Es kļūdījos

Es kļūdījos - pērnā gada decembrī pēkšņa atklāsme pārņēma manu apziņu. Es kļūdījos, redzot cilvēkā to, kas viņā nemaz nav, kļūdījos, pieņemot vēlamo par esošo un, paļaujoties uz šo, rīkojos, veltīgi tērējot pārāk daudz savas enerģijas, laika un arī nervu. Šī atklāsme skrāpējoši lēnām iegūla manā prātā. Ego vilināt vilināja vainot to otru, ka viņš nenovērtē manus pūliņus, vilināja devalvēt, sakot, ka viņš jau nav nemaz manis vērts, aicināja padoties aizvainojuma un apvainojumu skavām.

Tomēr neļāvos šiem bezjēdzīgajiem slazdiem un sapratu, ka mana rīcība ir tikai un vienīgi mana izvēle un mana atbildība. Un patiesībā jau tam visam nav nekāda sakara ar otru, bet gan tikai un vienīgi ar mani pašu, manu attieksmi un lēmumiem. Te nu es biju - post factum mēģinot aptvert savas kļūdas apmēru, cenu, to, kā es par to jūtos un ko ar šo situāciju darīt. Kļūdīšanās, cik vien sevi atceros, mani ir ļoti biedējusi. Iepriekš par kļūdām vēl ilgi sevi kritizēju un šaustīju, pārmetu un vainoju un smagākos gadījumos “nolīdzināju līdz ar zemi”. Pamazām manī izveidojās sajūta, ka kļūdīties nedrīkst, ka kļūdas nav pieļaujamas un ja tās notiek, tad tām neizbēgami sekos sods, kauns, nosodījums un bezvērtības sajūta. Tāpēc kļūdīties nedrīkstēja par katru cenu.

Tomēr šoreiz bija citādi - domājot par savu neseno kļūdīšanos, sapratu, kāpēc tā rīkojos, un izjutu pret sevi sapratni, pieņemšanu un mīļumu. Es sev teicu - jā - nepatīkami, jā - sāpīgi, bet tomēr tajā situācijā darīju labāko, ko pratu un spēju, savādāk nemaz nevarēju rīkoties. Turklāt, lai arī kļūdījos, es no šīs situācijas ieguvu ļoti daudz - vērtīgu pieredzi, sevis un otra labāku iepazīšanu, secinājumus par turpmāko rīcību. Un patiesībā par izdzīvoto un pārdzīvoto jūtos no sirds pateicīga un savā veidā bagātinājusies.

Kļūdas ir neizbēgama mūsu dzīves sastāvdaļa, tās var būt lielākas vai mazākas, apzinātas vai neapzinātas, bet visām ir viena kopīga iezīme - no tām izvairīties nevar neviens, kas kaut ko dara.

Vispārīgi runājot, kļūda ir lēmums, darbība vai bezdarbība, kuru mums ir bail nožēlot, un parasti tās rada lielākus vai mazākus zaudējumus, sāpes vai ciešanas. Tās var izraisīt arī vainīgā meklēšanu, sevis kritizēšanu, devalvēšanu, bailes no apkārtējo nosodījuma, atraidījuma un vēl virkni grūti izturamu emociju. Tāpēc savā ziņā ir dabiski, ka vēlamies no nepatīkamajām sajūtām un ciešanām aizbēgt. Un ir saprotams, kāpēc lielākā daļa cilvēku baidās kļūdīties, daži pat tik ļoti, ka bailes no kļūdīšanās attur no rīcības vispār, paralizē un ierobežo izmantot savu potenciālu pilnībā.

Tomēr ironiski, ka nereti tieši šīs situācijas un sajūtas, no kurām tik bieži cenšamies izvairīties, ir tas, ko nepieciešams pieredzēt, lai notiktu attīstība, lai mēs varētu augt psiholoģiski, emocionāli un garīgi. Labs piemērs šajā gadījumā ir neizdevušās attiecības vai laulības. Bieži cilvēki šķirtās laulības sauc par kļūdu. Virspusēji raugoties, varētu šķist, ka tā bija kļūda saieties vai apprecēties ar cilvēku, kurš vēlāk lika mums justies nepieņemtam, nesaprastiem, nelaimīgiem, nevērtīgiem vai kā citādi slikti, kā rezultātā notika sāpīga šķiršanās. Tomēr bez šīs smagās pieredzes nenotiktu personiskā attīstība, atklājot par sevi dziļākas patiesības, iepazīstot sevi labāk vai apjaušot savu spēku.

Pati kļūda ir neitrāls fakts, tomēr to, kā tā ietekmē mūsu tālāko dzīvi - kā resurss un iespēja vai kā destrukcija, ir atkarīgs no mūsu attieksmes. Savā būtībā attieksme pret kļūdīšanos sakņojas cilvēka bērnības pieredzē, sabiedrības mentalitātē un paša sevis un pasaules uztverē. Agrā bērnībā mēs mācāmies, kā notiek pasaule - pilnīgi viss ir jauns, neizpētīts un neapgūts. Tāpēc mēs mācāmies staigāt un krītam, ejam, kāpjam, rāpjamies, liekam pirkstus liesmās, pārbaudām, cik dziļi varam iebrist aukstajā grāvja ūdenī, līdz tas ielīst gumijniekos, vai cik augstu uzrāpties pa grāmatu plauktu.

Daudzas no šīm aktivitātēm beidzas ar lielākām vai mazākām fiziskām sāpēm, pārdzīvojumiem un konkrētu vecāku attieksmi. Fiziskās sāpes mums iemāca vairs nelikt pirkstus ugunī, nedzert verdošu tēju vai uzmanīties uz slapjām flīzēm. Tomēr vecāku reakcija mums iemāca attieksmi pret neizdošanos. Ja vecāki dusmojas, rājas un soda, tad mēs iemācāmies, ka kļūdīties ir nepareizi. Tomēr, ja vecāki izturas pietiekami saprotoši, iemācāmies, ka kļūdas notiek, no tām var mācīties un tās bieži var labot. Tālāk seko skola, kurā ļoti bieži bērniem izveidojas attieksme, ka galvenais mācību mērķis ir nevis iemācīties, bet gan uzrakstīt pārbaudes darbu ar iespējami mazāk kļūdām. Šis ir ironiski, jo viens no mācīšanās veidiem tieši ir kļūdoties. Tātad arī skolā izveidojas secinājums, jo mazāk kļūdīsies, jo labāk.

Pabeidzot mācības, nokļūstam sabiedrībā, kurā ir savi noteikumi - likumi. Vienkāršoti runājot, viena no to funkcijām ir noteikt, par kādu kļūdu kādu sodu saņemsim. Šeit es nemēģinu teikt, ka likumos nevajag paredzēt sekas un sodus, bet gan vērst uzmanību uz sabiedrības domāšanu un attieksmi pret misēkļiem. Policija, VID, autostāvvietu brašie inspektori mūsu sabiedrībā ļoti bieži ir tendēti nevis uz procesu uzlabošanu, piemēram, paskaidrojot uzņēmējam, kā būtu pareizāk turpmāk rīkoties, bet gan sodu uzlikšanu un iekasēšanu.

Visbeidzot katra paša attieksme pret sevi un pasaules uztvere. Ja mēs bērnībā esam sapratuši, ka kļūdīties nedrīkst un neveiksmēm seko sods un atraidījums, tad mūsos veidojas sajūta - ja es būšu un uzvedīšos perfekti, tad mani pieņems un mīlēs jeb veidojas perfekcionisti. Un atkal, virspusēji raugoties, perfekcionisms it kā nav nekas slikts, jo šie cilvēki parasti skolā ļoti cenšas un labi mācās, arī vēlāk dzīvē tikpat daudz cenšas un tiecas pēc arvien lielākiem panākumiem un sasniegumiem.

Tomēr iekšēji viņi dzīvo nemitīgā spriedzē un bailēs kļūdīties, jo katra neveiksme draud ar sajūtu, ka neesmu pietiekami laba un nevienam mani tādu nevajadzēs. Un ja kļūda tomēr notiek, bieži viņi vēl ilgi par to pārdzīvo un nespēj ieraudzīt tajā mācību vai iespējas. Pasaules uztvere ir cieši saistīta ar sevis uztveri, jo ja pieņemam sevi kā cilvēku, gan ar savām skaistajām, gan kļūdainajām izpausmēm, tad spējam būt iejūtīgāki un saprotoši arī pret citu kļūdām un misēkļiem.

Kā jau iepriekš minēju, nav iespējams dzīvot dzīvi nekļūdoties, tāpēc tālāk aprakstītās trīs reakcijas var palīdzēt uztvert veselīgāk situācijas, kad nenotiek plānotais.

1. Pirmkārt, atzīt savu kļūdu. Apzināties savu tūlītējo reakciju - vai es meklēju vainīgo, vai es vainoju pats sevi, vai cenšos par kļūdu nedomāt, to ignorējot, vai mēģinu nepatīkamās sajūtas kliedēt ar pārēšanos, piedzeršanos, šopingu utt. Šis bieži vien ir visgrūtākais solis, jo atzīstot savu kļūdu, es atzīstu, ka neesmu perfekts, ka nav bijusi taisnība vai esmu pieņēmis nepareizo lēmumu. Šis ir nepatīkami, tomēr izvairīšanās no savām sajūtām nereti rada vēl lielākas ciešanas un liedz no kļūdām mācīties un virzīties uz priekšu.
2. Otrkārt, neapzīmēt sevi kā neveiksminieku. Kļūdīšanās ir konkrēta darbība konkrētā situācijā, tā nedefinē mūs kā personības vai kā cilvēkus. Pavēro savu domu virkni, kad notikusi kāda ķibele - kā tu pret sevi izturies, kā sevi sauc vai kā ar sevi runā. Ja ir tendence neveiksmi vispārināt un sevi nosodīt un zākāt, atceries konkrēto situāciju un padomā, vai un kā varēji rīkoties citādi, un kāpēc to nedarīji. Kas būtu bijis nepieciešams, vai gluži otrādi, kas traucēja? Šādas pārdomas radīs plašāku perspektīvu un ļaus kļūdu novērtēt objektīvāk un veidot pret sevi iejūtīgāku attieksmi.
3. Treškārt, padomā, kas turpmāk tev būt nepieciešams, ko būtu jāmaina, jāuzlabo, jāiegūst, lai minimizētu iespēju uzkāpt uz tā paša grābekļa. Kas ir tās lietas, ko šī kļūda ir man iemācījusi, uz ko norādījusi. Nereti, šādi pārdomājot pieredzēto situāciju, mēs apjaušam sevī jaunus resursus, secinājumus, spēku un drosmi turpināt savu ceļu uz izraudzīto mērķi vai piepildīt sapni. Tomēr visvērtīgākais, ka ieraugam un pieņemam sevi ar visām savām veiksmēm un neveiksmēm.

Mīlestībā, Ilze Zviedrīte / Ziemeļu Vārti

Raksta autore: Ilze Zviedrīte / Ziemeļu vārti