Tas, par ko skaļi neviens nerunā
Vēders burkšķ, kaut kas kņud, un pēkšņi telpā kļūst nedaudz… neērti. Skaņa, smarža un sajūta, kuru visi pazīst, bet par kuru runāt atklāti ne vienmēr ir pieņemts. Tomēr gāzes jeb meteorisms ir pilnīgi normāla cilvēka fizioloģijas daļa — tie ir signāli par to, kā mūsu zarnas, mikrobi un ēdiens sadarbojas (vai dažkārt — konfliktē).
Gāzes zarnās rodas galvenokārt mikrobu darbības rezultātā. Mūsu zarnu traktā dzīvo miljoniem baktēriju, kas piedalās nesagremoto pārtikas produktu — piemēram, šķiedrvielu, olbaltumvielu vai noteiktu ogļhidrātu — pārstrādē. Šī procesa laikā mikrobi “ēd” šķiedrvielas un izdala gāzes.
Gāzu sastāvs katram cilvēkam var būt atšķirīgs, un tas galvenokārt ir atkarīgs no:
- uztura (ko mēs ēdam),
- mikrofloras sastāva (kādi mikroorganismi mīt mūsu zarnās).
Galvenās zarnu gāzes ir: slāpeklis, skābeklis, oglekļa dioksīds, amonjaks, ūdeņradis un metāns.
Vai metānu var aizdedzināt?
Jā — un to arī dažkārt mēdz demonstrēt sociālajos tīklos. Metāns ir uzliesmojoša gāze, tādēļ tā var aizdegties. Šo “parādību” daži cilvēki, pārsvarā vīrieši, mēdz uzskatīt par izklaidējošu eksperimentu. Taču patiesībā tas ir gan bīstami, gan nevajadzīgi — un noteikti nav jūsu veselības interesēs.
Lielākā daļa zarnu gāzu ir bez smaržas. Tomēr nepatīkamā smaka rodas olbaltumvielu sadalīšanās rezultātā, kad mikrobi ražo vielas, piemēram:
- sērūdeņradi,
- skatolu,
- indolu.
Šīs vielas veidojas, kad tiek pārstrādāts triptofāns — aminoskābe, kas sastopama daudzos olbaltumvielu produktos. Ja šo vielu koncentrācija ir augsta, tad telpu tiešām var nākties vēdināt.
Ap 25% no visām gāzēm zarnās nonāk difūzijas ceļā no asinīm, līdzīgi kā tas notiek plaušās. Piemēram, slāpeklis zarnās nonāk tikai šādā veidā. Parasti šīs gāzes uzkrājas tievajās zarnās, kamēr mikrobu darbības rezultātā radītās gāzes dominē resnajā zarnā. Vidēji cilvēks diennaktī izdala ap 1,5 litriem gāzes aptuveni 10–40 reižu. Šie rādītāji var atšķirties atkarībā no uztura, stresa līmeņa, hormonālajām izmaiņām un zarnu mikrobiotas stāvokļa.
Kad gāzes kļūst par problēmu?
Kad mikrobi producē pārāk daudz metāna vai ūdeņraža, tas var kavēt zarnu peristaltiku (dabisko kustību), izraisot vēdera uzpūšanos, sāpīgumu un smaguma sajūtu. Sākas apburtais loks:
- vairāk gāzu,
- mazāka kustība zarnās,
- vēl vairāk gāzu utt.
Ēdiens ir galvenais gāzu “izejmateriāls”. Produkti, kas īpaši veicina gāzu veidošanos:
- pākšaugi (zirņi, pupas, lēcas),
- kāposti un brokoļi,
- augļi (fruktoze),
- piena produkti (laktoze),
- rauga maize un alus (fermentējami ogļhidrāti un raugi),
- miltu izstrādājumi (īpaši produkti no baltiem miltiem).
Visvairāk problēmu rada tā dēvētie FODMAP (īsās ķēdes ogļhidrāti), kurus tievajās zarnās slikti uzsūc un kas kļūst par bagātīgu barību zarnu baktērijām.
Kad izdalās gāzes?
Zarnu kustību laikā izdalās neliels daudzums gāzu. Lielākā daļa no tām izdalās dienas laikā nelielās porcijās, bet arī naktīs, īpaši, kad aktīvs ir klejotājnervs (vagus nervs), kas regulē zarnu darbību.
Gāzes ir dabisks ķermeņa process, kas palīdz mūsu zarnām darboties. Lai gan tās var radīt zināmu diskomfortu, tās ir daļa no ikdienas dzīves. Uztura izvēles un zarnu mikroflora ir galvenie faktori, kas nosaka, cik daudz un kādas gāzes tiek veidotas. Saglabājot līdzsvaru un izvēloties pareizos pārtikas produktus, mēs varam samazināt nepatīkamās sekas un saglabāt savu kuņģi un zarnas laimīgus.
Raksta autore: nutricioloģe Līga Vekovešņikova
