātes krīzi, iekšējo tukšumu — jo to visu viņa pazīst līdz kaulam. Viņas stāsts kļūst par atbalstu un iedrošinājumu citiem.
Tomēr varoņa ceļš neapstājas ar jauno identitāti. Tas, kas sākumā šķiet triumfs, ar laiku kļūst par jaunu rutīnu. Arī šī patiesākā identitāte kādā brīdī sāk sevi izsmelt, un tad atkal viss kļūst pārvaldāms, paredzams, saprotams. Parādās tas pats vieglais nemiers, kas reiz aizsāka iepriekšējo ceļu. Tas ir aicinājums vēl dziļākam briedumam. Arī garīgais ceļš neapstājas pie vienas atmodas, viena sasnieguma. Tas ir dinamisks process, kura būtība ir kustība — uz plašumu, uz dziļumu, uz patību. Kad vecais “es” ir piepildīts, dvēsele aicina atkal no jauna stāties pretī nezināmajam.
Virs galvas mūžīgs piena ceļš un mūžīgs ceļš zem kājām.
Raksta autore: Ilze Zviedrīte, transpersonālās psihoterapijas speciāliste
