Tehnoloģijas un dvēseles ceļš
Mēs dzīvojam laikmetā, kurā klusums ir kļuvis par luksusu un garīgums – par klikšķināmu izvēlni. Meditācija ir lejupielādējama. Mieru varot atrast 7 minūtēs, ja nospied pareizo taustiņu vai atrod stilīgāko skolotāju. Un mēs… mēs nereti apmaldamies. Mežonīgi ilgojamies pēc patiesas satikšanās ar sevi, saikni bieži vien meklējot tajās pašās vietās un ierīcēs, kurās to pazaudējām.
Un tad rodas jautājums – vai algoritmi tiešām var palīdzēt dvēseles ceļā?
18. gadsimtā, kad lasītprasme pamazām sāka izplatīties arī Latvijas teritorijā, daļa zemnieku uz to raudzījās ar bažām. Viņi baidījās, ka grāmatas sabojās darba tikumu, aizvedīs prom no lauku darbiem un radīs postu. Viņiem šķita, ka tas viss ir lieks, svešs un bīstams. Šodien mēs gan zinām, ka grāmatas un lasītprasme kļuva par tiltu uz izglītību, domāšanu, refleksiju. Uz sevis apziņu un galu galā arī uz savu valsti un brīvību.
Vai mēs šodien neesam līdzīgā situācijā? Vai tehnoloģijas, kas mūs biedē, patiesībā nav tikai nākamā valoda, kurā izpaužas mūsu cilvēcība? Varbūt tas, ko šobrīd nespējam aptvert, rīt kļūs par jaunu izpratnes formu. Un mums būs jāatzīst: mēs sākumā bijām akli – tāpat kā tie, kas reiz baidījās no burtiem.
Tehnoloģijas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas – tās ir neitrāli rīki. Bet var kļūt par šķērsli, kad mēs ļaujam tām diktēt tempu, virzienu un saturu mūsu iekšējai pieredzei. Ir viegli noticēt ilūzijai, ka lietotne zina labāk: kad jāēd, kad jāguļ, kā jāelpo un kā jādomā. Mēs sākam ticēt, ka vadīts process vienmēr ved dziļāk.
Bet patiesībā – garīgums nav tehnika. Tas ir attiecību lauks. Tas nav perfekti iestudēts ceļvedis. Tas ir Tavs iekšējais dialogs, Tavs jutīgums un klātbūtne.
Digitālās prakses – meditāciju lietotnes, mākslīgā intelekta vadītas elpošanas tehnikas – var būt kā logi. Digitālā apzinātība nozīmē nevis atteikšanos no tehnoloģijām, bet spēju tās lietot ar iekšēju briedumu. Katrs pieskāriens ekrānam var būt vai nu attālināšanās, vai tuvība. Un šī izvēle – Vai es tagad tuvojos sev? Vai bēgu vēl dziļāk no sevis? – ir viena no mūsu laikmeta svarīgākajām izvēlēm.
Mēs šodien dzīvojam dopamīna piesātinātā vidē. Tehnoloģijas ir radītas tā, lai piesaistītu uzmanību, lai radītu nemitīgus stimulus un neremdināmas alkas pēc tiem – nevis dziedinātu. Tās vilina mūs ar vienkāršiem solījumiem: mieru, veiksmi, laimi, attiecībām. Taču bieži pašas kļūst par traucēkli, par aizvietotāju. Par garīguma tēlu, kas izskatās īsts, bet ir tukšs no patiesas pieredzes – ideāli attēloti stāsti, viltus apgaismības sajūtas, algoritmiski ģenerēti “iedvesmojoši citāti”, kas piesātina mūs ar vārdiem, bet neatver būtisko.
Un šis ir viens no lielākajiem riskiem – sajaukt garīgās formas ar to būtību. Iekrist garīgā patēriņā. Meklēt nākamo aplikāciju, nākamo prakšu komplektu, nākamo vebināru, nevis apstāties un klausīties sevī. Tāpat kā attīstītajā pasaulē cilvēki pārbaro savus ķermeņus, tāpat arī pārbaro savu prātu un dvēseli.
Mēs varam būt aizņemti ar garīgumu – un tomēr tā arī nekad patiesi to neizjust, tieši tāpēc izsalkums saglabājās un mēs meklējam nākamo stimulu.
Mēs dalāmies. Rakstām. Publicējam. Uzliekam filtrus arī savam garīgumam – gaismai, kristāliem, meditācijām, klusuma mirkļiem. Bet – vai mēs dalāmies, lai būtu kopā, vai, lai taptu apbrīnoti? Vai mēs rādam savus brīžus kā ielūgumu vai kā piedāvājumu?
Sociālie tīkli var kļūt par vērtīgu platformu garīgai dalīšanās praksei – bet tikai tad, ja tos lietojam ar patiesu nodomu. Ja mēs tur ierakstām savu pieredzi nevis, lai izskatītos garīgāki, bet lai būtu īsti. Nevis, lai gūtu apbrīnu, bet lai radītu telpu otram – pārdomām, mieram, atpazīšanai. Klātbūtne arī šeit ir mēraukla: vai mans vēstījums patiešām atbalsojas, vai tas ir tikai vēl viens stimuls trokšņa virknē? Vai es ienāku ar sirdi – vai tikai ar sevi kā zīmolu?
Varbūt mēs vēl nespējam aptvert, kādas jaunas prasmes tehnoloģiju laikmets mūsos attīsta. Varbūt šī digitālā pasaule – šķietami troksņaina un izklaidējoša – patiesībā māca mums līdz šim nebijušu iekšējās vadības smalkumu. Varbūt tā māca mūs attīstīt un novērtēt savu iekšējo zināšanu tikpat augstu kā mēs esam attīstījuši un vērtējam savu prātu. Intuitīvi atšķirt, kas ir īsts un kas tikai tēls. Nepieņemt katru rakstīto vārdu vai attēlu kā patiesību, bet sākt paļauties uz savu iekšējo balsi. Varbūt tas, kas šobrīd šķiet kā ceļš prom no sevis, mūs ved tuvāk – vienkārši pa jaunu, vēl nepazītu taku.
MI šobrīd vēl tikai mācās. Tas spēj ģenerēt meditācijas, balsis, vadījumus, pat analizēt mūsu garastāvokli. Varbūt kādu dienu tas radīs personalizētus dziedināšanas rituālus, emocionālajā noskaņojumā. Tas biedē. Bet varbūt… varbūt tā ir arī iespēja. Nevis aizstāt cilvēka dziļumu, bet atvērt vēl vienu piekļuvi tam.
Varbūt mēs iemācīsim algoritmiem līdzjūtību. Varbūt nākotnē meditāciju vadīs balss, ko radījis MI, bet dvēseli tajā ieliks Tu.
Jo patiesībā tehnoloģijas nav pretrunā ar dvēseli. Tā ir kā atbalss – tā atkārto to, ko mēs tajā ieliekam. Ja ienes tajā tukšumu, atskanēs tukšums. Ja ienes klātbūtni, dzims satikšanās.
Ceļš uz sevi nemainās. Tas vienmēr ved caur klusumu, caur drosmi būt godīgam pret sevi, caur izvēli – atkal un atkal. Un varbūt tieši šodien, tieši šajā laikmetā, mums ir dota jauna iespēja. Iemācīties uzticēties sev, arī tad, kad viss ir savienots, ieslēgts un saslēgts un algoritmi mēra katru mūsu soli.
Varbūt šis ir laiks, kad mēs mācāmies atšķirt gaismu no spožuma. Patiesību no troksņa. Dvēseli no dizaina.
Un tieši tāpēc – iespējams – šis ceļš, kas reiz šķita svešs, patiesībā ved mūs mājās.
Raksta autore: transpersonālās psihoterapijas speciāliste Ilze Zviedrīte
ZIEMEĻU VĀRTI
Privātprakse transpersonālajā psihoterapijā
