Nesen saņēmu jautājumu: “Kā iziet citā, jaunā līmenī, ja visi cilvēki ir bērnudārza līmenī un dzīvo pilnīgu 3D dzīvi. Viens nav spēks, bet lielākā cilvēces daļa ir vārgi. Viņu mērķis ir sapelnīt naudu un dabūt kaut ko pa lēto, tie iet uz darbu, kurš tiem riebjas, tie burtiski pārdod sevi, savu brīvību, tie baidās darīt un biežāk negrib nemaz neko, tiem nav nekādu interešu. Labākais veids, kā pavadīt dienu, ir vārtīties pie TV, deldēt dīvānu un vakarā piedzerties. Kur mēs ejam? Bezatbildība?!”
Ja tev apkārt visi guļ, ir neapzināti, un ārējais haoss tev rada satraukumu, nepieņemšanu, bezspēcību, tas liecina, ka tevī pašā notiek līdzīgi procesi. Ja ārā miskaste, iekšā tas pats. Skarbi? Nē, tas ir likums. Mūsu Visums un tu tajā skaitā, ir uzbūvēts pēc hologrāfiskā principa, kas nozīmē, katra daļa satur visu kopumu, neatkarīgi no tās lieluma. Ja sāksim to apzināties, radīsies iespēja ieraudzīt savas ēnas, nepilnības un apzināt un izstrādāt tās. Mainot sevi, mainās apkārtne! Pārbaudīts!
Otrkārt, jo vairāk mēs vērtējam citus, jo tālāk paši esam no īstenās apzinātības - tālāk no sevis. Tev ir jāsaprot, ka jebkurš vērtējums ir sadalījums, un ja pastāv sadalījums, tad rodas dualitāte, kas nozīmē - savstarpējā cīņa. Viens vērotājs pieredz degradāciju, otrs attīstību. Tā ir mūžīgā kauja. Kamēr tā notiks, kamēr pastāv vērtējums, būs saspīlējums, kas fiziskajā realitātē atspoguļosies kā milzīgas šūpoles, kas nepārtraukti raustīs tevi no vienas uz otru pusi.
Treškārt, mēs visi esam dažādi, mums ir savi uzdevumi un savas pieredzes, katrai dvēselei ir savs vecums un sava bagāža. Visi nevar būt kā viens, tad nebūtu iespējama cilvēces attīstība. Mūsu, kā cilvēces, uzdevums ir iemācīties netraucēti dzīvot blakus viens otram, vienotā telpā. Katrs dara savas lietas un pilda savus uzdevumus, tādā veidā maksimāli tiek atbrīvots ceļš attīstībai un tikai tad, kad tas notiek, ir iespējama patiesā simbioze ar progresiju evolūcijā. Tev nav jāpalīdz vai jājaucas citu procesos, tikai tāpēc, ka tu zini labāk, skaidrāk vai tev ir daudz spēka, zināšanu.
Katram ir savs ceļš un sava taisnība, virzība un temps! Lai kā mums gribētos “palīdzēt”, pastumt, paskubināt, pamodināt vai atvērt acis… tas nav mūsu uzdevums. Jo tu nezini citas dvēseles plānu, tev nav ne jausmas, ko tā apgūst un kam ir gājusi cauri.
Un ja no malas tas tev izskatās traģiski, komiski vai elementāri, atceries, - tā ir tikai viena no šķautnēm, tavs redzējums. Tas, ko redzi, ne vienmēr atbilst īstenībai, jo tu arī skaties caur filtriem, cauri savai uztveres prizmai. Patiesībā, arī labu gribot, var iebraukt lielās auzās, tādā veidā sastrādājot karmu un vēl dabūjot pa galvu no Augšām. Tavs uzdevums ir PIEŅEMT, ka katram ir sava individuālā taisnība, savs ceļš un virziens, sajēga, kā virzīties pa to, un ja tā arī nav, tad tā ir šī cilvēka mācība, kurā tev jaukties ir aizliegts! Izņēmums ir tikai tad, ja cilvēks vēršas pie tevis ar lūgumu pēc palīdzības, tikai tad drīkst, taču arī saprāta robežās, respektējot dvēseles individuālo ceļu.
Iedomājies bērnu 7 mēnešu vecumā, kurš vēl nesēž. Viņš nav stabils, tam nav attīstīti muskuļi un tas īsti vēl nemāk runāt. Un tu, kā jau pieaugušais, kurš zina, ka sēdēt patstāvīgi ir forši, kājām pārvietoties ir vēl jautrāk, ēst mango ir tīrā bauda un lēkāt pa batutu ir brīnišķīga pieredze, ņem šo “nabaga” mazo bērnu un moki. Tu viņam liec sēdēt, staigāt, bāz mutē savu gardo mango un lēkā ar viņu pa batutu. Bērns raud un sāk pretoties visam. Tad tevī rodas dusmas un aizvainojums, pretestība un nesapratne. Es taču gribēju, kā labāk, bet viņam nesanāk kārtīgi noturēties sēdus, par staigāšanu vispār aizmirstam, mango viņš spļauj ārā un no batuta viņam nāk vēmiens. Kas no tā galu galā sanāk? Katram ir sava attīstība un ātrums.
Tu varbūt esi dvēsele, kura jau n-to reizi mēģina iziet šo apzinātības mataronu, jo 1567 iepriekšējās ir bijušas neveiksmīgas. Un blakus tev ir dvēsele, kas nenāk mācīties te nekādu apzinātību, jo tā ir tikai piecpadsmito reizi uz Zemes.
Tās plānā ir cita veida pieredzes, matērija, spēks vai vara, kas tev jau ir apgūti. Tieši tāpēc jebkurš vērtējums vai salīdzinājums ir nevietā. Katrai situācijai ir vairākas šķautnes un neviens nav teicis, ka tu redzi visskaidrāk!
Visi, kas šobrīd ir inkarnācijā, nav nākuši pieredzēt apzinātību un apgaismoties, un tas nav visas cilvēces uzdevums. Kopējais uzdevums ir pietuvoties Avotam, taču veids, kā tas tiek panākts, ir katras dvēseles ziņā. Nav vienādu ceļu un vienotas receptes. Mūsu katra uzdevums ir uzņemties beidzot atbildību, un tā atbildība ir tikai uz vienīgi par sevi!
Raksta autore: Irīna Bērziņa / Piesakies konsultācijai
