Es būšu laimīga...

Rutīna, kas rodas ikdienā, spēj kļūt par purvu, kuram skrienot garām, uztver visu par pašsaprotamu, līdz notiek kaut kas tāds, kas liek sirdij apstāties. Tu paliec ar sabrukušu ģimeni, salauztu sirdi, neizdzīvotām emocijām un pamatīgi iedragātu pašvērtējumu. Un tajā brīdī apstājas laiks.

Mana kliente bija aptuveni 45 gadus veca sieviete, kurai ir trīs bērni un salauzta dzīve. Uz jautājumu, vai vari aprakstīt savu stāvokli, viņa atbildēja bez emocijām: “ Es nezinu, kas es esmu.” Skumji. Taču pēc pieredzes zinu, ka satricinājumi tiek doti, kad cilvēks galīgi neklausa un nevēlas pievērst uzmanību vairākiem brīdinājumiem un aicinājumiem tomēr sākt risināt problēmas.

Kliente ir bijusi attiecībās jau 17 gadus. Laimīga, lieliska un visādi piepildīta ģimenes dzīve, bērni un viss kā pienākas. Un tad, jaukā saulainā dienā, viņa saņem zvanu no kādas sievietes, kas viņu uzaicina uz sarunu. Tās laikā atklājās, ka vīrs jau sešus gadus dzīvo paralēlu dzīvi un viņam pilnīgi nopietni ir otra ģimene. Īsts meksikāņu seriāls. Sievietes neticība, noraidījums un šaubas galu galā tika apstiprinātas. Cik ļoti ir jāskrien pa dzīvi, lai nepamanītu ko tādu? Vai viņa nojauta?... Roku uz sirds liekot teica, ka nē.

Mēs paši radām visu, kas ir ap mums, un arī pievelkam cilvēkus ar attiecīgām vibrācijām, lai skolotos un attīstītos, un, protams, rodas loģisks jautājums, kāpēc viņai tas ir izdevīgi? Kāpēc cilvēkam ir nepieciešama tāda situācija un cik traki patiesībā ir ar viņu pašu?

Seansa laikā noskaidrojās, ka sievietes vecāki ir izšķīrušies jau tad, ka viņai bija desmit gadu, un kopš tās dienas viņa nav redzējusi savu tēvu. Viņa ļoti mīlēja savu tēvu, taču māte stingri bija izslēgusi viņu no ģimenes. Un tad mazā meitene slēdzās savā istabā un izspēlēja ar lellēm vienmēr vienu un to pašu scenāriju, apsolīdama sev, ka viņai būs vislaimīgākā ģimene pasaulē.

Viņai ar vīru bija “labas” attiecības, taču izrādījās, ka viņa bija pilnīgi pakļauta viņam. Viņa nekad neuzdrošinājās iebilst, vienmēr piekrita un nekad nestrīdējās pretī. Ja pašai ir bijusi pretestība notiekošajam, viņa ieslēdzās sava istabā un, tāpat kā bērnībā, manifestēja jeb ieskaidroja sev to, ka viss nokārtosies.

Liekās emocijas un pretestību viņa norija, bāza zem spilvena, skapī un bikšu kabatās. Viņa bija padarījusi sevi par lelli, par robotu, kuram bija ļauts būt tikai labam, ērtam. Viņa bija aizliegusi sev dusmoties, pacelt balsi vai, nedod Dievs, nostāties pret savu vīru. Viņa bija uzbūrusi sev skaistu pili, kurā spēlēja galveno lomu. Taču pienāca laiks un pils pārvērtās par ķirbi…

Šī ilūzija sabruka. Jo šobrīd tām Dvēselēm, kuras izvēlējušās izaugsmi, ir jādodas tālāk, ir jāpaplašina sava apziņa, atstājot savas komforta zonas. Un viss, kas ir mākslīgs, viss, kas ir nokalpojis, zudīs. Un tavs uzdevums ir izvēlēties sevi! Lai kas ar tevi šobrīd notiktu, lai kur tu būtu, nozīme ir tikai iekšējam stāvoklim. Ja jūti, ka tev ir slikti, pieņem to, atzīsti un dodies prom. Ja jūti, ka nespēj, lūdz palīdzību. Ja jūti, ka nevēlies - nedari to! Izvēles vienmēr ir vairākas. Robežas un šķietamie šķēršļi, kas iluzori tiek būvēti, ir prāta, sistēmas apmāns.