Visas atbildes ir tevī. Iespējams, tas ir kaitinošākais, ko garīgie skolotāji, terapeiti un savas specialitātes meistari garīgajā tirgū saka cilvēkam, kurš tikko uzsācis ceļu pie sevis.
Jā, tā ir dziļa patiesība. Visas atbildes ir mūsos un neviens, itin neviens nevar pateikt, kas ir labākais tev, kā vien tu pats. Bet kā tām atbildēm tikt klāt? Kā tās saklausīt?
Cilvēka dzīvē pilnīgi noteikti ir posms, kad autoritātes, tas ir, cilvēki, kuros ieklausīties un kam uzdot jautājumus, lai harmoniski izietu cauri saviem pārbaudījumiem, ir vajadzīgas. Tas ir posms, kuru redzam un jūtam kā bedri, kā aizsietām acīm, kad skumjas vai vainas sajūta, vai bailes vai aizvainojums, vai traumas ir tik ļoti pārņēmušas, ka atbildes caur šīm neskaitāmajām kārtu kārtām tiešām nav iespējams sajust.
Jo šeit ir bīstams akacis, kas var maldināt – kuras “savas” atbildes tu jūti vai dzirdi? Kurš “es” ir skaļāks – prāts vai sirds? Kurš galu galā esi īstais tu? Vai prātā radušās domas esi tu? Nē. Tās ir tikai domas – atsevišķas, ar tavu būtību nesaistītas vienības. Bet sirdī?
Arī tad, kad tevi diktē prāts, un sirds, lai gan tā cenšas tevi sasaukt un, iespējams, tu pat to saklausi, tomēr nevar aizklauvēties tik tuvu tev, lai tai noticētu.
Bet tā taču nav iespējams… Bet man taču vajag nopelnīt… Bet viņš taču pārdzīvos… Bet es tad būšu vainīgs… Tik daudz aizspriedumu un dzīves laikā savāktas bagāžas, ka tā nudien var nospiest un kontrolēt tevi.
Dodoties pie meistariem, kas vada dažādas prakses, piemēram, atdzimšanas elpošanu, dziedināšanas sesijas, retrītus, regresijas terapiju, - apziņas apvāršņi tiek paplašināti, līdz ar ko tu piekļūsti savai sirdij, savai dvēselei, savu un tikai savu, sev visderīgāko atbilžu avotam. Satiki savu dvēseli vienreiz, satiki otrreiz – un re!, - veidojas pieredze.
Man nepatīk vārds “autoritāte”. Tas rada spiediena un smaguma sajūtu. Tādēļ nerakstīšu, lai kļūsti par autoritāti sev pats. Esi sev labākais un pieņemošākais draugs, nevis autoritāte! Mūsos ir gan gaišais, gan tumšais. Mēs mēdzam kļūdīties. Mēs mēdzam izgāzties. Mums var nesanākt. To pieņemt ir viena no lielākajām brīvībām, ko sev dāvāt, ieņemot vērotāja pozīciju un nepiešķirot šim “neizdošanās” rezultātam lielāku nozīmi kā pieredzes nozīmi. Sevis pieņemšana un cienīšana savukārt dod pašpārliecību un pārliecību par sevi, savām sajūtām. Ļaušanu būt noteicējam pār savu dzīvi. Neļaut citiem apšaubīt tavas sajūtas.
Padomā! Kādā gan veidā kāds varētu labāk pārzināt tavas sajūtas, kā tu pats? Kādēļ uzskati, ka cits ir augstāk stāvošs, vērtīgāks, viedāks…?
Tieši tāpat – tam kādam citam nevar būt īstāka un tev derīgāka atbilde vai situācijas risinājums, kā tev pašam. Turpināt pēc inerces jautāt visu citiem – tas nozīmē neļaut sev iepazīt pašam sevi, noliegt sevi. Uzticies sev!
Tava “autoritāte” arī ir tikai cilvēks, kurš turpina savu attīstības ceļu un aizvien mācās.
Jā, šis cilvēks, iespējams, ir uztrenējis savu jušanas spēju vai tā tam dāvāta no dzimšanas. Varbūt viņš ir empāts, kas jūt tavas emocijas, spēj izprast citādu redzējumu un tiešām var sniegt tev fantastiskāko atbalstu, palīdzību un atbildes uz taviem jautājumiem. Tā pilnīgi noteikti ir! Un viedos, gaišredzīgos, gaišjūtīgos cilvēkos ir vērts ieklausīties. Ir dzīves brīži, kad to vajag, un iespējams, tieši šis cilvēks ar savām spējām tevi izglābs no kādas liktenīgas, bet nevēlamas, tev kaitējošas izvēles. Tomēr vēlāk, kad būsi uztrenējis savu apziņas plašumu, uzticies sev! Arī tu esi vieda dvēsele!
Un sevis mīlēšana un pilnīga pieņemšana nozīmē arī to, ka tajā brīdī, kad tev būs krīze, tu zināsi, pie kā iet un prasīt palīdzību. Tu zināsi, kā par sevi parūpēties. Un pats galvenais – DARĪSI to! Pat tad, ja visas atbildes ir tevī, reizēm vajadzīga izpalīdzīga roka.
Patiesi izprast un sajust citus cilvēkus nevar tas, kurš nepazīst un neizprot sevi. Ja tev ir plīvurs uz acīm, kā spēsi saskatīt, ko slēpj plīvurs uz cita cilvēka acīm? Tādēļ strādāšana ar sevi, sevis meklējumi, iepazīšana, saklausīšana, iemīlēšana ir liels darbs un dāvana ne tikai indivīda labā. Tā ir dāvana visiem, ar ko cilvēks ir mijiedarbībā. Un tā, gluži kā viļņi, šī gaisma, viedums, apzinātība, tiek nesta tālāk, tā izplatās, plūst.
Ejot garīgo ceļu, kas arī katram ir individuāls, unikāls, neatkārtojams, sastopamies ar citiem, kas pa šo ceļu iet. Un tā ir lieliska iespēja ieraudzīt vienam otru, trenēties saskatīt dziļāk, draudzēties, un vienā mirklī ir skaidrs, ka tu tiešām sāc just un patiesi redzēt un satikt arī citus!
Dalīšanās ir spēcīgs rīks, kā uzspodrināt, uzasināt savas maņas, atšķirt un atšķetināt savus personīgos pavedienus un izvēles.
Tādēļ, ka tu neesi radies pirms piecām minūtēm. Tev ir sava pieredze. Šīs dzīves, citu dzīvju, dvēseles pieredze. Un kā jau tu zini – tava pieredze ir unikāla un neviens nav izdzīvojis tavu pieredzi. Tavas pieredzes kombinācija ir neatkārtojama, divas identiskas pieredzes nav iespējams izdzīvot. Pieredze un atbildes ir kopā ar tevi.
"Tas, ko tu meklē, tieši tāpat meklē tevi." / Paulu Koelju
"Kamēr es atradu visas atbildes, jautājumi jau bija nomainījušies." / Paulu Koelju
“Visi mēs esam unikāli. Nevienam nav tiesību norādīt, kas ir pareizi un kas – nepareizi. Dzīve ir eksperiments, kura gaitā mēs nosakām šos mainīgos jēdzienus ik dienas. Iespējams, jūs izdarīsit kaut ko nepareizu, taču, pateicoties tam, jūs gūsit milzu labumu.” / Ošo
“Jūs maināties katru mirkli. Jūs esat kā upe. Šodien tā tek vienā virzienā un laikapstākļos. Rīt – citos. Es ne reizi neesmu redzējis vienu un to pašu seju divreiz. Viss mainās. Nekas nestāv uz vietas. Lai to redzētu, vajag vērīgas acis.” / Ošo
“Bērni un muļķi vienmēr runā patiesību” – tā skan sena gudrība. Secinājums viens: pieaugušie un viedie patiesību nekad nesaka.” / Marks Tvens
“Vērtē cilvēkus pēc viņa jautājumiem, nevis atbildēm.” / Voltērs
“Cilvēks, kurš uzdod jautājumu, ir muļķis vienu mirkli. Cilvēks, kurš nejautā, ir muļķis visu dzīvi.” Konfūcijs
“Nekad nepārstāj jautāt.” / Alberts Einšteins
Raksta autore: Ieva Simanoviča
