Man ir brīnišķīgs darbs, tāpēc es dievinu runāt ar klientiem un uzklausīt viņu dzīvesstāstus. Tie ir brīnišķīgi, krāsaini un spilgti - visiem. Katrā no stāstiem var sajust raksturu, enerģiju, tajos var saskatīt Dvēseles iezīmes, pieredzi un uzdevumus, ko tā ir sev paņēmusi, lietas, kurās iestrēgst, un potenciālus, kuri ir teju pieejami, taču nav vēl apzināti.
Esmu novadījusi vairāk nekā 1500 seansus un, iedomājies, - vēl arvien katru dienu, mostoties ar prieku un pateicību, nevaru vien sagaidīt nākamo stāstu. Katru reizi, dzirdot jaunus stāstus, sekojot to turpinājumiem un turot īkšķus par mazajām uzvarām, esmu ar katru manā telpā esošo Dvēseli vienotā procesā. Katrā saskatu daļu no sevis un ar katru reizi pārliecinos, ka viss ir viens. Mūs visus vieno kaut kas vairāk un tāpēc arvien vairāk sajūtu sevi un zinu, ka esam te, nevis lai cīnītos un ciestu, bet augtu caur mīlestību. Man ir brīnišķīga iespēja vērot saullēktus un saules rietus, kalnus un lejas, attīstību un atkrišanu atpakaļ. Tā ir īstā dzīve. Un tā ir par tevi.
Es tev varu pateikt - 100% visiem ir problēmas, jo savādāk tu šeit nenāktu. Problēmu apjoms ir dažāds, taču svars vienmēr ir atkarīgs no emocijām, kuras cilvēks nēsā kā apliecinājumu šādai vai tādai rīcībai vai notikumam. Lielākā mūsu problēma ir atmiņas. Tās nav sliktas vai labas, tās ir kā stop zīmes un enkuri, kuri pietur, bremzē vai arī liedz virzīties uz priekšu. Daudz atmiņu ir arī tavos smalkajos ķermeņos, un tās strādā kā bremzes vai kā aizsargfaktors tavai būtībai.
Esam daudz paņēmuši no saviem vecākiem, sabiedrības, draugiem un kolektīvās apziņas, un mēs visu redzēto sākam neapzināti ierakstīt savā struktūrā kā vienīgo, patieso un īsteno. Mēs to pieņemam kā savu un sākam to lietot - TICOT, ka tas tiešām tā ir! Mūsu lielākā ilūzija ir paļauties uz prātu, nevis klausīt sirdij, ļaujot sev just. Lielākā daļa pieredžu, kas darbojas kā paterni, nav tavi, un tiem nav nekā kopīga ar tevi. Kādreiz dzirdēti, saklausīti vai salasīti, tie kā milzīgi blāķi sastrēgst tavā dzīvē un paliek tur, liedzot tavu attīstību. Daudzi cilvēki atmiņas uzskata par VIENĪGO vērtību un tāpēc pat nevar iedomāties dzīvi bez tām. Bet vai tiešām tā ir tik liela vērtība vai vairāk traucēklis?
Prāts ir tava loģiskā daļa, kas darbojas kā skaitļošanas dators, kas kalpo tev, un tā uzdevums ir palīdzēt tev attīstīties. Tas ir instruments, kas atšķir tevi no dzīvniekiem, kas attiecīgi dod tev priekšrocības pieņemt lēmumus un nesaslēgties ar izdzīvošanas instinktiem. Tas stāv tiem pāri. Taču tam ir atmiņa un atmiņa ir pieredze, tātad - jo skaidrāka atmiņa, jo intensīvāka piesaiste pieredzei. Jo spēcīgāka piesaiste, jo mazāk iespēju izdarīt un uzsākt kaut ko jaunu, jo tiks aktivizētas pieredzes, kas brēks, ka tas nav droši. Un tas attiecas uz visiem, kuriem ir bailes iet uz priekšu, kuriem ir neizskaidrojamas bremzes, slinkums, vai pretestība. To visu dara jūsu neapzinātā daļa, kurai par tev vēlamo mēģinājumu mainīt situāciju ir ko teikt, un tā arī saka: STOP! - tas nav droši, paliec te, nav tik traki! Ko citi padomās, citiem vēl trakāk, tev neizdosies, tu nespēsi, tev nesanāks, visi smiesies, tas būs sāpīgi, un kā tu tagad viens, kam būsi vajadzīgs, tu neesi vērtīgs, tu neesi pietiekami labs vai zinošs un kam vispār tas ir vajadzīgs… Atpazini savējo?
Tā darbojas atmiņas, kas atrodas tavos ķermeņos. Tās atmiņas var nebūt no šīs dzīves, no tavas bērnības. Esam daudzdimensionāli, mūsos ir ne tikai ieraksti fiziskajā ķermenī, kas atbild par šo dzīvi un glabā sevī visas emocijas, domu formas un sajūtas, kopš tavas mammas un tēta šūnas sāka veidoties par augli. Viss tiek piefiksēts un noglabāts zemapziņā (varbūt noderēs).
Tu esi veidots no dzimtas un tevī ir arī ģenētiskā atmiņa.
Tavas šūnas un kauli to nes sevī, tie ir n-tie tavu senču faili, kas pēc tavas Dvēseles pieprasījuma aktivizējas nepieciešamības gadījumā un sāk signalizēt, pievelkot un radot attiecīgās situācijas, aktivizējot mācības.
Tev ir arī karmiskais, budhiskais un atmiskais ķermenis, tie dodas tev līdzi katrā no iemiesojumiem. Tur ir ieraksti par tavām inkarnācijām, Dvēseles uzdevumiem, kolektīvo lauku, tavām paralēlajām laika līnijām un Dvēseles plānu. Tas viss ir dzīvs, aktīvs un nepieciešamības gadījumā liek par sevi manīt. Tu esi ļoti sarežģīts kvantu dators un tāpēc tev ir dota apziņa, kas visu saprot un vada tevi - tava supersaprātīgā un viedā daļa, kas ir vienmēr saistīta ar tavu Augstāko Es un tavu pirmavotu.
Tu esi Dvēsele un tu šobrīd esi fiziskajā ķermenī, kuram ir personība un ego. Tu esi dažāds! Sākumā pieņem un apzinies to! Tavas daudzās šķautnes ir tavi draugi un ienaidnieki vienlaikus, tādā veidā tu izjūti un pieredzi dualitāti. Tiklīdz tas notiek, rodas mākslīgs sadalījums un iekšējais konflikts. Tāpēc neko no sevis neatdalām, viss ir viens. Tu plus daudzas dimensijas = RADĪTĀJS. Būtībā tu arī esi tas Radītājs, kurš katru reizi pieredz sevi no jauna.
Lai neapmaldītos, mūsu daudzajām daļām ir saslēgums ar pirmavotu, un šajā gadījumā tava Dvēsele kalpo ka vadlīnija, bāka, navigators vai GPS sistēma. Dvēsele ir vistīrākais impulsu radītājs un vadītājs, tā palīdz tev harmoniski un maksimāli ātri iziet savus uzdevumus. Ar vienu noteikumu - ja tu to DZIRDI! Dvēsele nedala labas vai sliktas pieredzes, tā nav piesaistīta ego, tā nāk te izjust un iepazīties ar pieņemšanu, piedošanu, drosmi, iekšējo spēku, saikni ar Avotu caur mīlestību. Un ja Dvēsele ir paņēmusi kādu no šādām mācībām, tā par katru cenu to mēģinās īstenot.
Un tad, ja cilvēks, piemēram, ir iestrēdzis upurī (vainas sajūta, aizvainojums), pieredzot apspiestību, nolemtību, trauksmi un iekšējo apjukumu, bet mācība ir par iekšējo spēku, mīlestību pret sevi, tad tu vari nešaubīties, ka Dvēsele tev sagādās spēcīgus pārdzīvojumus un notikumus, lai tu beidzot pamostos un teiktu: “PIETIEK!” Tu jutīsi diskomfortu, ķermenis brēks, līdz saslims un padosies, lai tikai tu pamostos un pievērstu sev uzmanību, lai ieraudzītu: “Draugs, šādi vairs nevar!”
Pamošanos mēs saucam par apzināšanos. Un tā burtiski ir atslēga jebkurai situācijai. Apzinātība nāk tikai un vienīgi saslēgumā ar Dvēseli, tas nozīmē - jo tuvāk sev, jo skaidrāks ceļš. Apzinātība dod iespēju redzēt, zināt skaidri un bez filtriem, ar kuriem esam pieraduši dzīvot. Filtri nāk no mūsu pieredzēm, prāta un atmiņām, tie ir mūsu “ierobežojumi”, kas ir neredzami, taču jūtami šķēršļi ceļā pie sevis.
Iztēlojies, ka esi balta lapa un tevī nav nekā no pagātnes - redz, tur dziļāka doma apakšā - balta lapa ir bez atmiņām, un tas nozīmē, vienīgais, kas tevī paliek, ir tavs iekšējais navigators, Dvēseles vadība. Un tas vienmēr ir par taisnāko ceļu, par skaidrību, ticību, paļāvību - vieglumā, priekā un rotaļīgumā.
Ja tu vairs nepieturētos pie savām iepriekšējām pieredzēm, atmiņām:
Raksta autore: Irīna Bērziņa / Piesakies konsultācijai
