8 jogas pakāpieni. Uz kura stāvi tu?

Vārdu “joga” nu jau zina teju katrs. No senas mācības, kas nodota paaudzēs kā lāpa, kuras uzdevums bijis izgaismot dzīves ceļu no meistara līdz vēl pat nedzimušam skolniekam, tā kļuvusi par vienu no Rietumu pasaules dižpārdokļiem. Kas īsti ir jogas filozofija, un kad varam teikt, ka patiesi esam šīs mācības sekotāji? Vai joga ir fizisku vingrinājumu kopums, vai tomēr tās dzīvotspēja balstīta dziļās un sazarotās saknēs, kas caurauž visas dzīves jomas: mentālo, garīgo un, jā, arī fizisko. Kas ir astoņas jogas pakāpes un kāpēc tās svarīgi apgūt secīgi, nevis izvēles kārtībā?

Atsauces uz dažādiem jogas aspektiem ir atrodamas virknē seno rakstu, taču astoņas jogas pakāpes uzskaitījis un aprakstījis austrumu gudrais vārdā Patandžalī. Jogas sutras, datētas ar 500 gadu p.m.ē., ir rakstu kopums, kas tiek uzskatīts par Indijas jogas tradīcijas pamatu.

Neatkarīgi no tā, vai praktizējat jogu patstāvīgi vai dažkārt atsaucaties sporta kluba grafikā redzamajam nosaukumam un nolemjat izstaipīt stīvos muskulīšus, iepazīstot astoņas jogas pakāpes, pastāv iespēja, ka jogas filozofija nešķitīs tik tāla un sveša, bet gluži otrādi, tik dabiski iekodēta ikvienā no mums.

Astoņas jogas pakāpes

Iedomājieties, ka spēlējat klavieres. Vai klausāties, kā kāds virtuozi pārcilā pirkstus pa melnbalto celiņu. Paņemsim tikai pirmo oktāvu: do, re, mi, fa, sol, la, si, do. Šī paša nosaukuma notis, tikai dažādos augstumos veido mums tik tīkamās klaviermūzikas skaņas. Cik daudz skaņdarbu mēs varētu nospēlēt, un cik būtu gatavi tos klausīties, ja mēs izmantotu tikai trešo noti? Pat ja mēs varētu izmantot visu oktāvu “mi”, skaņdarbs sanāktu tāds nosacīts. Un vai mēs varētu teikt, ka esam pianisti, ja protam spēlēt tikai vienu taustiņu?

Patandžali astoņas jogas pakāpes ir tāda interpretācija par nošu gammu.

1. Do – jāma – ierobežojumi, morālās uzvedības normas
2. Re – nijāma – pozitīvās izpausmes, pienākumi un novērojumi
3. Mi – āsana – kustība, ķermeņa pozīcija
4. Fa – pranajāma – elpas (dzīvības enerģijas) vadība
5. Sol – pratjāhāra – maņu un sajūtu vadība
6. La – dhārana – uzmanība, koncentrēšanās
7. Si – dhjāna (djāna) – meditācija
8. Do - samādhi (samādi) – apgaismība, izšķīšana

Jāma

Nostājoties uz pirmā pakāpiena, mācāmies, kā uzvesties, ko darīt, bet no kādas rīcības atturēties gan attiecībā pret sevi, gan apkārtējiem. Savā ziņā šajā posmā uzzinām par dažādiem aizliegumiem, piemēram, ahimsa jeb nevardarbīgu izturēšanos, satya jeb neizlikšanos un patiesumu, asteya jeb zagšanas aizliegumu, brahmacharya jeb atturēšanos un aparigraha jeb mērenību. Katrs no šiem aizliegumiem ir atsevišķa raksta un apceres vērts un nav uztverams tikai tiešā nozīmē. Piemēram, nezagšanu interpretējam arī kā cieņpilnu attieksmi pret savu un otra cilvēka laiku, enerģiju. Mācāmies novērtēt laiku un klusumu liekvārdības un trokšņu vietā. Tāpat arī ar atturēšanos. Tas nenozīmē striktu celibātu vai nepārtrauktu gavēni, bet savu dziņu un vēlmju apzinātu kontroli.

Nijāma

Liekot soli uz otrā pakāpiena, mēs apņemamies būt pašdisciplinēti dažādās izpausmēs. Saucha jeb tīrība nozīmē gan apkārtējās vides uzturēšanu kārtībā, gan savu domu tīrību, santosha jeb apmierinātība akcentē to, cik svarīgi ir dzīvot tagadnes mirklī, novērtējot, nevis ilgojoties un iekārojot to, kam vēl nav pienācis laiks. Tapas jeb uguns, degsme ir neatlaidība, īpaši jaunu ieradumu nostiprināšanā. Šo principu izmantojam, piemēram, lai ik dienu atgrieztos pie elpas praksēm, āsanu izpildes vai jāmas aizliegumu ievērošanas. Svadhyaya jeb sevis iepazīšana nozīmē ceļojumu savā iekšējā pasaulē. Jogas tradīcija nav par ārišķību. Mēs praktizējam no sava kodola. Lai to darītu, šis kodols ir jāatrod, jāsajūt, un tas paveicams tikai caur kontemplatīvu, iekšupvērstu praksi. Ishvarapranidhana jeb pilnīga paļaušanās ir princips, kuru rietumniekiem ir grūti īstenot, jo esam pieraduši visu kontrolēt, bet šeit tiekam aicināti vadības grožus nodot kaut kā neredzama, netaustāma, neizskaidrota pārziņā.

Vērojiet savu uzvedību, analizējiet un veiciet pierakstus. Identificējiet, kurš no aizliegumiem ir īpaši aktuāls jums? Sāciet ar apņemšanos labot savu uzvedību, ieviest jaunu ieradumu kopumu, kas būtu labskaņā ar pirmo un otro jogas noti.

Āsana

Kustība ir vitāli nepieciešama katram ķermenim. Caur kustību mēs savu ķermeni sajūtam, ar to sarunājamies un to varam analizēt. Kustībai jābūt vieglai, piepūli neprasošai, jo arī tā liecina par harmoniju starp mūsu prātu un emocijām. Caur kustību apzināmies savu vietu telpā un savu mijiedarbi ar to, tāpēc arī kustības ātrums ir individuāls, saskaņots ar elpu jeb katra personīgo dzīves enerģijas plūsmu.

Padomājiet, vai mūsdienās āsanu izpilde nav vairāk kļuvusi par sacensību, savu fizisko robežu pārvarēšanu, tādu demonstratīvu varēšanas apliecinājumu? Viens no iemesliem ir tas, ka esam izlaiduši pirmās divas pakāpes. Ir vērts pie tām atgriezties, sakārtot sevi un tikai tad nonākt uz vingrošanas paklājiņa.

Pranajāma

Ne tikai elpas, bet visas dzīvības enerģijas kontrole un vadība ir māksla šī vārda tiešākajā izpratnē. Gan tāpēc, ka šī prasme ir apbrīnas vērta, gan tāpēc, ka tās vērtība ir vizuāli redzama fiziskā ķermeņa izpausmē. Vadot savu elpu, apzināti vērojam ieelpu, izelpu, elpas aizturi, mācāmies savienot katru kustību ar elpu. Caur elpu mācāmies kontrolēt savu ķermeni, emocijas un prātu.

Pratjāhāra

Maņu un sajūtu vadība nenozīmē nejušanu. Mēs jūtam, mēs uztveram, bet mācāmies to darīt apzināti, nepakļaujoties ārējiem kairinājumiem. Bieži šo konceptu salīdzina ar laivu. Lai tā stabili slīdētu pa viļņiem, mēs lielāko uzmanības daļu vēršam iekšup, nevis ārpus. Jo vairāk esam pakļauti ārējām ietekmēm, jo vairāk mūsu laiva šūpojas un novirzās no izvēlētā virziena.

Dhārana

Prasme koncentrēties. Mums šķiet, ka esam eksperti šajā jomā, jo cildinām sevi un viens otru par panākumu kaskādēm un saistām tās ar pārcilvēcisku efektivitāti, bet patiesībā tā ir savu spēku un enerģijas nesamērīga izmantošana, kas mūs tik bieži noved pie jau arī tik zināmās izdegšanas. Kādēļ? Jo rīcība nevienu brīdi nav bijusi apzināta, esam skrējuši bez atļaujas apstāties un mirkli pavērot. Ātrvilcieni ir noderīgi, bet reizēm jāmācās pārkāpt arī bānītī, kurš retrospektīvi piestāj katrā dzīves pieturā.

Dhjāna

Man nesanāk meditēt. Meditācija nav priekš manis. Es nevaru pat minūti nosēdēt tajā lotosā. Šīs un līdzīgas frāzes ir ikdiena. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks ar liftu uzšāvies septītajā stāvā. Nē, jābrauc vien atpakaļ uz pirmo, un pirmais kāpiens jāveic pa trepēm. Caur aizliegumiem, pienākumiem, kustību, elpas kontroli, maņu kontroli un koncentrēšanos. Kad piedzīvota šī pieredze, meditācija būs dabisks turpinājums. Meditācija ir elpas, maņu un uzmanības kontroles trīsskanis. Septītā nots. Gandrīz pilna gamma.

Samādhi

Jogas pieredze sākumā ir darīšana, bet pēc tam pārtop par būšanu. Būt mirklī. Būt šeit un tagad. Klātesoši, bet gandrīz nejūtami.

Jogas prakse ir par visas dzīves transformēšanu, tā nav tikai stundu gara vingrošana uz gumijas paklājiņa. Vēl vairāk, cilvēks var būt jogas praktiķis tā arī nenonākot jogas nodarbībā. Āsanu vietā, iespējams, viņš izvēlējies citu kustības variantu, bet praktizē visas pārējās pakāpes. Kamēr viens no mums spēlē tikai vienu noti, otrs savieno septiņas.

Un joga ir par savienošanu. Par prāta, ķermeņa un elpas vienotību. Mums izprotamāk – par salīgošanu, jo jogot latviski varētu tulkot kā līgot!

Tu šodien jau līgoji?

Raksta autore: Kristīne Kutuzova