Droši vien maz būs cilvēku, kas zina, kas ir veļi, kas ir veļu laiks, ko un kāpēc tajā dara, ko tas mums dod. Toties pilnīgi noteikti lielais vairums zina, kas ir Halovīns. Bērniem mediji, veikali un mēs paši esam iemācījuši šo dienu gaidīt, jo varēs jautroties, viegli dabūt končas, daudz, par velti.
Virspusējība ir mūsdienu rietumu sabiedrības raksturojošā iezīme – ātrāk, vairāk, lētāk, vairāk, lētāk, ātrāk. Izklaide un patērēšana kļūst par vērtību un mērķi, vienlaicīgi pieaugot tādiem dvēseles stāvokļiem kā depresija, trauksme, panikas lēkmes, fobijas, vientulības, nevajadzības un atrautības sajūta. Mēs latvieši zaudējam saikni ar savu kultūru, saviem senčiem un savām saknēm. Zaudējam savu nacionālo identitāti. Manuprāt, tā ir ļoti dārga maksa par izklaidi.
Lai vai kā, katrs pats drīkst izvēlēties ko un kā svinēt. Tomēr tiem, kam interesē, es pastāstīšu par veļu laiku no psihoterapeitiskās puses un ko tas nozīmē man.
Tas ir laiks, kad pār pļavām veļas miglas vāli un ar tiem kopā mūs apciemot nāk senču veļi. Tas ir laiks, kad daba pieklust un mēs varam vieglāk ielūkoties savā iekšējā pasaulē un nonākt tiešākā kontaktā ar savu dzimtu, savām saknēm. Tās apzināt, kopt un stiprināt, tādejādi radot stabilāku psihisko pamatu savai šodienas dzīvei. Mēs esam gluži kā koki - jo veselākas un stiprākas ir saknes, jo dižāks koks, zaļāka lapotne un vairāk augļu.
Veļi ir mūsu aizgājušo senču dvēseles nospiedumi. Velis nav pati dvēsele, bet konkrētās nodzīvotās dzīves esence, kas sevī nes aizgājēja raksturojošās lietas - rakstura iezīmes, paradumus, intereses, smaržas, garšas, mīļākās dabas parādības.
Senči ticēja, ka laikā no Rudenājiem līdz Mārteņiem jeb laikam, kad zeme sasalst, robeža starp viņu un šo sauli kļūst trausla, tādēļ šīm divām pasaulēm ir iespējams saplūst. Ja esam pietiekami attīstījuši savas maņas, tad varam šo procesu piedzīvot arī fiziski - caur emocijām, smaržām, dzīvām atmiņām, zīmēm dabā, skaņām, it kā nejaušām dziesmām radio. Pašai jau vairākus gadus šajā laikā ir dziļa, silta sajūta, ka mīļā vecmamma ir tepat, kaut arī apzinos, ka vairāk kā desmit gadus viņas šajā saulē nav. Tā ir iekšēja sajūta, kas ļauj veidot mijiedarbību ar viņas tēlu, enerģiju, smelties mīlestību un pieņemšanu, kad tas pietrūkst ārējā pasaulē.
Senie latvieši šo procesu virzīja mērķtiecīgi, aicinot veļus ciemos, tie gatavoja senču gariem mielastu un to uz nakti atstāja pirtiņā vai klētī. Tas bij aicinājums un viesmīlības žests, arī pateicība par apciemojumu un padomu, par svētību dzimtas dzīvajiem tālākās šīs saules gaitās. Mūsu senči ticēja, ka veļi nes svētību un dod padomu. Viņi ar šo pārliecību, ar savas kultūras un nacionālās identitātes sajūtu dzīvoja. Tā turēja viņus garā un dvēselē stiprus, cauri krusta kariem, cauri apspiestībai un dzimtbūšanai, cauri vācu, zviedru un krievu laikiem vairāk kā 800 gadu garumā.
Veļu laikā arī tika gatavotas un vilktas maskas – Vecīši – parasti baltās vai gaišās drānās, aizsegtu seju. Vecīši līdzīgi kā budēļi gāja no mājas uz māju, taču netrokšņojot, bet klusi dziedot un apveltot mājiniekus ar svētību. Tie simbolizēja senču atnākšanu, savienošanos ar veļu un kosmisko pasauli. Maskām psihiski ir ļoti dziļa jēga, jo tās mūs savieno ar zemapziņu, ar arhetipiskajiem spēkiem, tādejādi dziedinot un līdzvarojot mūsu psiholoģisko veselību un stiprinot iekšējo realitāti.
Veļi tika ar vārdiem aicināti un arī ar vārdiem, skaļām skaņām skaidri raidīti prom. Tas ir svarīgi, jo dzīvajiem ir šī saule un veļiem tā jeb viņsaule. Atjaunoti kosmiskie likumi un kārtība.
Mūsdienu psihoterapijā ir daudz metodes un teorijas, kas uzsver dzimtas saiknes svarīgumu psiholoģiskās veselības jomā. Viens no populārākajiem pārstāvjiem ir Berts Helingers, kurš visas savas dzīves garumā pētīja dzimtas sistēmas, dzimtas sistēmu likumus un to neizbēgamo ietekmi uz iesasitītajiem. No viņa pētījumiem un teorijām tika attīstītas vēl daudzas citas metodes, piemēram, ģimenes sistēmiskā terapija, uzņēmumumu sistēmisko sakārtojumu metode u.c. Šis vēlreiz apliecina mūsu pašu Veļu tradīciju dziļumu un prakstisko psihiskās stabilitātes jēgu ikdienā.
Turklāt savā psihoterapijas praksē esmu novērojusi, ka darbs ar dzimtu būs dziļāks un efektīvāks Veļu nevis Jāņu laikā. Tāpat darbs ar ēnu jeb iekšējo tumsu būs efektīvāks laikā no Mārteņiem līdz Ziemassvētkiem, nevis, piemēram, Lielās Dienas laikā.
Mani interesē tradīciju dziļākā būtība, saturs ir svarīgāks par formu. Piedalīšanās veļu vakaros un citos gadskārtu ugunsrituālos ir kļuvusi par manu kopveseluma uzturēšanas praksi. Taču ne katram tas der un ir vajadzīgs. Tikpat vērtīgi šajā laikā ir mājās aizdegt svecīti un domās pieaicināt savu mīļo vectēvu vai vecmammu, sirdī parunāties, palūgt padomu, varbūt pagatavot viņu mīļāko ēdienu vai dzērienu, varbūt aiziet uz kapiņiem. Bērniem var stāstīt par viņu senčiem, skatīties vecos foto albumus, atcerēties dzimtas stāstus un leģendas. Bērniem vēl nav izprotami koncepti par psihi un nacionālo mantojumu, toties viņu atmiņā nostiprināsies saikne ar saviem senčiem, ar savām saknēm.
Lai globālisma viesulis mūs neizrautu ar visām saknēm, šodien ir svarīgi apzināties, saglabāt un stiprināt savas saknes, savu tautas spēku. Kopt un vairot iekšējos cieņu pret vecākiem, vecvecākiem un senākiem senčiem. Iedot viņiem vietu un telpu savā iekšējā pasaulē, savā apziņā, piedzīvot sevi kā daļu no milzīgās dzimtas sistēmas, dzimtas koka. Tam ir šis veļu laiks.
Raksta autore: Ilze Zviedrīte -Z I E M E Ļ U V Ā R T I -
Privātprakse transpersonālajā psihoterapijā
