Viņi domā, viņi uzdod jautājumus. Viņus vairs nav tik vienkārši aptīt ap pirkstu. Viņi patiesi ir zinātkāri un apgūtkāri. Eksperimentēt un pētīt griboši. Aktīvi un kustīgi. Tādi ir mūsdienu bērni.
Ja vien… viņu iedzimtā interese par pasauli netiek apslāpēta ar divsimtgadīgu disciplinēšanas un vienādošanas pieredzi vai nomaskēta ar mūsdienu populārajām auklēm – ekrāniem dažnedažādos formātos.
Bet arī ar mums, vecākiem, ir noticis lielais klikšķis, kas aicina domāt – vai sistēmas skola tiešām ir piemērota mūsu bērniem? Ko no iemācītā viņi paņems līdzi savā pieauguša cilvēka dzīvē? Cik daudz mēs paņēmām līdzi? Kas mums no tā noderēja? Man personīgi – teju nekas… Un kāpēc lai maniem bērniem noderētu tas, kas nenoderēja pat man, iepriekšējai paaudzei?
Arī ierastā valsts izglītības forma, kas nudien bijusi ilglaicīgi iestagnējusi, liek mazus soļus pārmaiņu virzienā, pārorientējot sauso teoriju uz praktiskāku un domātspējīgāku izglītības formulu, tomēr sistēma ir gana sarežģīts mehānisms, kurā pārmaiņas var prasīt ilgu laiku un lielus resursus.
Tās ir skolas, kas piedāvā alternatīvas mācību metodes, kā Montesori, Valdorfskolas, dabas skoliņas, uz mākslu un mūziku orientētas skolas, mājmācība, kuru vada vecāki paši, un tālmācība, kas ļauj nebūt piesaistītam dienas garumā skolas solā, kas cilvēkam un it īpaši augošam organismam ir pilnīgi nedabiski un ilgtermiņā kaitīgi gan psiholoģiski, gan fizioloģiski.
Valdorfa pedagoģija balstās uz antropozofijas mācības pamatiem, kas aicina cilvēkā attīstīt gribu, jūtas un domāšanu. Priekšplānā tiek izvirzīta nevis informācijas iekalšana, no kuras lielākā daļa dzīves laikā itin nemaz nebūs nepieciešama, bet gan bērna individuālās spējas un intereses. Valdorfa pedagoģija respektē dažādību un nesalīdzina bērnu spējas.
Lielā pievienotā vērtība Valdorfa pedagoģijā ir apziņa, ka esi tu pats, drīksti būt tu pats, mīlēt sevi tieši tādu – unikālu būtni ar savām īpašajām personības, interešu un talantu šķautnēm. Bērns mācās domāt pats, būt patstāvīgs, un iet savu ceļu, uzņemoties par to arī atbildību, nevis akli sekot masām.
Piemēri:
Montesori pedagoģijas pamatprincips ir ļaut bērnam darīt pašam. Skolotājs ir kā pavadonis, kas ierāda, kā rīkoties ar konkrēto materiālu, atbalsta, tomēr darbiņš bērnam jāpaveic pašam, bez skolotāja iejaukšanās, ja arī tas prasa ilgāku laiku. Skolotājam būtiski būt pacietīgam un nedarīt bērna vietā, lai tikai ātrāk tiktu galā. Darot pats, bērns iegūst pārliecību, ka tas ir viņa spēkos, kas savukārt ceļ pašapziņu.
Bērns attīsta spējas, ņemot vērā viņa īpašības un iedzimtos talantus, izvēlas to vingrinājumu, kas ir atbilstošs viņa tā brīža attīstībai un interesēm. Pieaugot spēja izvēlēties un pieņemt lēmumus, negaidot atbildību no citiem un arī neļaujot citiem kontrolēt savu dzīvi, būs liels ieguvums.
Piemēri:
Alternatīvas izglītības meklējumos, kad nav iespējams bērnam nodrošināt mājmācību, ir aizvien lielākas iespējas izvēlēties kādu ģimeņu veidotu skolu ar savu filozofiju, piemēram, holistisko pieeju personības attīstībā (holistiskā pieeja – cilvēks dzīvo harmonisku dzīvi, ja ir attīstījis sevi visās jomās: garīgajā, intelektuālajā, fiziskajā un emocionālajā) vai praktisku, dzīvē noderīgu iemaņu apgūšanu.
Piemēri:
Tāpat Latvijā ir skolas, kas pamatā piedāvā valstī noteikto izglītības standartu, bet papildina to ar citām, interesēm atbilstošām vērtībām, kā kristīgās skolas, mākslas un mūzikas novirziena skolas, sporta skolas.
Piemēri:
Mājmācība un tālmācība ir iespēja nemainīt savu dzīvesveidu tiem vecākiem, kas daudz ceļo, ziemo siltākās zemēs vai darba specifika saistīta ar ilglaicīgu prombūtni no mājām – tad to visu iespējams darīt kopā ar ģimeni, un dzīve nav jāpakārto skolas grafikam. Kā arī tā ir izcila iespēja pašam būt noteicējam par to, ko un kādām metodēm bērns apgūst, iemācot savas vērtības, parādot pasauli no tāda skatupunkta, kāda, sēžot skolas solā, nav iespējams.
Mācīšanās no mājām var izvērsties gan rožaini (un kā jau rožu dārzā – šad tad saskrāpējoties), gan tieši otrādi – apgrūtinoši vai nu bērnam, vai vecākiem vai visiem kopā.
Ja sliecas par labu attālinātām mācībām vai mājmācībai - jābūt pilnīgai pārliecībai par izvēli un jāņem vērā bērna intereses. Ir bērni, kuri būs laimīgi, neielikti skolas rāmītī, kas sagatavo cilvēku rutinētajam un novecojušajam modelim 9-17, bet ir sociāli tik aktīvi bērni, kuriem psiholoģiskā veselība, apmeklējot skolu un tiekoties ar draugiem katru dienu, būs labāka.
Mājmācība nav tālmācība. Mājmācībā izglītot bērnu uzņemas vecāks (un, protams, pēc pašu ieskatiem un rocības var piesaistīt palīgus, privātskolotājus atsevišķos priekšmetos), bet uzsvars ir uz ģimeni, ģimenes vērtībām. Redzējumu par pasauli iedod vecāki. Latvijā pēc likuma mājmācībā bērni drīkst mācīties no 1.-6. klasei, savukārt vēlāk, ja nevēlas doties uz skolu klātienē, var pāriet uz tālmācības formātu. Arī mājmācībā skolēns ir piesaistīts kādai no skolām, kurā skolēns veic eksāmenus, un kura konsultē vecākus.
Noteikumi izglītības ieguvei mājās apskatāmi šeit: gimenuskoluapvieniba.lv/p/likumdosana
Skološana mājās, būšana ar savu bērnu patiesi kopā, ir aizraujošs piedzīvojums. Bet tas var būt arī grūts. Tādēļ atbalstam un iedvesmai ir izveidota Ģimeņu skolu apvienība, kura organizē šo pieredzi ejošo vecāku tikšanos un savstarpēju dalīšanos. Vairāk meklē šeit: gimenuskoluapvieniba.lv
Izdevumus par skološanos mājās (veltītais laiks, skolas piederumi), sedz paši vecāki. Mājmācība būs piemērota tad, ja viens no vecākiem apgādā ģimeni finansiāli, bet otrs var veltīt laiku bērnu skološanai ar pilnu atdevi.
Tās nav attālinātās mācības, ko bērni pieredzēja pēdējo pāris gadu laikā. Tālmācībā skolēni izglītību iegūst attālināti pēc izglītības iestādes noteiktas programmas un valsts standartiem, bet nav piesaistīti nedz vietai, nedz laikam, tādējādi apņēmīgam un pašdisciplinētam (šeit domāju šī vārda labā nozīmē) skolēnam dod iespēju gan paralēli apgūt reālas un praktiskas lietas, kas viņam noderēs dzīvē, kā arī pievērsties savam talantam.
Ir vidusskolēni un pat pamatskolēni, kas jau agrīni aizsāk ikdienu aktīvi veltīt savām interesēm un talantam – vai tas būt kāds no sporta veidiem, māksla, mūzika, dejas vai kāds praktisks arods. Apgūstot vidējo izglītību tālmācībā, visu iespējams apvienot – nav noteikuma pavadīt katru dienu noteiktu stundu skaitu apgūstot valstī noteikto mācību vielu, ja to pašu var paveikt, piemēram, trīs darba dienu laikā, atlikušās divas veltot savām interesēm, un vidusskolas klasēs – pat darbiņam. Tieši tāpat ir iespējams divas klases pabeigt vienā gadā, vai arī otrādi – ja mācību temps skolēnam ir dabiski lēnāks, dzīves lielajā kontekstā nekāda lielā bēda nebūs paņemt papildus mācību gadu un apgūt vielu lēnāk.
Izvēloties tālmācību savam bērnam, kā arī, ja bērns izsaka tādu vēlmi, pašiem jāizvērtē realitāte, - lai izvēlētais mācību (dzīves) modelis nekļūst par galvassāpēm vecākiem un strīdus iemeslu ar bērniem.
Pašvaldību skolās tālmācība var būt gan pašvaldības apmaksāta, gan ar vecāku līdzmaksājumu. Privātskolās parasti par maksu. Plus jārēķinās, ka nepieciešams atbilstošs aprīkojums ar kvalitatīvu interneta pieeju.
Piemēri:
*Amerikāņu antropoloģe Margarita Mīda
Raksta autore: Ieva Simanoviča