Greizsirdība ir slimība, saka citi, greizsirdība ir psihiska kaite, greizsirdība ir nepārliecinātība, un greizsirdība spēj iznīcināt, tā spēj nogalināt. Tik daudz apgalvojumu, un taisnība katram sava.
Greizsirdība – pats termins jau izsaka daudz – greiza sirds. Sirds ar defektu, nepilnību, kas prasa īpašu pieeju un uzmanību, tā prasa īpašu aprūpi.
Greizsirdība spēj iznīcināt un nogalināt visu dzīvo, un dzīvo padarīt par mirušu. Spēcīga sajūta, kas pārņem tās nēsātāju tad, kad aizveras “vāciņš” un pirmajā plānā ienāk kaut kas dzīvniecisks un izdzīvošanas instinktiem līdzīgs. Ķermenis saspringst un asinis sāk riņķot straujāk, zūd saikne ar sevi, tiek izliktas barjeras, aizsardzības un dažnedažādas munīcijas, un cilvēks ir gatavs uzbrukumam un cīņai par savu. Kauja ar pasauli un karš pret sevi!
Greizsirdība tīrā veidā ir privātīpašnieciskums. No sirds, Dvēseles tur nav nekā. Greizsirdībā nav iespējams izveidot veselīgas attiecības, un harmonija, savstarpējā mijiedarbība nav iespējama. Neviens cilvēks, kas sevi ciena, nekad nestāsies šāda veida attiecībās, taču tādas pastāv un ir sastopamas diezgan bieži. Kāpēc?
Parasti tas ir upura-uzbrucēja lomu formāts. Viens greizsirdīgs, otrs cieš. Šādās attiecībās bieži vien modelis ir noskatīts no vecākiem, vecvecākiem. Tās ir attiecības, kas pilnas ar bērnības traumām, sāpēm, vainas sajūtu, aizvainojumu, netaisnību, nežēlību un vilšanos. Veselīgās attiecībās greizsirdība nedzīvo, jo tur ir savstarpējā cieņa, līdzvērtība un sevis pieņemšana.
Greizsirdībai nav nekā kopīga ar mīlestību. Tā ir liela un spēcīga ilūzija.
Es mīlu un tāpēc tevi nekur nelaidīšu, sekošu, aizvainošu, apvainošu, pārbaudīšu un izspiegošu… tiešām mīlestība? Varbūt tikai elles versijā.
Mums vienmēr ir jāskatās un jāatbild tikai par sevi, nevis par otru. Ja esi greizsirdīgs, meklē iemeslu sevī – otrs tev tikai palīdz ieraudzīt un parādīt tās vietas, kurās tev nav veseluma, kur kādreiz esi pazaudējis savas daļiņas. Tie ir tavi tukšumi un tavas rētas, tavas skabargas, šis stāsts ir par tevi. Ja greizsirdība tiek raidīta uz tevi, tad jāskatās, kas ir tas, ko otrs vēlas tev parādīt, – kur tu esi gatavs samierināties, kur tu neesi salicis savas personīgās robežas, kur tu ļauj citiem vadīt un virzīt savu dzīvi. Kur tu esi pazaudējis savu daļu, savu veselumu, ka tagad otrs var kāpt tev uz galvas un spiest tevi. Par ko tas patiesībā ir? Kas par netaisnību ir tavā dzīvē, kur tu ignorē sevi, apspied, ko tu neredzi savā dzīvē, kam tu netici? Kur ir tava brīvība un kas priekš tevis tā ir?
Greizsirdība ir simptoms ar skaidru vēlmi iezīmēt savu teritoriju; tu saki: “Tas ir mans! Manas tiesības, mana karaļvalsts!” Milzīga vēlme kontrolēt. Kontrole vienmēr ir par bailēm, bailes pazaudēt, bailes palikt bešā. Tu neuzticies cilvēkam un līdz ar to neuzticies pats sev! Tu neesi pārliecināts par sevi un tu nejūti sevi.
Patiesībā tu netici tam, ka esi pietiekami vērtīgs, skaists, labs partneris, un tas liek noticēt un domāt, ka otrs noteikti atradīs kaut ko labāku par tevi. Tas ir par tavu vērtību un tavu sevis sajušanu. Neuzticoties pasaulei, tu izstum no tās pats sevi! Es neesmu cienīgs iegūt un būt, BET es to paņemšu ar varu. Un tas nav par tavu spēku, tas ir par stiprām, dziļām sāpēm tevī!
Vienīgā iespēja un atslēga – iemīlēt sevi, iepazīt sevi, sameklējot to savu traumēto daļu, kurai trūkst mīlestības, uzmanības un siltuma. To sevis daļu, kas īsta un patiesa un vienmēr gaida un gaidīs tevi. Tā vienmēr ir un paliks tev uzticīga, jo tas esi tu – patiesais! Un tev vairs nebūs nepieciešamības kontrolēt, iezīmēt jebkādas teritorijas, pieprasīt, gaidīt no kaut kā šo visu. Tas viss jau ir tevī, tikai esi aizmirsis, kaut kur pazaudējis…
…meklē!
Raksta autore: Irīna Bērziņa / Piesakies konsultācijai
