Pusaudžu vecums ir izaicinošs, taču ne pats grūtākais posms cilvēka dzīvē. Ar psiholoģi Zinaidu Braunu, kurai ir milzīga pieredze darbā ar pusaudžiem, paskatījāmies uz šo vecumposmu no citas puses. Bieži vien viss ir ne tā, kā izskatās. Esi vērīgs. Sajūti savu atvasi. Runā ar viņu.
“Tagad daudz runā par pusaudžiem un viņu problēmām – dažādas atkarības, depresija, paškaitējumi, suicidālas domas. Tiek minēti dažādi pētījumi. Ja ir vēlme iegūt informāciju – vajag tikai ievadīt atslēgvārdus. Rodas jautājumi: Kāpēc tā? Kāpēc liekas, ka agrāk nebija tik traki – jā, pusaudzis dumpojās, iekūlās nepatikšanās, eksperimentēja, vecākiem bija grūti, bet viss nelikās tik bezcerīgi. Vai tiešām viss ir tik ļoti mainījies? Manuprāt, gan jā, gan nē – kaut kas ir mainījies, bet kaut kas ir palicis nemainīgi. Šīs būs manas pārdomas, kas balstās pieredzē un novērojumos, strādājot ar pusaudžiem jau gandrīz 20 gadus.
Ir lietas, kas ir aktuālas laikam jau visos laikos. Pirmkārt, pubertāti, ar visām “blaknēm” neviens nav atcēlis, tāpēc bieži vien, pēc emocionāliem izvirdumiem pusaudzis nevar atbildēt uz jautājumiem: “Kas tas bija?’ vai “Kāpēc tu tā rīkojies?” Tas, kas šādos brīžos nepalīdz – emocionāla pavilkšanās uz situāciju. Pieaugušais it kā “degradē” līdz bērna līmenim un istabā jau stāv divi tīņi, kas viens uz otru kliedz. Diez vai būs produktīvs iznākums, vai ne? Svarīgi ir noturēties stabila pieaugušā pozīcijā, tas stabilizēs pusaudzi un situāciju. Moralizēšanai arī nav pienesuma, tā vai nu sakaitinās vēl vairāk, vai arī pusaudzis distancēsies no sarunas. Tad, kad abas puses ir nomierinājušās un gatavas runāt, mēs atgriežamies pie situācijas, izrunājam savas jūtas un mēģinām meklēt veidus, kā izvairīties no šādiem konfliktiem vai arī vienojamies, kā rīkoties līdzīgās situācijās.
Kas vēl šajā laikā nav mainījies – ja pie manis atved uz konsultāciju pusaudzi ar lūgumu viņu “izlabot”, kā vienīgo ģimenē esošo problēmu, tad tas ir signāls – jāiepazīstas ar visu ģimeni un tās modeli. Puisis ir rupjš ar skolotājām un necienīgi izturas pret meitenēm? Parunājam ar tēti – jau ienākšana kabinetā un ķermeņa valoda demonstrē man pārākumu. Pilnīgi dabīgi rodas jautājums, kāda ir viņa attieksme pret sievietēm. Izrādās, dēls translē tēva viedokli. Mamma meiteni raksturo kā emocionāli nestabilu un uz konfliktiem orientētu. Pēc 15 minūšu sarunas jau ir jūtama mammas pasīvā agresivitāte un nemitīga aizstāvēšanās, lai gan tam nav acīmredzama pamata. Šis ir gadījums, par kuru saka – nav bērna nenormālas uzvedības, ir bērna normāla reakcija uz nenormāliem apstākļiem. Pusaudze spoguļo ģimenes modeli. Līdzīgu piemēru ir daudz, tāpēc ir svarīgi, lai mēs kā pieaugušie, pirms identificējam pusaudzi kā galveno ģimenes problēmu, godīgi varam paskatīties, kas notiek ģimenes attiecībās kopumā. Pusaudzis ar savu uzvedību var būt kā katalizators.
Ir arī izmaiņas, ko novēroju šodienas pusaudžos atšķirībā no tiem, ar ko strādāju pat vēl pirms pieciem gadiem. Viņi arvien retāk meklē acu kontaktu, tas padara komunikāciju bezpersoniskāku, kas nav tikai kabinetā novērojams fenomens. Pusaudžu perioda viena no īpatnībām ir autoritāšu maiņa – vecākiem ir arvien mazāka ietekme, vienaudžu nozīme kļūst arvien svarīgāka. Tikai tagad tās bieži vien ir virtuālas vienaudžu versijas. Ir veselas interneta vietnes un grupas, kur tiek izvietotas paškaitējuma “variantu” bildes. Pieaugušā acīm – šausminoši skati, bet, ņemot vērā pusaudža psihes specifiku, tas izskatās aizraujoši, vilinoši. Bērni saka, ka sākumā, tas tiešām fiziski sāp un, izjūtot fiziskas sāpes, mazinās emocionālas ciešanas (arī to saka internets, kas ir patiesi, bet...), vēlāk tas kļūst par atkarību, kas rada brūces, bet vairs nenes atvieglojumu.
Pusaudžiem un jauniešiem šobrīd ir novērojama tendence meklēt sev kādu diagnozi, saistītu ar mentālo veselību. To novēro arī speciālisti citās valstīs.
Vienā brīdī pamanīju, ka ir periodi, kad jaunieši runā par sev novērotajiem simptomiem ļoti līdzīgi un vienā laika periodā. Iemesli bija nojaušami (kāds Tik-Tok populārais video), bet bērni šo likumsakarību nemanīja, viņi tiešām novēroja sev daļu no šiem simptomiem. Te nu man ir jāpiedāvā eksperiments – ieejiet kādā vietnē, kura piedāvā testu autiskā spektra vai UDHS noteikšanai, un būsiet pārsteigti, cik daudz simptomu būs jums raksturīgi. Cilvēks ar veselīgu kritikas līmeni ar šo informāciju vai nu dosies pie speciālista, vai arī pieņems kā interesantu faktu, turpinot dzīvot tālāk. Pusaudzis var sākt dzīvot ar šo diagnozi un visu savā dzīvē skaidrot caur šīs diagnozes prizmu. Jāatzīmē, ka es šeit nerunāju par to, ka diagnožu nav, es runāju par to, ka diagnozes nosaka ārsti, nevis internetā atrastais tests.
Gribu arī padalīties savā pieredzē attiecībā par seksuālās orientācijas jautājumu, kas šobrīd ir ļoti jūtīga tēma. Esmu strādājusi un strādāju ar pusaudžiem, kas tiešām jūt pievilcību pret sava dzimuma pārstāvjiem un tad, mēs visbiežāk runājam par problēmām, kas ir saistītas ar vecāku vai vecvecāku reakcijām, kas parasti beidzas ar to, ka mīlestība pret savu bērnu uzvar. Tomēr ir tādi gadījumi, kad raisoties sarunai par šo jautājumu, izrādās, ka bērns, pusaudzis īsti nemaz nesaprot, par ko ir runa. Pie manis nāca meitene, kas bija pārliecināta, ka ir lesbiete, jo “man patīk meitenes”. Paplašinot izpratni par vārda “lesbiete” nozīmi, meitene bija šokā, ilgi raudāja un teica, ka laikam viņa tomēr neesot homoseksuāla, viņai patīk draudzēties ar meitenēm. Līdzīgu gadījumu nav maz, dažreiz pusaudži atzīstas, ka tas ir bijis veids, kā pievērst sev uzmanību, dažreiz – lai iekļautos starp vienaudžiem.
Manuprāt, ir svarīgi runāt ar pusaudžiem, noskaidrot vai viņi izprot lietas, jo mums liekas, ka viņi jau ir lieli un ka internetā viņi atrod atbildes uz visiem jautājumiem, bet prakse rāda, ka ne vienmēr tā ir taisnība. Ir arī svarīgi saprast, kas slēpjas aiz pusaudža uzvedības.
Sava profesionālā ceļa sākumā guvu atziņu, kuras autoru, diemžēl, jau vairs neatceros, bet tā joprojām man liekas aktuāla: ja pusaudzis nejūt robežas, viņš jūtas nemīlēts. Šis ir mans subjektīvais novērojums – vecāki šobrīd cenšas būt liberāli un visādā veidā mēģina mazināt problēmas pusaudža dzīvē, bet rezultātā pusaudži izjūt vecāku radītos apstākļus kā vienaldzību un negūst iemaņas pārvarēt grūtības, kas var kļūt par vienu no iemesliem depresijai.
Tas ir ārkārtīgi smags darbs – būt par pusaudža vecāku, kad ir jāatrod tas zelta vidusceļš ar robežu noteikšanu, saglabāt uzticamas attiecības un ar cieņu pieņemt faktu, ka mans bērns sāk pieaugt un viss vairs nebūs, kā agrāk.”
Laura Grīnvalde
https://retrits.lv/vecaku-loma
