Sveiciens! Esmu Marta, zīmola SILMACHY cosmetics radītāja. Vēl aizvien ir mazliet nepierasti saukt sevi par uzņēmēju vai uzņēmuma vadītāju, jo nekad apzināti uz to neesmu tiekusies. Bet tagad, atskatoties atpakaļ, šķiet, ka tik daudzas pieredzes mani ir vedušas pretim tieši šim – darbam, kur redzu plašāku jēgu par naudas pelnīšanu, kurš saskan ar manām vērtībām un kur varu realizēt savu piepildījumu.
Pēc RSU Farmācijas fakultātes pabeigšanas vairākus gadus strādāju aptiekā. Darbs nebija slikts, bet nejutu tajā piepildījumu. Vienīgie brīži, ko izbaudīju, bija dažādu zāļu formu izgatavošana – dermatoloģiskās ziedes, deguna pilieni, tinktūras u.c. Sajūta, ka izmantojot savas zināšanas, varu salikt kopā dažādas izejvielas un iegūt ko tādu, kas palīdz citiem un ārstē, sniedza ļoti lielu gandarījumu. Un kaut kur pakausī urdīja doma par kosmētikas izgatavošanu.
Ilgi tam nevarēju saņemties, bet tad vīrs izaudzēja garu bārdu un sapratu, ka te gan bez kopšanas līdzekļiem netiks galā. Un, pamatojoties uz savām zināšanām par augu eļļām un ekstraktiem, radīju pirmo bārdas eļļu. Tad sekoja citi produkti, kurus devu izmēģināt jau ārpus ģimenes loka - draugiem, paziņām. Visbeidzot saņēmos par savu lolojumu pastāstīt Facebook un tad jau vairs nebija atpakaļceļa. Man rakstīja, zvanīja, piedāvāja sadarbības. Sapratu, ka jāiet reģistrēt savu SIA.
Vai es kādreiz esmu vēlējusies savu uzņēmumu? Pavisam noteikti nē. Līdz sava biznesa uzsākšanai man šķita, ka uzņēmējs nozīmē tikai to, ka tu strādā arī vēlu vakaros un brīvdienās, viens pats risini visas problēmsituācijas un bonusā - tev nav garantētu ienākumu. Un tomēr - pēdējos trīs gadus esmu pametusi stabilu darbu aptiekā un izvēlējusies visu savu laiku ieguldīt ģimenes uzņēmumā – dabīgās kosmētikas ražošanā.
Jau no SILMACHY cosmetics pirmssākumiem man bija skaidrs, ka vēlos izmantot tikai dabīgas izcelsmes izejvielas un pakot kosmētiku dabai draudzīgi.
Dzīvojam un strādājam Baldones pagastā, simtgadīgā lauku ēkā “Silmačos”, un te dabas tuvums iedvesmo saimniekot atbildīgi. Īstā sajūta atnāca 2017. gadā, kad radīju pirmo šampūnziepju recepti. Pēc vairāku mēnešu testēšanas sākām ražot dažādus zero waste kosmētikas līdzekļus ikdienas higiēnas rituāliem, piemēram, cieto šampūnu jeb šampūnziepes, cieto kondicionieri, dažādu veidu ķermeņa un roku ziepes u.c. Tad sekoja dabisks dezodorants un lūpu balzāms videi draudzīgās, mājas apstākļos kompostējamās kartona tūbās, lai pēc kosmētikas līdzekļa izlietošanas nepaliktu pāri iepakojums.
Nav noslēpums, ka tikai neliela daļa pārstrādājamās plastmasas reāli tiek pārstrādāta, tādēļ man šķita, ka vislabākais veids, kā izvairīties no dabas piesārņošanas ir … neizvēlēties plastmasu vispār. Jo mani satrauc tas, ka mikroplastmasa nu jau ir atrodama arī mātes pienā* un cilvēku asinīs**, turklāt mēs it nemaz nezinām, kā mikroplastmasa ietekmē cilvēku veselību ilgtermiņā. Šobrīd, zīdot savu bērniņu, es tikai ceru, ka mūsu bērniem būs iespēja izbaudīt tīru gaisu, ūdeni un sakoptu vidi ar visu tās daudzveidību.
Man šķiet, ka bizness ir viens no veidiem, kā visātrāk var ieviest kādas pārmaiņas vai uzlabot procesus.
Tam ir nepieciešama vīzija, entuziastiska, neatlaidīga darbošanās un pulciņš cilvēku, kuru vērtības sakrīt ar tavējām. Man šķita, ka varu samazināt plastmasas piesārņojumu Latvijā un vismaz Eiropā, piedāvājot šajā tirgū dabīgu kosmētikas līdzekļu alternatīvas videi draudzīgos iepakojumos, kas ir tikpat efektīvas un ērti lietojamas.
Papildus skaidrai vīzijai un mērķim, sava zīmola izaugsmē ļoti ir palīdzējis ģimenes, draugu un domubiedru atbalsts, tāpat - ļoti rekomendēju biznesa inkubatorus. Sākumā, kad esi viens, bieži gadās situācijas, kad gribas nolaist rokas, jo daudz kas ir neskaidrs, šķiet sarežģīts un vienam ir grūti pieņemt lēmumus. Tad nu biznesa inkubatori ir tās vietas, kur var saņemt gan savu komūnu, gan praktisku palīdzību lekciju un nodarbību formātā.
Cik skaista gan būtu pasaule, ja mēs katrs varētu nodarboties ar to, kas mums patīk un padodas vislabāk, vai ne? Skan tik vienkārši, bet zinu, ka tas tā nebūt nav. Arī man pirms sava biznesa uzsākšanas šķita, ka īsts darbs ir tikai tas, ko strādā no 9-17, un viss pārējais ir tādas aizraušanās, kas ir riskantas un nenodrošinās normālu dzīvi. Man bija bail. Tāpat šķita, ka normāli ir strādāt darbu, kas nepiepilda, nesagādā gandarījumu un gluži neiet kopā ar personīgajām vērtībām. Bet tas ļoti iztukšo un tad visu laiku šķiet, ka laime jāmeklē kaut kur ārpus. Ir jānotic sev un savām spējām.
Ja patiesi atradīsi darbu, ko mīli, uzzināsi, kāda patiesībā darīšanas jauda tevī mīt.
*https://www.mdpi.com/2073-4360/14/13/2700
** https://www.theguardian.com/environment/2022/mar/24/microplastics-found-in-human-blood-for-first-time
Raksta autore: Marta Šulce / zīmola SILMACHY cosmetics radītāja
