Ja cilvēki, kuriem nav zināšanu, lasīs šo rakstu pēc 10 - 15 gadiem, viņi sauks mani par pareģi, savukārt zināšanu cilvēki sapratīs, ka es neesmu pareģis, es vienkārši sekoju līdzi modernajām tendencēm.
Šoreiz parunāsim par virtuālo realitāti. Jau vairāk kā pirms desmit gadiem zinātnieki demonstrēja “brilles”, kuras uzvelkot, cilvēks spēj, tēlaini izsakoties, teleportēties uz citu dimensiju – virtuālo realitāti. Jā, jau pirms desmit gadiem šī tehnoloģija bija tik ļoti attīstīta, ka cilvēki, uzvelkot šīs brilles, zaudēja jebkādu saikni ar reālo pasauli…
Grāmatā “Bezgalīgā realitāte” tiek aprakstīts kāds eksperiments, kas veikts aptuveni pirms desmit gadiem. Cilvēki tika aicināti izmēģināt virtuālās realitātes brilles. Pirms briļļu uzvilkšanas cilvēkiem tika paskaidrots, ka viņi ieraudzīs dziļu bezdibeni, kura malā viņi stāvēs, cilvēki tika iedrošināti nebaidīties, jo bezdibenis nebūs īsts – tas būs virtuāls. Eksperimenta dalībnieku uzdevums bija vienkārši pāriet pāri šai ilūzijai. Viņiem nekas nedraudēja, un nekas nevarēja notikt, taču liela daļa cilvēku, uzvelkot šīs brilles, zaudēja saikni ar realitāti, un nespēja izpildīt šos vienkāršos nosacījumus. Vēl vairāk – liela daļa eksperimenta dalībnieku, uzvelkot brilles, aiz bailēm krita gar zemi.
Un tātad, virtuālā realitāte jau eksistē, tikai patreiz tā ir pieejama izredzētajiem. Ar virtuālās realitātes palīdzību mūsdienās kosmonauti tiek gatavoti lidojumiem kosmosā, slaveni un bagāti aktieri ar šo briļļu palīdzību iziet mēģinājumus, modernās slimnīcās dakteri, pirms veikt sarežģītas operācijas, pateicoties virtuālās realitātes brillēm, var veikt operācijas “ģenerālmēģinājumu”.
Virtuālā realitāte mūsdienās ir tikpat īsta, kā “īstā” realitāte.
Pēdējos gados par virtuālās realitātes brillēm parādās aizvien lielāka un lielāka interese, un tas ir tikai dažu gadu jautājums, kad tās būs līzingā pieejamas gandrīz ikkatram, līdzīgi, kā mūsu laikā gandrīz ikkatram līzingā ir pieejams jaunais aifons.
Viss jau ir labi, mēs attīstāmies un attīstība ir vajadzīga, tikai ir kāds būtisks bet. Vai pelēkās masas pārstāvji ir gatavi šai tehnoloģijai? Lielai daļai cilvēku ir atkarība no telefoniem, tie nav Čerkovska spriedelējumi, tie ir fakti. Paskatieties visapkārt, pie sarkanajām gaismām šoferi ņem rokās mobilos telefonus, pusdienās vai vakariņās ārpus mājas cilvēki pēdējā laikā aizvien mazāk sarunājas, bet sēž telefonos. Cilvēki sēž parkos uz soliņa un vienlīdz viņi sēž arī telefonos. Ejot uz labierīcībām, cilvēki ņem līdzi telefonu, ejot ar kājām, cilvēki skatās ekrānos…
Kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk ekrāni? Tie izraisa neapzinātu atkarību, cilvēkiem nemitīgi gribas pārbaudīt jaunumus soctīklos, uzspēlēt kādu spēlīti, pārbaudīt e-pastu vai ieiet ziņu portālos. Cilvēki, ejot gulēt, glabā savus telefonus zem spilveniem, un mostoties pirmais, ko viņi dara, - ķeras tiem klāt. Atkarība no tehnoloģijām ir pārņēmusi daudzu cilvēku prātus. Ir organizācijas, kas ar telefoniem spēj ietekmēt cilvēka spriestspēju un palīdz tiem pieņemt sev tīkamus lēmumus, vienalga, vai tie ir politiski, komerciāli vai uz revolūciju mudinoši.
Virtuālās realitātes brilles, neskatoties uz visu labo, ko tās nesīs cilvēkiem, būs arī ļoti bīstamas, iespējams, pat apziņu iznīcinošas. Ak, šī duālā pasaule! Labais eksistē blakus sliktajam, un katrs pats var apzināti vai neapzināti izvēlēties sev tīkamo virzienu – attīstīties vai degradēties.
Virtuālās realitātes brilles iznīcinās mums zināmos sociālos tīklus, tie vairs nebūs modē, vismaz ne tādā veidā, kā mēs tos tagad pazīstam. Sociālie tīkli vairs nebūs vajadzīgi, jo cilvēkiem būs atvērtas durvis uz “dzīvi virtuālajā realitātē”, kur viņi varēs būt kas vien vēlas. Viņi varēs pielāgot sev avatārus pēc savas labpatikas un gaumes, viņi varēs virtuālajā realitātē darīt, ko vien sirds viņiem kāro, kļūt par sacīkšu braucējiem, uzņēmējiem, skolotājiem vai sludinātājiem. Virtuālajā realitātē viņiem būs daudz vienkāršāk nopelnīt naudu. Šajā virtuālajā pasaulē tiks radīta tāda kā sava veida sabiedrība, kas dzīvos pēc vienotiem principiem, bet izpaudīsies katrs, kā nu mācēs.
Pastāv pieņēmums, ka pateicoties šai virtuālajai pasaulei, pastāv iespēja, ka cilvēki īpaši vairs neies ārā no savām mājām, jo visu, kas vien nepieciešams, viņi varēs paveikt šajā virtuālajā realitātē – socializēties, sportot, izglītoties, baudīt kultūru, apmierināt savas intīmās vajadzības, tas viss būs iespējams, jo pēc gadiem 10 – 15 virtuālā realitāte būs tikpat īsta, kā šī virspusējā eksistence, ko mēs ikkatrs izdzīvojam.
Tāpat, kā cilvēkiem mūsdienās ir atkarības no tehnoloģijām, tāpat viņiem būs atkarība no virtuālās realitātes. Vēl vairāk, varu pateikt, - virtuālā realitāte tuvāko 50 - 70 gadu laikā tik ļoti attīstīsies, ka bērni, kas dzims tajā laikā, par šo, mums zināmo, pasauli zinās ļoti maz, viņi nojautīs, ka tāda eksistē, bet atrast ar to saikni mācēs tikai izredzētie, jo viņiem īstā pasaule būs virtuālā realitāte.
P.S. Bet varbūt mēs jau visi dzīvojam simulācijā, un ticam, ka šī pasaule ir īsta, lai gan īstenībā kaut kur citur mūsu īstie ķermeņi ir iegrimuši dziļā miegā.
Raksta autors: Rihards Čerkovskis
