Mēs virzāmies uz Galējo sarežģītību, apgalvo rakstnieks Gregorijs Deivids Robertss. Ar vārdiem “Galējā sarežģītība” autors apzīmē Dievu, pieminot, ka vārdiem, kā mēs viņu apzīmējam, nav nekādas nozīmes.
Mēs, kā sabiedrība, virzāmies uz Dievu. Katrs no mums šo virzību var ietekmēt, atbildot sev uz vienkāršu jautājumu: “Ja tā, kā daru es, darītu visi, vai mēs virzību uz attīstību paātrinātu vai kavētu?” Ja cilvēki ir negodīgi, dusmīgi, skaudīgi, mantrausīgi, tad šī virzība tiek kavēta, to mēs redzam, mācoties šīs planētas vēsturi. Vara, varaskāre, ambīcijas, egocentriskums - tie visi ir lieli šķēršļi, kāpēc mēs vēl aizvien esam attīstības sākumposmā. Par laimi, mēs dzīvojam duālā pasaulē, un, pateicoties kosmosa likumiem, līdz ar katru jaunu “Hitleru”, kas piedzimst uz planētas Zeme, viņam līdzās piedzimst arī jauns Gandijs vai māte Terēze. Katrs indivīds ir spējīgs izdarīt izvēli, kam viņš grib sekot. Līdz ar ko, apzināti vai neapzināti, viņš izdara arī izvēli paātrināt virzību uz Galējo sarežģītību vai kavēt to. Ja mēs izdarām izvēli, kas mūsu attīstību kavē, mēs sevi identificējam ar savu “personīgo substanci”, tas nozīmē, ka mēs esam pietiekami egocentriski, lai ticētu tam, ka esam nodalīti no Dieva. Esam ārpus viņa kontroles un ārpus uztveršanas zonas. Savukārt tie svētie vīri un sievas, kas ar savu rīcību, virzību uz Galējo sarežģītību paātrina, agrāk vai vēlāk sāk apjaust, ka šķietamais “es”, ir tikai ilūzija, un mēs kā indivīdi nemazam neeksistējam, gluži pretēji, mēs esam Dieva izpausme, kas tiecas atgriezties uz sākotnējo Avotu.
Modernā laika zinātne runā par to, ka cilvēki iedalās dažādās attīstības stadijās. Mēs visi esam sabiedrības veidotāji, šaubu nav. Tikai mēs visi esam tik dažādi, līdz ar ko, mēs kopā veidojam tik dažādu sabiedrību.
Varasvīri. Šķietami viņiem ir vislielākā vara pārstāvēt nācijas spriestspēju. Simts gudrākās galvas sanāk kopā, un, kā nu kurš māk, “cīnās par sabiedrības labklājību”. Kāds ir pārliecināts, ka tauta būs laimīgāka, ja tiks pieņemts likums, ka pa Tērbatas ielu vairs nedrīkstēs braukt ar automobili. Un tā taču ir brīnišķīga ideja. Tikai, kā teica dižens dzejnieks: “Taisnība tumsai kaktā, un taisnība lampai, kas spīd uz galda”, - izprotot šo domu, mēs spējam saprast, ka jā, varbūt tomēr tā nav laba ideja, padarīt Tērbatas ielu nepieejamu automobiļiem. Tiem, no otras puses, arī ir taisnība. Varasvīri to reti izprot. Līdz ar ko viņos mostas egocentriskas ambīcijas apmierināt tikai savu domu biedru intereses. Un tā tās gudrās galvas nemitīgi strīdas par stabiņiem Rīgas ielās, poligoniem, pabalstiem, lauku skolām un Stambulas konvencijām.
Par laimi, varas vīri nav vienīgie sabiedrības veidotāji. Uzņēmīgie prāti jeb uzņēmēji spēlē daudz lielāku lomu sabiedrības attīstībā. Viņiem ir daudz lielāka vara par politiku. Politiķi tikai un vienīgi pārvalda uzņēmēju līdzekļus. Lielie uzņēmēji ir tie, kas izvēlas politikas attīstības virzienu. Politiķi ir tikai marionetes lielo uzņēmēju rokās. Tiem, kam pieder kapitāls, bieži pieder arī gala vārds. Iluzori, bet tā tas ir līdz zināmam attīstības līmenim.
Ikkatrs no mums ir sabiedrības veidotājs. Kāds nododas sabiedrības kultūras attīstībai, mākslinieki ir cilvēki, kuru prāti ir brīvi no sistēmiskās domāšanas. Viņi redz pasauli savādāk, un savu redzējumu tie bieži izpauž caur dzeju, dziesmās, gleznām, teātriem, kinofilmām, grāmatām… Cilvēki, kas darbojas mākslas aprindās, ir šķietami nesavienojami ar uzņēmējdarbību vai varaskāri. Viņi nav ieprogrammēti valdīt. Viņi ir ieprogrammēti radīt. Radīt enerģijas lādiņu, kas cilvēkos modina emocionālo inteliģenci. Mākslinieki bieži vien ir nihilisti, kas nespēj ievērot noteikto kārtību, tāpēc māksliniekiem ir vajadzīgi vadītāji, kas viņus virza pretī kopīgam mērķim.
Mūsu sabiedrība ir daudzšķautņaina, un tieši tas arī to padara tik skaistu.
Ja mēs visi būtu vienādi, agrāk vai vēlāk cilvēku prātus būtu pārņēmis iznīcinošs nihilisms, bet, pateicoties pasaules daudzveidīgajām iespējām atklāt savas identitātes dabu, mums ir iespēja realizēt sevi daudz un dažādos veidos! Sportisti, tēlnieki, filozofi, akadēmiķi, dakteri, strādnieki, kalpotāji, ceļotāji, pavāri, eksistenciālās dabas pētnieki, mistiķi…
Vai vēl kaut kur plašajā kosmosā ir sabiedrība, kas ir tik daudzslāņaina savas individuālās apziņas izpausmē? Iekšējā intuīcija man liek domāt, ka mēs neesam vienīgie, kas virzās uz Galējo sarežģītību, un ja tā, esmu drošs, ka plašajā kosmosā pastāv kādi, mūsu prātam patreiz neizskaidrojami, Augstāki spēki, būtnes vai enerģijas izpausmes formas, kas jau ir nogājušas mūsu ceļu, kas arī ir pratušas apvienot šķietami neapvienojamās Gara izpausmes formas, lai kopīgiem spēkiem virzītos uz attīstību. Šīs būtnes vai Augstāki spēki par mums rūpējas, un, kas ir vēl svarīgāk, tās mums palīdz virzīties. Pasaule nav tikai un vienīgi atomu salikums, ticiet man, šī pasaule ir kas daudz vairāk kā nejaušības sekas. Jebkurš spriest spējīgs cilvēks piekritīs, ka pasaules struktūra ir pārāk veiksmīgi izplānota, tāpēc ir neloģiski ticēt, ka esam cēlušies no pērtiķiem lielā sprādziena rezultātā. Zinātnes paradigmas mainās, un pavisam drīz vārdu salikumu Lielais sprādziens mēs aizstāsim ar vārdiem Lielais sākums. Sākums virzībai uz Galējo sarežģītību.
Raksta autors: Rihards Čerkovskis
