Pirms laika kāda draudzene man stāstīja par savu pieredzi atdzimšanas elpošanas sesijā un to, kā spilgti izjutusi sazemēšanos. Un es jautāju: “Kā tas ir?” Un viņa teica: “Ja tu nezini, kā tas ir, tad tu neesi sazemējusies.” Es īsti neizpratu, ko nozīmē sazemēties un priekš kam to vajag. Vēlāk, uzzinot, ka mana dvēsele nākusi no kādas skaistas planētas, kuras iemītnieki pārtika no ziedu nektāra un dzīvoja paradīzes vidē, ko varētu vizualizēt kā Bali, - ar veldzējošiem ūdenskritumiem, daudz zaļiem augiem un neticami krāšņiem ziediem visbrīnišķīgākajās krāsās, nodomāju – hei, kādēļ jūs visi tik daudz runājat par sazemēšanas, par atgriešanos pie dabas? Kam man to vajag? Lai gan tajā pašā reizē uzzināju, ka manai dvēselei ir liela saikne ar Zemi, ja vien es šo dāvanu izmantotu, bet to es kaut kā palaidu gar ausīm… Kāpēc jūs man visi sakāt, ka esmu par daudz… tur augšā.
Es taču šeit esmu ciemiņš, dvēsele no mirdzošas zvaigznes!
Ir pagājis gads kopš sarunas ar draudzeni. Varbūt pusgads kopš interesēšanās par dvēseles pirmo mītni. Un nu es guļu izstiepusies zvaigznītē uz zemes. Zālē. Bez sedziņas, bez jebkā, ko palikt zem sava ķermeņa, lai tas saskartos tieši ar zemi. Man vajag sazemēties. Lai dzīvotu. Lai neaizlidotu gaismā, kurā visi nonāksim, priekšlaikus. Lai atgūtu zaudēto enerģiju. Esmu iemācījusies ko jaunu, un redzu šeit bezgala plašu dārgumu lauku, ko sevī nes vārds sazemēšanās. Citādi, esot labā saiknē ar Augšu, bet disharmoniskā ar Zemi, esi gluži kā baloniņš – palaid diedziņu, un tas aizlido… Tā tas nudien ir – aizmirstot par savu fizisko ķermeni, tas piedāvā saslimšanu, lai atgādinātu, - tas esmu es, tavs ķermenis, lūdzu, nu lūdzu, pievērs man uzmanību!
Cilvēks kļūst spējīgs kalnus gāzt, kad ir saiknē ar abām savām spēka zonām – gan Augšu, gan Zemi. Zeme spēcina, iesakņo, materializē. Un tieši tādēļ mēdz būt cilvēki, kam ir daudzums brīnumjauku ideju, kuras varētu realizēt, bet tās nekad netiek piepildītas. Nav sazemējuma. Nav pirmā soļa. Atslēga, lai sazemētu – ir darbība. Un katra darbība ved pie jaunām iespējām, vajadzīgā paziņu loka, finansēm. Kad tev rodas ideja, impulss, kas būtībā ir dāvana, jo, ja ir radies šis idejas impulss, soli pa solim darot, rezultāts būs neizbēgams. Tas materializēsies. Sazemēsies no lidojošas idejas par reālu projektu. Tātad sazemēšanās vajadzīga ne vien veselībai, spēkam un enerģijai, bet arī spējai piepildīt savus sapņus – strādāt darbu, kuru grūti saukt par darbu, jo tas pārāk labi patīk, uzbūvēt māju, katru gadu dzīvot kādā no tropiskajām zemēm, uzbūvēt nestandarta pansionātu galu galā, kur senioriem piedzīvot cieņpilnas vecumdienas…
Ja smalkās enerģijas atrauj sievieti no Zemes, viņa vairs nespēj materializēt – radīt pārpilnību, dot saviem bērniem un mīļajiem miera un drošības sajūtu. Var maldīgi šķist, ka apgūstot garīgās zināšanas par Augšām, kļūstam apzināti un viedāki, tomēr interesanti, ka aizmirstot par Māti Zemi un savu saikni ar to, dzīve sāk kļūt par tādu skatu no malas – izdzīvotu prātā, idejās, domu lidojumā. Un dvēselītei tajā noturēties kļūst grūti.
Raksta autore: Ieva Simanoviča